Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Objektīvā realitāte

Leonards Inkins
08.10.2019.
Komentāri (1)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?

Realitāte. Kas ir «realitāte»? Vai tas ir sinonīms vārdam «objektīvs»? Varbūt šis virsraksts pārnestā līdzībā nozīmē – balti balts, melni melns, patiesi patiess vai aplami aplams?

Skaidrojošā vārdnīca saka, ka «objektīvs» ir tas, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Tas ir kaut kas tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu, tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Bet reāls un realitāte ir tas, kas eksistē īstenībā; tas, kas nav izdomāts, ir patiess un īstens.

Melnie

Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas daudzi mehānismi, nesaprot, kas notiek datora dzīlēs, un nezina, kas «lācītim vēderā». Un tomēr, nezinot un nesaprotot, cilvēki kaut kā pamanās dzīvot, izdzīvot un bieži pat labi dzīvot.

Ir bezgala daudz tādu, kuriem ir autotransporta vadītāja apliecība un kuri drīkst vadīt automašīnu, bet kuri tā īsti nezina, kas atrodas zem motora pārsega un kā tas darbojas. Vai tur kādi melnie vergi griež pedāļus vai darbojas kādi citi principi, bet viņi ir diezgan labi iemanījušies grozīt stūri, spiest pedāļus un pārslēgt dažādus slēdžus.

Viņi ir iemanījušies nokļūt no punkta «A» uz punktu «B». Iespējams, ka cilvēkam dzīvība ir dota, lai dzīves laikā nokļūtu no punkta «A» punktā «B».

Nokļuvis punktā «B», viņš bieži atskārst un ir spiests atzīt, apzinās un saprot, ka ir raustījis ne tos «kloķus», ne uz to pusi griezis stūri un ne tos slēdžus spaidījis. Un vispār izrādās, ka šurp varēja nokļūt ātrāk, taisnāk, veiklāk vai arī braukt ar lielāku līkumu.

Arī tad būtu nokļūts tajā pašā punktā «B», tikai vēlāk. Kamēr būtu līkumojis, paspētu izdomāt daudz domu, izvērtēt daudz rīcību un izdarīt vairāk secinājumu.

Iespējams, ka ar mazāku piepūli, mazāk grozot stūri. Varbūt izrādītos, ka apvedceļš, kaut garāks, tomēr vieglāk pārvarams.

Gudrie pāri kalnam nerāpjas, tie šķēršļus apiet, bet muļķis tos pārvar un ar to lepojas. To, vai mēs esam rīkojušies pareizi vai nepareizi, vai esam bijuši gudri vai muļķi, patiesi saprotam tikai tad, kad nonākam punktā «B» un atpakaļceļa vairs nav. Arī atkārtot šo «braucienu» nav iespējams. Tautā saka, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un divas reizes vienā un tajā pašā upē neieiesi.

Haoss

Mēs nesaprotam, kā ir iekārtota dzīve, no kā ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam, kā tiek pieņemti likumi, kādās dzīlēs tie dzimst un kā interesēs likumi un dažādi noteikumi tiek ieviesti.

Ap mums un mūsos ir radīts milzīgs haoss, un par šo haosu rūpējas plašsaziņas līdzekļi, kuri mūs muļķo. Mūs nepārtraukti informē par it kā gudru cilvēku viedokļiem un baro ar to izklāstiem. Tas nevis veicina mūsu izpratni, bet samudžina un nevajadzīgi sarežģī.

Kas un kāpēc mūsu dzīvi reglamentējošus dokumentus un apstākļus rada, pieņem, virza un uztur?

Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka pasaule ir iekārtota šādi – cilvēkiem ir kāds pasaules skatījums, kādi politiskie uzskati, kāda pārliecība par to, kā būtu jābūt, un, lai varētu mainīt pastāvošo kārtību, tie dibina politiskās partijas vai iesaistās jau esošās partijās un sabiedriskās organizācijās un ar varas atļautajiem mehānismiem cenšas situāciju mainīt.

Tas nozīmē, ka, ja cilvēki uzskata, ka kāds nodoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs vai ir nevajadzīgs, tad viņi caur šīm «demokrātiskajām institūcijām» virza savu iniciatīvu. Šo iniciatīvu vērtē amatpersonas, kuras ir izkopušas daiļrunības spējas. Viņi prot daiļrunīgi nogremdēt jeb ko un tikpat daiļrunīgi prot slavēt un popularizēt.

Viņiem palīdz plašsaziņas līdzekļu darbinieki, kas ir speciāli apmācīti daiļrunībā. Jo kas šodien ir žurnālists? Tas ir cilvēks, kurš lasītājam un klausītājam, arī skatītājam pasniedz kādu konkrētu informāciju tā, lai izraisītu varai vai saimniekam nepieciešamās emocijas un secinājumus. Šim nolūkam nav noteikti jāizmanto informācija, tam labi noder arī dezinformācija.

Egregors

Cilvēki nepiedzimst nedz labi, nedz ļauni. Tie piedzimst ar dažādiem bojājumiem, bet nav nedz labi, nedz slikti. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks dzīves laikā kļūst labs vai slikts. Nē! Cilvēks līdz nāvei (punktam «B») ir tāds pats, kāds piedzima. Noveco un mirst ķermenis, bet mainās tikai dvēseles stāvoklis. Cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi un cēli, bet tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš reiz rīkojies cēli, ir cēls un tas, kurš rīkojies nelietīgi, ir nelietis. Tas nozīmē tikai to, ka ir bijusi cēla vai nelietīga rīcība, kas ietekmē cilvēka dvēseles stāvokli. Nosodāma vai cienījama rīcība, bet ne pats cilvēks.

Lai būtu saprotamāk par to, kuram egregoram kurā brīdī pieslēdzamies, ir plaši aprakstīts Aleksandra Baloža «Komozofijā». Kristiešiem saprotamāk ir, ja skaidro ar eņģeļu un dēmonu darbību. Kurā brīdī kuram no tiem klausa cilvēks, ar to viņš arī sadarbojas.

Cilvēks lemj, ar ko «sadarboties» un kam klausīt, bet rīkojas eņģeļi un dēmoni. Cilvēks viņu rokās kļūst par instrumentu.

Esmu lasījis daudzu svēto dzīvesstāstus, un visi viņi ir rīkojušies arī slikti. Visi! Kāpēc tad baznīca tos ir iecēlusi svēto kārtā? Tāpēc, ka viņi savu slikto rīcību ir patiesi nožēlojuši un turpmāk tā vairs nav darījuši. Grēks tiek piedots tikai tad, kad to patiesi nožēlo un tā vairs nedara.

Nav neviena cilvēka, kurš rīkotos tikai pareizi un labi. Starpība ir tikai tajā, vai spējam savu rīcību izvērtēt, nožēlot un tā vairs nedarīt.

«Atrauties»

Dzīves laikā mēs spējam attīstīt un izkopt dažādas prasmes, pilnveidot iemaņas, bet paši, bez augstāka spēka palīdzības, kļūt labāki nespējam. Sliktāki gan.

Dieva likumus mēdzam saukt par fizikas likumiem. No tiem izriet, ka, lai celtos uz augšu ir nepieciešama piepūle, lai kristu zemāk, ir jāļauj darboties gravitācijas likumam jeb vienkāršāk runājot – elles pievilkšanās spēkam.

Mūsu rīcība galvenokārt ir atkarīga no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Arī smēķēšana ir nevis smēķa izcilās garšas rezultāts, bet gribas būt tādam, kā citi.

Mēs baidāmies atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs «atraus» mūs. Tāpēc piekrītam uzpīpēt un pirmo cigareti parasti nepērkam, mūs pacienā tie, no kuriem nevēlamies «atrauties».

Cilvēks nokļuvis vietā, kur ir mīnus desmit, mēģinās apģērbties siltāk, centīsies šo apģērbu iegūt, bet, ja nebūs citas izvēles, viņš pastums kādu malā, atņems kādam un apģērbsies.

Mēdz būt arī tā, ka cita izvēle ir, bet vieglāk ir atņemt. Vienmēr ir iespēja atrast kādu, kurš nespēs pretoties. Kurš būs fiziski vājāks, kurš būs neapķērīgāks un lētticīgāks.

 

Iniciatīvas

Tad, kad cilvēks ar nolūku uzlabot savu vai līdzcilvēku dzīvi vai dzīves apstākļus ir iesaistījies kādā organizācijā, viņš savas iniciatīvas virza pa šim nolūkam paredzētiem un varas atļautiem gaiteņiem. Iniciatīvas nonāk lēmēju rokās, bet tie nelemj, uzņemoties atbildību.

Jo augstāk pakāpies pa varas kāpnēm, jo vairāk ir to apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Jo vairāk ir varas, jo uzmanīgāk jārīkojas. Jo vairāk ir rīcību ierobežojošu apstākļu, jo vairāk tev ir varas, jo vairāk ir jāuzmanās šo varu zaudēt.

Tāpēc varnesis cenšas nepieņemt tādus lēmumus, nerīkoties tā, lai apdraudētu iegūto varu un no tās izrietošo labklājību. Līdz ar to aizvien mazsvarīgāki kļūst paša uzskati un pārliecība. Noteicošais ir sasniegtā sabiedriskā stāvokļa saglabāšana. Tas kļūst par amatpersonas rīcību noteicošo faktoru.

Tie, kuri, labu ideju pārņemti, ar savām iniciatīvām kļuvuši populāri, nokļūstot varai pietuvināto statusā, bieži, pašiem nemanot, sāk domāt un rīkoties nevis tā, kā labāk sasniegt paša iecerētos mērķus, bet kā nepazaudēt iegūto sabiedrisko stāvokli.

Ko es ar šo gribu pateikt? Es vēlos uzsvērt, ka visu, ko cilvēce ir sasniegusi, visus uzlabojumus, pilnveidojumus cilvēks izdara tai posmā, kad viņš vēl ir ideju pārņemts un nav pietuvināts varai. Lielākā daļa mākslas darbu, literatūras, mūzikas un cita ir radīts sāpēs, trūkumā un apspiestībā.

Šādi cilvēki neviļus piespiež pie varas esošos, tos, kuri jebkuriem līdzekļiem cenšas saglabāt savu sabiedrisko stāvokli, darīt to, ko viņi brīvprātīgi nedarītu.

Svētie muļķi

Tie, kuriem izdodas varu piespiest rīkoties, parasti neizceļas ar augstām izglītībām un dziļu izpratni par sabiedrības uzbūvi. Un tomēr viņiem izdodas.

Mazais cinītis lielo vezumu gāž tikai tad, ja ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja vezums pabrauc garām cinītim kaut desmit centimetru attālumā, tas negāžas.

Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko grib pilnveidot, uzlabot un mainīt. Vienmēr ir tādi, kuriem ir taisnības izjūta. Viņi mēdz būt pamanāmāki, pasīvāki un aktīvāki. Bet viņi vienmēr ir. Visās valstīs, visās sabiedrībās un visos gadsimtos tā ir bijis un būs.

Tad, kad pareizā kombinācijā nostājas zvaigznāji (joks!), kad šo cilvēku nolūkiem un iecerēm ir labvēlīgi apstākļi, tad vara ir spiesta tos uzklausīt, un kāda no šīm iniciatīvām pilnībā vai daļēji tiek īstenota. To mēdzam dēvēt par cilvēces progresu, attīstību un izaugsmi.

Kristīgā baznīcā tādus cilvēkus sauc par svētiem muļķiem. Kaut svētie, bet tomēr muļķi, jo tikai viņi spēj ziedoties un patiesi kalpot. Visu, ko cilvēce ir sasniegusi, ir panākuši šie jocīgie, bet vara vienmēr ir bijusi savtīga, vienaldzīga un pat ļauna.

Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis. Izrādās, ka Viņa piemēram seko tikai muļķi, jo gudriem nepiemīt rīkoties muļķīgi. Gudrie cenšas rīkoties saprātīgi.

Tātad kristietība ir muļķu reliģija, jo gudrie dzīvo pēc citiem principiem un tiem ir citas vērtības. Tā ir reliģija, kuru gudram nesaprast, bet muļķim ticēt.

Nenotiek tā, ka kāds labs cilvēks, kuru ievēlam, pieņem tautai un valstij labus likumus. Nē! Šo ievēlēto labo cilvēku tā rīkoties piespiež tie jocīgie, kuriem bieži, arī es, sakām:

– tu nesaproti, kā ir iekārtota pasaule. Ministram ir nospļauties par tavām iniciatīvām;

– viņam rūp tikai tas, cik rēķinā ir naudas. Tu vari savas labās idejas sludināt, cik vēlies, bet, ja tās apdraud ministra labklājību, tad viņš tās neīstenos, kaut tās lieliski izprot un atzīst par derīgām;

– vienīgais, kas viņam rūp, ir saglabāt amatu un izaugsme pa karjeras kāpnēm. Par spīti šim apgalvojumam gadās tā, ka tie svētie muļķīši, darot, gudro cilvēku prāt, bezjēdzīgās un bezcerīgās lietas, tomēr savu panāk.

Mersedesi

Padomju Savienība bija iecerējusi pārbūvi, jo cik var braukt ar tām volgām. Kompartijas vadības rīkojuma rezultātā čekas dzīlēs tapa plāns, kā Padomju Savienību pārbūvēt, kā pārsēsties no volgām mersedesos, nezaudējot varu.

Čeka izdomāja, bet neparedzēti daudz uzradās muļķīšu, neprognozējamu un nepakļāvīgu cilvēku, kuri bija pārņemti ar brīvības un neatkarības idejām. Varai nekas cits neatlika kā piekāpties, kā nedaudz izpatikt tiem jocīgajiem, un rezultātā mēs ieguvām to, ko ieguvām.

Mēs neatjaunojām 1918. gada 18. Novembra Latviju, bet šī vairs nav arī Latvijas PSR. Cik tuvu jaunais veidojums ir 18. Novembra Latvijai, ir atkarīgs no trim būtību nosakošiem apstākļiem:

– no svēto muļķu daudzuma;

– no to, kuri vēlējās pārsēsties mersedesos, saglabājot varu, ietekmes un spējām;

– kā arī no «zvaigznāju stāvokļa» jeb Dieva gribas, kuru tūkstošiem gadu cilvēks cenšas izprast un skaidrot atbilstoši savām prāta spējām.

Tāpēc būsim pateicīgi tiem jocīgajiem, tiem svētajiem muļķīšiem:

– kuri stāv bezjēdzīgos piketos;

– kuri, gudroprāt, veic arī citādas bezjēdzīgas darbības;

– kuri izvirza nereālas idejas, kuri raksta dokumentus, aicinājumus un lūgumus un iesniedz tiem;

– kuri labākajā gadījumā par viņiem pasmiesies.

Ir teikts, ka arī aklai vistai kāds grauds gadās, ja neatlaidīgi knābā.

An error has occured