“Oligarhu ieliktenis” Ancupovs kļuvis par padomnieku Veselības ministrijā
PIETIEK14.01.2018.
Komentāri (12)
Iesaki rakstu: 
Neveiksmīga oligarhu ielikteņa slavu guvušais Sergejs Ancupovs pagājušā gada 11. decembrī paklusām kļuvis par piekto padomnieku Veselības ministrijā ar gandrīz 1400 eiro lielu mēnešalgu.
Tāpat kā cits slavens stratēģis Zigurds Zaķis, kurš pērn tāpat paklusām tika iecelts par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa stratēģiskās attīstības jautājumu padomnieku, arī Ancupovs ministrijā nodarbosies ar stratēģijas jautājumiem un šajā jomā dos padomus premjeram Mārim Kučinskim, kurš aizvieto veselības ministri Andu Čakšu dzemdību atvaļinājuma laikā, - viņa uzdevums būšot nodarboties ar „stratēģisko komunikāciju”, par to saņemot 1382 eiro mēnesī.
Iepriekšējais Ancupova publiski zināmais amats bija stratēģisko padomu došana partijas No sirds Latvijai vadītājai Ingunai Sudrabai, - kā zināms, partijai tuvākajās dienās vairs nebūs pat savas frakcijas Saeimā, jo par tās pamešanu paziņojis deputāts Ringolds Balodis un frakcijā vairs nebūs minimāli nepieciešamo piecu deputātu.
Taču plašāko slavu Ancupovs ir guvis ar savu lomu pirms dažiem gadiem notikušajās lielajās pārmaiņās laikrakstā Diena. Šai sakarā pārpublicējam bijušā Dienas darbinieka Gunta Bojāra 2013. gada intervijas fragmentus, kuros pieminēts Ancupovs.
- 2010.gada 16.jūnijā, tu nomainīji Daci Andersoni “Dienas” redaktora amatā. Kāda ir tava versija par to?
Tajā laikā a/s “Diena” valdē bija Zigmārs Meija (SIA “Dienas mediji” valdes loceklis no 2010.gada 22.aprīļa līdz 12.jūlijam – aut.piez.). Tikāmies sapulcēs, kur izklāstīju savas idejas. Dace bija “Dienas biznesa” cilvēks un ar manu atnākšanu, es ticētu versijai, ka es viņu pārspēju ar kādām idejām. Dace domāja, kā avīzi noturēt, es sāku runāt, kā attīstīties. Izdomāju kampaņu “Gudri, godīgi, cilvēcīgi”, kad Dace bija redaktore. Tad Zigmārs Meija un Inga Gorbunova, tālaika “Dienas mediju” galvenā redaktore, jautāja, kā redzu avīzes attīstību, ja būtu galvenais redaktors. Man vienmēr paticis būt otrajā pozīcijā, tā ir ļoti ērta, bet sapratu, ka vienā brīdī jākāpj uz skatuves. Tajā laikā īpašnieku jautājums izskatījās tā – “suņi gulēja”, tos nejutu. Ar īpašnieku faktoru saskāros, kad redakcijā ieradās Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis.
- Tas notika jau pēc mēneša, 2010.gada 12.jūlijā Ancupovs bija “Dienas” galvenais redaktors.
Uz redakciju atnāca Ancupovs, Zaļūksnis, viņi aizgāja uz slaveno kabinetiņu, kur bija valdes vai padomes sēde. Sapratu, ka kaut kas notiek un gaidīju, ka man pateiks – tu esi brīvs.
Ancupovs gribēja būt “Dienas” galvenais redaktors, un viņu iecēla amatā. Inga šajā sēdē pasaka, ja būs Ancupovs, tad viņa nebūs “Dienas mediju” galvenā redaktore. Viņa no amata atteicās sapulces laikā. Amats palika brīvs. Ko tagad darīt? Zaļūksnis, kas bija pielikts Ancupovam par vietnieku, bija nobijies, kā tiks galā ar avīzi. Par to Bojāru dzirdētas labas atsauksmes, tā viņi mani ielika tukšajā Ingas vietā. Tikmēr daru ikdienas darbus un par to neko nezinu.
Nesapratu rokādi, bet biju ticis pie kaut kā labāka. Bija bažas, ka Ancupovs ar Zaļūksni kaut ko mainīs, bet sapratu, ka esmu galvenāks par viņiem. Tajā pašā sēdē Uldi Salmiņu iecēla par valdes priekšēdētāju. Bija trīs figuranti: Zaļūksnis, redakcija un Salmiņš. Ceturtais biju es, kas staigāja no vienas salas uz otru, jo tās savstarpēji nesatikās.
- Bet tu vienalga vadīji “Dienu”?
Atceros, pateicu Ancupovam, lai labāk neiet uz redakciju, tur tevi nošaus. Viņš arī pats baidījās, sūtīja Zaļūksni. Ancupovs automātiski pret sevi nostādīja. Zaļūksnis bija mazliet labāks, bet viņi sajuta kaut ko nelabu. Bija epoizode, kad Zaļūksnis Jūrmalā sasauca kādus 15 jaunos censoņus ar domu, ka viņi varētu visus nomainīt. Arī “Neatkarīgās” redakcijai bija zvanījuši, vai viņi varēs nosegt, ja kaut kas…
- Bet kas tevi motivēja palikt?
Svarīgs ir kolektīvs. Man ar viņiem ir emocionāla sasaiste. Bija arī personīgā vēlme attīstīt uzņēmumu. Esmu iekšēji spītīgs: ja esi izdomājis, turpini, nevis norauj pusceļā.
- Ļoti drīz 5.augustā ieradās Viesturs Koziols ar jaunu redaktoru fotogrāfu Ilmāru Znotiņu.
Stāsts ar Ancupovu beidzās ar to, ka redakcijā darbs praktiski nenotiek, jo ir tāds galvenais redaktors. Ancupovs neko nedara, vēl ir Uldis Salmiņš, valdes priekšsēdētājs, kurš neko nesaprot. Bija arī portāla jaunā redaktore Gunita Ogriņa. Ilgi domāju, ko darīt. Vienīgais risinājums, kas ienāca prātā, gāju uz visu banku – vai nu es atlaižu vai atlaiž mani.
Tad notika tā. Plāniņš bija pa nakti izdomāts, tas bija sešos no rīta. Sagatavoju atlaišanas rīkojumus, preses relīzi, ka atlaižu Ancupovu, iedevu Annai Muhkai (toreizējā mārketinga vadītāja – aut.piez.) komunikācijas plānu. Neviens cits neko nezināja. No rīta izsūtījām preses relīzi. Es zināju, ka Uldis Salmiņš ap deviņiem brauc uz darbu un aizsūtīju īsziņu, ka gribu satikties tepat uz Mūkusalas riņķa Čilli picā. Viņš saka ok, es piebraucu, pica nestrādā, tāpēc satikāmies stāvvietā. Iekāpju Salmiņa mašīnā, viņš uz mani kā uz trako skatās. Bez piecām deviņi, mašīnā bija ieslēgts radio Skonto un tur viņš dzird, ka Bojārs atlaidis Ancupovu un Zaļūksni. Domāja, ka es viņu tūlīt nogalināšu, ka man ir nazis līdzi.
Salmiņam izstāstīju savu domu, teicu, ka labāk pieņemu šādu lēmumu. Informācija uzreiz nosedza visu mediju telpu un akcionāri nonāca ļoti neērtā situācijā. Atlaist Bojāru būtu vēl sliktāks signāls. Inga Gorbunova bija aizgājusi uz kaut kādām pārrunām, no turienes viņa rakstīja īsziņu: ”tu vari iet uz mājām!”.
Pēcpusdienā jau ieradās Viesturs Koziols. Vienas dienas laikā notika vērienīgi notikumi. Es domāju, akcionāri no situācijas izlīda perfekti. Ja pirms tam visu laiku bija runa, ka nezinām, kam pieder “Diena”, ar šo gājienu viņi parādīja Koziolu.
- Vai tev ir versija, kāpēc Ancupovs ieradās?
Ancupova ienākšanu saistu ar konkrētu vāku “Digitālgeita
Neilgi pēc tam ieradās Ancupovs. Ja tu man jautā par kaut kādām figūrām, pieņemu, ka īpašniekos ir šīs trīs figūras, kas stāv aiz avīzes, tad viņu laiks bija sadalīts pa periodiem. Kad es atnācu un bija Dace Andersone, bija mazā ventspilnieka laiks, kad ieradās Ancupovs – bija Šķēles laiks. Digitālgeitas publikācija radīja jautājumus: ko tu tur nevari izkontrolēt, kāpēc viņi tā raksta par mani?
Kad atlaidu Ancupovu, bija jautājums, ko darīt. Nešaubos, ka pirmā doma bija nošaut mani. Bet ar to neko neiegūtu. Viņiem vilkās pakaļ stāsts par nezināmiem īpašniekiem, tā kā no publikas viedokļa labi – re, beidzot īpašnieks uzradies...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
