OIK afēras mantinieki sasparojušies nākamās afēras īstenošanai
Ivars Zariņš20.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
OIK afēras mantinieki, izmantojot esošos apstākļus, šķiet, nu ir sasparojušies nākamās afēras īstenošanai. Šoreiz tas skars tieši vēja enerģijas izmantošanu.
Nenoliedzami, vēja enerģijai ir savs potenciāls, un tas ir jāizmanto. Ar tās izmantošanu mums līdz šim nav īpaši veicies – lielā mērā par to atbildīgi ir enerģētikas politikas veidotāji, kas nav spējuši izveidot nepieciešamo ietvaru “zaļās enerģijas” projektu attīstībai (vairāk rūpējoties par esošās OIK afēras turpināšanu, kura kā zilonis trauku veikalā izbradā citas “zaļās enerģijas” iespējas), kā arī pašu “vēja projektu” virzītāju rīcība – vai tas neprofesionālisms vai alkatība (vēlme socializēt visas projekta neērtības, bet labumus paturēt tikai sev), kas rezultējusies ļoti atturīgā sabiedrības attieksmē pret šiem projektiem.
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir būtiski mainījusi situāciju energoresursu tirgos – enerģijas cenas ir būtiski pieaugušas. Tas vēja enerģijas izmantošanu padara par komerciāli izdevīgu arī bez valsts atbalsta. Un tad nu “pēkšņi” Saeimu ir sasniedzis valdības virzītais likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai”. Runa ir par 1000 Mw kopējo uzstādāmo vēja elektrostaciju (VES) jaudu, uz kuru tas attieksies.
Varētu rasties priekšstats, ka Latvijas varai ir parādījusies rūpe par vēja enerģijas izmantošanu Latvijā. Taču, sākot iepazīties ar šo likumprojektu, rodas virkne pamatotu jautājumu un pamatotas bažas par šī likumprojekta patiesajiem mērķiem.
Vispirms jau – kāpēc šo likumprojektu ir sagatavojusi un virzījusi kā savu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), lai gan atbildīgā par enerģētikas un būvniecības nozari ir Ekonomikas ministrija(EM), nevis VARAM!
Tāda nebijusi centība no ierēdņu puses! Parasti ir tieši otrādi – tie cīnās par savas atbildības jomas sašaurināšanu un novelšanu uz citu pleciem. Bet te – ielien vispār citas ministrijas atbildības lauciņā, turklāt bezmaz vai peklē!
Nez, vai tas nozīmē, ka EM ir zaudējusi savu kompetenci un spēju risināt enerģētikas izaicinājumus (kas ir tās atbildības joma), ja jau to tagad dara cita ministrija? Vai arī tas vienkārši ir kārtējais šīs raibās, visatļautīgi šeftējošās koalīcijas politiskais darījums?
Jo kā gan citādāk izskaidrot pavisam dīvaino regulējumu, kurš tiek piedāvāts šajā likumprojektā – kad par enerģētikas nozari atbildīga ir viena ministrija (EM), bet par nacionālo interešu objektu noteikšanu šajā nozarē ar šo likumprojektu tiek piedāvāts kā atbildīgo ministriju noteikt citu – VARAM? No jēdzīgas valsts pārvaldes viedokļa loģikas – nekādas!
Vēl “interesantāk” kļūst, kad sākam iepazīties – ko tad ar šo likumprojektu tiek piedāvāts noteikt par “nacionālo interešu objektiem”? Tie būs projekti, kuriem nav nedz ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN), nedz zemes īpašnieku piekrišanas, nedz nav iegūts vietējās sabiedrības atbalsts šo projektu realizācijai. Toties ir VARAM pozitīvs lēmums šo atzīt par nacionālo interešu objektu.
Jau var paredzēt, ar ko formāli tas tiks pamatots – lai veicinātu vēja enerģijas projektu attīstību Latvijā, kuru bremzē vides prasību ievērošana un sabiedrības negatīvā attieksme. Taču nez kāpēc pret šo likumprojektu visskaļāk iebilst tieši … Latvijas Vēja enerģijas asociācija – kā reiz tie, kuriem it kā par to vajadzētu priecāties?!
Šī paradoksa noslēpums ir vienkāršs.
Vai tiešām Latvijā nav iespējams izvietot 1000 Mw VES, ievērojot pašreiz normatīvajos aktos noteiktās vides prasības? Protams, ka tā nav!
Vai tiešām nav iespējams atrast zemes īpašniekus, kuri būtu gatavi piekrist VES izvietošanai uz savas zemes? Protams, ka tā nav!
Vai tiešām nav iespējams iegūt vietējās sabiedrības atbalstu VES būvniecībai? Protams, ka tā nav!
Uzskatāms piemērs tam ir Dānija, kuras platība ir pusotru reizi mazāka par Latvijas teritoriju, iedzīvotāju skaits būtiski lielāks, bet uzstādīto VES skaits – apmēram 100 reizes lielāks!
Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz darba ir ieguldīts šo projektu attīstībā un cik prasmīgi tie ir tikuši organizēti. Un ir zināmi vairāki projekti, kuri sekmīgi virzās uz priekšu un kuri visus šos jautājumus ir atrisinājuši vai spēs atrisināt. Turklāt Latvijā ienāk starptautiskas kompānijas ar pieredzi, kā sekmīgi īstenot šādus projektus, ievērojot vides prasības un sabiedrības intereses.
Tad kam ir vajadzīgs šāds likumprojekts?
Šāds likumprojekts dod iespēju pārspēlēt esošo situāciju nozarē un nodot vajadzīgās rokās labumu no esošās situācijas izmantošanas – kad vara ar saviem lēmumiem var noteikt, kuri būs tie projekti (projektu virzītāji), kuri saņems iespēju tālākai prioritārai virzībai, ja vien pareizi ir sashēmoti papīri.
Tas nekas, ka kāds ir ilgi un dikti strādājis, gatavojis savu projektu – nepieciešamos saskaņojumus vides un sabiedrības prasībām. Tam vairs nebūs izšķirošas nozīmes, svarīgi – vai šis projekts baudīs VARAM labvēlību! (Vai jums tas neko neatgādina?...)
Likumprojektā noteiktie 1000 MW arī ir zīmīgi – tas ir aptuveni tas kopējais VES apjoms, ko saskaņā ar AST (pārvades operatora) aplēsēm varētu veiksmīgi integrēt Latvijas pārvades sistēmā.
Tātad, ja jums nav vajadzīgās varas labvēlības un nacionālā interešu objekta statusa, tad jūs ar visu savu centību un vislabāko projektu varat palikt aiz borta vai arī to nāksies kādam atdot...
Īpašās labvēlības statusa iegūšanai ir paredzēti vēl arī citi parametri, piemēram: pieslēguma garums līdz 15 km. Kāpēc tieši līdz 15 km?! – to, un daudz ko citu, nu nāksies skaidrot A.K. Kariņam, kurš savulaik jau kļuva par vienas OIK afēras krustēvu...
Par šīm un citām šī likumprojekta pērlēm vairāk šeit.
Seko mums 
Latvijas Republikas ģenerālprokurors Juris Stukāns publiski ir pārmetis Jēkabpilī nogalinātās sievietes advokātei nepietiekamu uzstājību, cenošoties nokļūt pieņemšanā pie ģenerālprokurora. Pēc tam, kad šis J.Stukāna izteikums izraisīja sašutumu, viņš sasauca preses konferenci un teica, ka esot pārprasts un "nekādas glupības nav sarunājis".
„Jauna sieviete matiem sārtiem
Pāri plūstošā nevainībā
Noliecas pāri gaišmatei
Un zemā, liegā balsī saka tai:
Dailes teātris, reaģējot uz plašsaziņas līdzekļos pārpublicēto Alvja Hermaņa ierakstu viņa privātajā Facebook kontā 6. jūnijā, vērš uzmanību uz to, ka šis ieraksts līdzās personiskiem apvainojumiem satur arī nepatiesu informāciju.
Lielais teātra biznesmenis Juris Žagars un viņa draugs vanabī Krišjānis Barons no Staļina prēmijas laureāta Smiļģa Dailes teātra var jau sākt gatavoties kārtējai lielajai tiesas prāvai.
Šoreiz izstāstīšu gandrīz pasaku. Ne gluži par meža zvēriem, bet par meža dīvainīšiem gan. Reiz kādā mežā, kurš sastāvēja no trim priedēm, bija apmaldījušās ļoti īpatnējas būtnes. Viņus vadīja fanātiska pārliecība par savu uzskatu nekļūdību, izredzētību un nesodāmību. Lielākajai daļai cilvēku viņu runas likās dīvainas un pat smieklīgas, jo viņi uzstāja, ka vīrietis drīkst precēt vīrieti, ka teikt patiesību ir naida runa, ka dzimums un tautība ir tikai sociāls konstrukts, izdomājums.
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
