Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Oda pieturzīmei

Arturs Priedītis
13.10.2017.
Komentāri (13)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispirms par odu un pēc tam par odu pieturzīmei. Oda ir viens no laimīgākajiem žanriem ne tikai lirikā, bet visā literatūrā. Oda vienmēr ir bijusi cieņā. Tā tas ir nepārtraukti turpinājies, sākot no odas pamatlicēja grieķa Pindara un romieša Horācija laikmeta. Oda vienmēr ir atradusies literatūras žanru topā – izmantojuma augšgalā.

Oda nekad nav piemirsta un snaudusi literatūras žanru perifērijā, pacietīgi gaidot savu laiku, kad tā atkal būs vajadzīga un lepni atgriezīsies žanriskās hierarhijas augšgalā. Literatūras žanru komplektā tāds liktenis ir tikai odai. Citi žanri ir bijuši spiesti samierināties ar popularitātes kāpumiem un kritumiem. Visi pārējie žanri ir izjutuši popularitātes saldumu un aizmirstības rūgtumu. Vienīgi oda nepārtraukti ir baudījusi popularitātes saldumu.

Piemēram, mūsdienās tāds šķietami neaizvietojams žanrs kā romāns ir nonācis perifērijā. Visticamākais, romāna renesanse nav tik drīz gaidāma un diezin vai vispār būs sagaidāma līdz pasaules galam. Jau tagad ir jauniešu biezs slānis, kuriem „čivinātavas” 140 zīmju izlasīšana sagādā galvassāpes. Latvijā pat humanitāro zinātņu studenti tagad var tikt pie augstskolas diploma, lasot vienīgi „Short Message Service” šedevrus un neizlasot nevienu romānu. Ja aizvadītā gadsimta 70.gados viens franču intelektuālis izdeva ekstravagantu grāmatu par „autora nāvi” (nekautrējoties saņemt autora honorāru par šo publikāciju), tad tagad var droši rakstīt ekstravagantu grāmatu ne tikai par „romāna nāvi” un „literatūras nāvi”, bet arī „lasītāja nāvi” eiropeīdu garīgā pagrimuma ērā.

Oda ir mākslinieciski individuālās darbības rezultāts. Odai nav nekādas saistības ar folkloru – tautas kolektīvo jaunradi. Tas tiek ar smīnu paskaidrots tāpēc, ka pie mums ir sastopams unikāli obskurantisks viedoklis par literatūras izcelsmi no folkloras (šo kolosālo aplamību iecementēja „Satori” un „Rīgas Laika” kanoniskais autors P.Bankovskis). Oda tāpat kā visi pārējie literatūras žanri nav cēlusies no folkloras.

Oda ir augstas poētiskās kompetences un augstas stilistiskās izjūtas apliecinājums strofikā un prosodijā. Pseidoliriķu buldurējošais verlibrs odai neder. Lai sacerētu odu, ir labi jāpārzina strofikas un prosodijas smalkumi. Citiem vārdiem sakot, dzejas ritmiski intonatīvās uzbūves un pantmēru iespējas.

Odai ir patētisks stils. Tas nav viegli realizējams stils, jo pacilātība un jūsma var ātri sašķobīties eksaltācijā – atbaidoši slimīgos glaimos. Rakstot patētiskā stilā, jāprot harmoniski sabalansēt emocionāli intelektuālo stāvokli ar kaismīgo saviļņotību.

No 2004.gada oda ir katra latvieša svētākais žanrs. Minētajā gadā latvieši neatkarīgo valsti LR oficiāli uzdāvināja modernajam kolhozam ES, un, lūk, ES himna ir vācieša Frīdriha Šillera 1785.gadā sacerētais daiļdarbs „Oda priekam” („Ode an die Freude”). Latvietim tagad „Oda priekam” ir oficiāli svarīgāka nekā „Dievs, svētī Latviju”.

Minētā oda tūlīt kļuva ļoti populāra, un Ludvigs van Bēthovens 1793.gadā tai komponēja mūziku. Eiropā „Odu priekam” nekad neaizmirsa. 1972.gadā tā kļuva Eiropas Padomes himna, bet 1985.gadā Eiropas Savienības (tolaik – Eiropas Kopienas) himna. Latviešu valodā odu atdzejoja Apriķu mācītājs vācietis K.G.Elferfelds. Tas notika 1804.gadā.

Šillers izpildīja pasūtījumu. Visos laikmetos odas galvenokārt sacer saskaņā ar pasūtījumu. Šilleram oda tika pasūtīta Drēzdenes masonu godināšanai. Šis fakts tagad izraisa amizantus sižetus  par masonu lomu Eiropā. Acīmredzot tie esot bijuši vācu masonu pēcteči, kuri Šillera odu izvēlējās ES himnai. Patiesība ne tik svarīga. Svarīgāk ir tas, ka mūsdienās sprēgā pamatota ironija par Šillera teksta neatbilstību ES politiskajai atmosfērai. Nesaticība joprojām ir lielāka nekā saticība un līdz vispārējā „prieka templim” ir ļoti tālu. Internetā ir lasāms šāds odas ievads: „Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem, Visi ļaudis brāļi būs.”

Odas popularitāti veicina tās metaforiskā funkcija. Tiesa, visbiežāk ironiskā nozīmē, vārdu „oda” liekot pēdiņās. Taču vārdu „oda” izmanto ne tikai ironiskā nozīmē. Piemēram, Regīnas Ezeras pēdējais stāstu un noveļu krājums saucas „Odas skumjām”.

Tomēr visbiežāk vārdu „oda” metaforiski lieto pieglaimīga sacerējuma izsmiešanai. Tā autors cenšas salkani izpatīk, un viņš ir pielīdējs. Visbiežāk – pielīdējs politiskajai varai (karalim, caram, valdošajai partijai). Ironiski par „odu” var nosaukt pielīdēja sagatavoto tekstu jebkurā lirikas vai prozas žanrā. Tekstam nav obligāti jābūt odai, lai izpelnītos „odas” godu.

Teiksim, latviešu padomju literatūras sacerējumus var droši uzskatīt par „odām” padomju varai, komunistiskajai partijai, padomju tautai. Kad Gorbačovs atļāva publicēt „disidentisko literatūru”, latviešiem nekas nebija publicējams. Padomju laikā „rakstāmgaldam” nekas netika sacerēts. Literārā daiļrade, kuras idejiskums nesaskanēja ar PSRS valdošo ideoloģiju, LPSR neeksistēja. Tika sacerēts vienīgi kaut kas tāds, ko padomju cenzūra atļāva publicēt. Eksistēja tikai „odas”. Tātad padomju prasībām atbilstošs idejiskums. Principā tā tas bija arī tajos gadījumos, ja darbā atspoguļojās autora mākslinieciskie panākumi. PSRS netika pieļauts ne t.s. buržuāziskais bezidejiskums, ne padomju prasībām neadekvāts idejiskums. Ēzopa valodu arī tūlīt konstatēja. Līdzību valodu un maskētu izteikšanas veidu (Ēzopa valodu) tūlīt konstatēja atbildīgie redaktori – gudri vīri ar speciāli trenētu ožu. Šodien par to lietpratīgi var atcerēties padomju laikraksta „Literatūra un Māksla” redaktors Škapara kungs.

Arī pēcpadomju Latvijā sprēgā „odas”. Ja nebaidāmies no šķebinošas reakcijas, tad iesakāms palasīt jau minēto „Satori” un „Rīgas Laiku”. Šodien latviešu jaunie un ne visai jaunie „dzejnieki” un „prozaiķi” ar milzīgu entuziasmu „odas” uzziež postmodernistisko un seksuālo perversiju „estētikas” manierē.

Bet tagad par odu pieturzīmei.

Oda ir jāvelta pieturzīmei vārdā „pēdiņas”. Svinīgi ir jāslavina tik tikko nosauktā pieturzīme, kura tekstā izceļ atsevišķus vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, teikumu grupas un kuru lieto tiešās runas izcelšanai, citātiem, uzņēmumu, daiļdarbu, laikrakstu un žurnālu nosaukumos. Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme. Tā sastāv no atvērējpēdiņām un aizvērējpēdiņām.

Taču tā tas bija līdz šim. Visjaunākajos laikos pēdiņu lietojums ir ievērojami paplašinājies. Bez pēdiņām vispār vairs nevaram iztikt. Pēdiņas nākas nemitīgi lietot jebkurā sarunā un jebkurā tekstā par mūsdienu pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Pēdiņas ir vispieprasītākā pieturzīme. Daudz pieprasītāka nekā punkts, komats, domu zīme. Pēdiņas tagad ir vislielākā dzīves nepieciešamība, ja vēlamies objektīvi raksturot dzīvi. Bez pēdiņām nav iespējama jebkura veida identifikācija – profesionālā, cilvēciskā, morālā, estētiskā. Tāpēc pēdiņas ir pelnījušas odu, patētiski slavinot šo mūsdienās vispopulārāko pieturzīmi.

Oda pēdiņām nav pašu pēdiņu nopelns. Pašas pēdiņas ar savu teicamo funkcionēšanu nav izpelnījušās odu. Odu pēdiņām ir sarūpējuši mūsdienu cilvēki un mūsdienu dzīves parādības, procesi, tendences, kā visa raksturojumā, identifikācijā, kvalificēšanā pašlaik nav iespējams iztikt bez pēdiņām. Cilvēki un viņu darbība, uzvedība, komunikācija tagad ir tā saškobījusies, ka neatbilst sākotnējai jēgai un tāpēc ir skeptiski, ironiski, dzēlīgi, apšaubīgi, neatzīstoši, noliedzoši liekama pēdiņās. Tagad regulāri nepieciešams norādīt uz neadekvātām izpausmēm, un to visuzskatāmāk var izdarīt, lietojot pēdiņas.

Grūti ir nosaukt, ko tagad nevajag likt pēdiņās. Garīgajā sfērā tā vien liekas visu nākas likt pēdiņās. Tā tas ir diemžēl, sākot ar reliģiskajām organizācijām (no Rietumiem ievazātām sektām, reliģiski ezotēriskām kopienām) un mācītājiem. Mūsu vietējo seksofilu Juri Rubeni identificēt kā mācītāju bez šī vārda likšanas pēdiņās nav iespējams.

No 2004.gada LR vairs nav valsts, bet „valsts”. Pēc iestāšanās ES Latvijas Republiku vairs nedrīkst saukt par valsti, tāpat kā LPSR nekad nesauca par valsti. Valsts bija PSRS, bet LPSR bija tikai viena no PSRS republikām.

LR saukt par valsti nav jēgas arī viena cita ļoti būtiska iemesla dēļ. Valsts bez valsts varas nav valsts. LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas. Valda kriminālā un oligarhiskā Lielā Banda, kurai interesē tikai zagšanas vara. Par to, piemēram, graujoši liecina romāns „Lembergs”.

Romānā "Lembergs" viens no jocīgākajiem (faktiski - debilākajiem) sižeta atzariem ir saistīts ar epitetu "oficiāli atstādināts". Šo epitetu Lembergam piemēro jau vairākus gadus.

Ko tas nozīmē? Viņš turpina darbu, nupat viņu pielaida vēlēšanām, ievēlēja Ventspils parlamentā, Venstpils parlaments atkal viņu ievēlēja par Ventspils prezidentu. Bet mediji joprojām turpina izmantot epitetu "oficiāli atstādināts".

Kā to saprast? Kas ir šis "oficiozs"? Vai viņu "oficiāli" ir atstādinājusi sieva, meita, dēli, sievas māte, pirmā sieva? Kas ir šis "oficiozs", kuram viņš drīkst nepakļauties?

Noteikti viņu nav atstādinājusi LR valsts institūcija. Tas ir loģiski. Valsts institūcijai viņš pakļautos. Ja nepakļautos, tad valsts zinātu, ko ar viņu tādā gadījumā darīt. "Oficiozs" noteikti nav valsts. Latvieši taču negribēs teikt, ka viņu valsts ir pilnīgs mēsls, karikatūra, idiotu sēta, ja vienas pilsētiņas amatvīrs var gadiem ilgi nepakļauties valsts iestādes lēmumam. Lembergs pareizi dara, ka nepakļaujās. Valsti tēlojošiem idiotiem necienīgi ir pakļauties. Lembergs lieliski saprot, ka LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas.

Pie mums bez pēdiņām neiztikt diskursā par politiku un politiķiem. Piemēram, Sarkanmataino Tumsonību, Laulības Pārkāpēju, Putnu Biedēkli, Suņu Būdu iespējams identificēt tikai kā „politiķi”.

Bez pēdiņām nav kvalificējami žurnālisti, akadēmiskais personāls. Tiekamies ar „zinātniekiem”, „profesoriem”, „akadēmiķiem”. Šajā esejā jau izmantojām pēdiņas, minot „dzejniekus” un „rakstniekus”.

Pēdiņas triumfē saskarsmē ar postmodernisma „mākslu”. Laikmetīgās mākslas muzeju (paldies Dievam, tas Rīgā netiks uzcelts!) drīkstētu dēvēt tikai par „muzeju”, jo šī iestāde būtu vienīgi postmodernistu ateja.

Postmodernisti tāpat kā visi profāni ir ļoti patmīlīgi tipi. Viņi praktiski (izstāžu, publikāciju, organizatorisko struktūru jomā) un terminoloģiski ir atšķēlušies no mūsdienu mākslas un sevi dēvē par „laikmetīgo mākslu”. Tas ir labi! Netiek pietaisīta mūsdienu māksla, kura Latvijā vēl ir saglabājusies.

Katrā ziņā latviešu postmodernistiem ir vajadzīga sava ateja. Viņu izkārnījumus nedrīkst glabāt un eksponēt kopā ar Purvīša, Rozentāla, Zaļkalna un citu latviešu mākslas ģēniju darbiem. Postmodernistu „šedevriem” vispiemērotākā vieta ir „Satori”, „Rīgas Laika”, „Delfi” redakcijas telpas, Ārlietu ministra kabinets, Jura Rubeņa celle, Viņķeles kundzes aizgalds, Kultūras ministrijas ofiss.

Visticamākais, oda pēdiņām ne pie kā laba nenovestu. Oda pēdiņām faktiski būtu oda degradācijai un deģenerācijai. Bet vai tas mūsu sabiedrībā izraisītu lielu kaunu? Šaubos! Tas, ka Latvijā bez pēdiņām vairs neko nevaram pasākt, satrauc arvien niecīgāku sabiedrības daļu. Nav manāms satraukums par jaunatnes socializāciju. Tā tikpat kā nemaz vairs nav iespējama bez pēdiņās fiksējamiem faktoriem. Process, kura gaitā jaunieši apgūst savas sabiedrības sociālās normas, vērtības, tradīcijas, lielā mērā ir nonācis tādu cilvēku rokās, kuru cilvēciskās īpašības un profesionālais līmenis nav izsakāms bez pēdiņām. Varas inteliģence vispār ir viens grandiozs pēdiņās ieslogāms nacionālais „veiksmes stāsts”. No pēdiņām brīvi ir vienīgi t.s. vienkāršie cilvēki un tautas inteliģence. Tātad tā sabiedrības daļa, kurus Latvijā visvairāk skar negodīgums, netaisnība, atstumtība, noniecināšana, sociālā darvinisma un „perestroikas” parvēniju ņirgas, nabadzība un mirstība. Ja nekas radikāli nemainīsies, tad latviešu tauta visai drīz kļūs „tauta”.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

FotoŠobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot pārtrauktas. Patiesībā tie ir meli. Politiskās vajāšanas turpinājās, tikai jau "smalkākā" manierē - izmantojot psiholoģisko teroru.
Lasīt visu...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

FotoBrīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana par absurda tirāniju nav arī antivēsturiska kaprīze. Jau senie dievi mītos filosofiski sprieda par cilvēku, vai viņš ir labs vai viņš ir slikts, pieļaujot bezjēdzības un bezjēdzīgai rīcībai izdomājot dažādus attaisnojumus.
Lasīt visu...

21

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

FotoKā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē tās bijušā priekšnieka atbalstīšanai, mēs, pensionāri, un ne tikai pensionāri, bet visi Latvijas pilsoņi tiekam apzagti. Jo mūsu, nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota, lai vieni priekšnieki no Valsts robežsardzes, izmantojot administratīvo resursus, organizētu parakstu vākšanu zem raksturojuma par citu Valsts robežsardzes priekšnieku (nu jau izbijušo) Normundu Garbaru.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"...

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...