OIK afēras mantinieki sasparojušies nākamās afēras īstenošanai
Ivars Zariņš20.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
OIK afēras mantinieki, izmantojot esošos apstākļus, šķiet, nu ir sasparojušies nākamās afēras īstenošanai. Šoreiz tas skars tieši vēja enerģijas izmantošanu.
Nenoliedzami, vēja enerģijai ir savs potenciāls, un tas ir jāizmanto. Ar tās izmantošanu mums līdz šim nav īpaši veicies – lielā mērā par to atbildīgi ir enerģētikas politikas veidotāji, kas nav spējuši izveidot nepieciešamo ietvaru “zaļās enerģijas” projektu attīstībai (vairāk rūpējoties par esošās OIK afēras turpināšanu, kura kā zilonis trauku veikalā izbradā citas “zaļās enerģijas” iespējas), kā arī pašu “vēja projektu” virzītāju rīcība – vai tas neprofesionālisms vai alkatība (vēlme socializēt visas projekta neērtības, bet labumus paturēt tikai sev), kas rezultējusies ļoti atturīgā sabiedrības attieksmē pret šiem projektiem.
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir būtiski mainījusi situāciju energoresursu tirgos – enerģijas cenas ir būtiski pieaugušas. Tas vēja enerģijas izmantošanu padara par komerciāli izdevīgu arī bez valsts atbalsta. Un tad nu “pēkšņi” Saeimu ir sasniedzis valdības virzītais likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai”. Runa ir par 1000 Mw kopējo uzstādāmo vēja elektrostaciju (VES) jaudu, uz kuru tas attieksies.
Varētu rasties priekšstats, ka Latvijas varai ir parādījusies rūpe par vēja enerģijas izmantošanu Latvijā. Taču, sākot iepazīties ar šo likumprojektu, rodas virkne pamatotu jautājumu un pamatotas bažas par šī likumprojekta patiesajiem mērķiem.
Vispirms jau – kāpēc šo likumprojektu ir sagatavojusi un virzījusi kā savu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), lai gan atbildīgā par enerģētikas un būvniecības nozari ir Ekonomikas ministrija(EM), nevis VARAM!
Tāda nebijusi centība no ierēdņu puses! Parasti ir tieši otrādi – tie cīnās par savas atbildības jomas sašaurināšanu un novelšanu uz citu pleciem. Bet te – ielien vispār citas ministrijas atbildības lauciņā, turklāt bezmaz vai peklē!
Nez, vai tas nozīmē, ka EM ir zaudējusi savu kompetenci un spēju risināt enerģētikas izaicinājumus (kas ir tās atbildības joma), ja jau to tagad dara cita ministrija? Vai arī tas vienkārši ir kārtējais šīs raibās, visatļautīgi šeftējošās koalīcijas politiskais darījums?
Jo kā gan citādāk izskaidrot pavisam dīvaino regulējumu, kurš tiek piedāvāts šajā likumprojektā – kad par enerģētikas nozari atbildīga ir viena ministrija (EM), bet par nacionālo interešu objektu noteikšanu šajā nozarē ar šo likumprojektu tiek piedāvāts kā atbildīgo ministriju noteikt citu – VARAM? No jēdzīgas valsts pārvaldes viedokļa loģikas – nekādas!
Vēl “interesantāk” kļūst, kad sākam iepazīties – ko tad ar šo likumprojektu tiek piedāvāts noteikt par “nacionālo interešu objektiem”? Tie būs projekti, kuriem nav nedz ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN), nedz zemes īpašnieku piekrišanas, nedz nav iegūts vietējās sabiedrības atbalsts šo projektu realizācijai. Toties ir VARAM pozitīvs lēmums šo atzīt par nacionālo interešu objektu.
Jau var paredzēt, ar ko formāli tas tiks pamatots – lai veicinātu vēja enerģijas projektu attīstību Latvijā, kuru bremzē vides prasību ievērošana un sabiedrības negatīvā attieksme. Taču nez kāpēc pret šo likumprojektu visskaļāk iebilst tieši … Latvijas Vēja enerģijas asociācija – kā reiz tie, kuriem it kā par to vajadzētu priecāties?!
Šī paradoksa noslēpums ir vienkāršs.
Vai tiešām Latvijā nav iespējams izvietot 1000 Mw VES, ievērojot pašreiz normatīvajos aktos noteiktās vides prasības? Protams, ka tā nav!
Vai tiešām nav iespējams atrast zemes īpašniekus, kuri būtu gatavi piekrist VES izvietošanai uz savas zemes? Protams, ka tā nav!
Vai tiešām nav iespējams iegūt vietējās sabiedrības atbalstu VES būvniecībai? Protams, ka tā nav!
Uzskatāms piemērs tam ir Dānija, kuras platība ir pusotru reizi mazāka par Latvijas teritoriju, iedzīvotāju skaits būtiski lielāks, bet uzstādīto VES skaits – apmēram 100 reizes lielāks!
Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz darba ir ieguldīts šo projektu attīstībā un cik prasmīgi tie ir tikuši organizēti. Un ir zināmi vairāki projekti, kuri sekmīgi virzās uz priekšu un kuri visus šos jautājumus ir atrisinājuši vai spēs atrisināt. Turklāt Latvijā ienāk starptautiskas kompānijas ar pieredzi, kā sekmīgi īstenot šādus projektus, ievērojot vides prasības un sabiedrības intereses.
Tad kam ir vajadzīgs šāds likumprojekts?
Šāds likumprojekts dod iespēju pārspēlēt esošo situāciju nozarē un nodot vajadzīgās rokās labumu no esošās situācijas izmantošanas – kad vara ar saviem lēmumiem var noteikt, kuri būs tie projekti (projektu virzītāji), kuri saņems iespēju tālākai prioritārai virzībai, ja vien pareizi ir sashēmoti papīri.
Tas nekas, ka kāds ir ilgi un dikti strādājis, gatavojis savu projektu – nepieciešamos saskaņojumus vides un sabiedrības prasībām. Tam vairs nebūs izšķirošas nozīmes, svarīgi – vai šis projekts baudīs VARAM labvēlību! (Vai jums tas neko neatgādina?...)
Likumprojektā noteiktie 1000 MW arī ir zīmīgi – tas ir aptuveni tas kopējais VES apjoms, ko saskaņā ar AST (pārvades operatora) aplēsēm varētu veiksmīgi integrēt Latvijas pārvades sistēmā.
Tātad, ja jums nav vajadzīgās varas labvēlības un nacionālā interešu objekta statusa, tad jūs ar visu savu centību un vislabāko projektu varat palikt aiz borta vai arī to nāksies kādam atdot...
Īpašās labvēlības statusa iegūšanai ir paredzēti vēl arī citi parametri, piemēram: pieslēguma garums līdz 15 km. Kāpēc tieši līdz 15 km?! – to, un daudz ko citu, nu nāksies skaidrot A.K. Kariņam, kurš savulaik jau kļuva par vienas OIK afēras krustēvu...
Par šīm un citām šī likumprojekta pērlēm vairāk šeit.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
