Ordeņu izsniegšana? Hānbergs, kurš gan cits!

Iesaki rakstu:

Abi publicisti pēc vizītes, kuras laikā acīmredzami neuzvedos, kā bija cerēts, saprata, ka tādus kā es Kungam labāk turpmāk nerādīt, un nākamo gadu tikai žēli bubināja, kad atkal un atkal avīzē parādījās kas tāds, kas Kungam acīmredzot cirta kaulā. Savukārt es no avīzes veterāniem pamazām nopratu, par cik nožēlojami pērkamām radībām savā avīžbiznesā ir pārvērtušies abi laikam jau kādreiz patiesi cienījamie un radošie cilvēki, - un, kad Lemberga dvaka avīzē kļuva skaidri jūtama, vienkārši uzrakstīju atlūgumu.

Šonedēļ to visu atcerējos, no ziņu aģentūrām uzzinot, ka šis pats Ēriks Hānbergs ar visaugstāko lēmumu ir kļuvis Ordeņu kapitula locekli – tātad vienu no tiem, kas turpmāk lems, kuri cilvēki ir mūsu valsts augstāko apbalvojumu cienīgi.

Protams, pirmais iespaids bija neviltots pārsteigums – jā, protams, ir jau mūsu prezidents joprojām daudzējādā ziņā tāds Dieva dots cilvēciņš, bet ir taču galu galā viņam kaut kādi ļaudis, kas saņem nodokļu maksātāju nodrošinātu algu par gudru padomu došanu. Tad kāpēc viņi nabaga Zatlerkungam neieminējās, ka nevar taču par apordeņotāju būt cilvēks, kurš, piemēram, kopā ar savu nu jau viņsaulē aizgājušo kompanjonu savulaik ir atklāti lielījies, par kādu naudu savā avīzē pārdod iespēju tā glīti un apjomīgi nointervēties?

Taču pēc pārsteiguma nāca atziņa – kāpēc gan nevarētu? Nē, patiesībā viss ir ļoti loģiski un likumsakarīgi: šis ir tikai kārtējais solis, savas valsts augstākos apbalvojumus - visu to, kas varētu būt tiešām gandrīz vai svēta lieta, - pamazām padarot par lētiem, diskreditētiem bimbuļiem.

Šī virzība sākās jau sen, pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad toreizējā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa sākotnējais vēstījums bija – atjaunojamo Triju zvaigžņu ordeni varētu pasniegt īpaši cienījamiem ļaudīm par īpašiem nopelniem tēvijas labā, un, lai tas tiešām tā izdotos, tikšot veidota saikne gan ar Tautas fronti, gan partijām, gan sabiedriskajām organizācijām utml., lai apzinātu pašus, pašus, pašus cienījamākos un cienīgākos.

Taču... jau 1995. gada 3. maijā ordeņa dome, daudz nedomājot, pa ordenim piešķīra arī diviem pašas dalībniekiem - Jānim Stradiņam un Andai Līcei, bet tā paša gada novembrī ordeņa dome pašapordeņošanos padarīja par tradīciju, ordeni piešķirot vēl vienai domes loceklei – Sandrai Kalnietei.

Savukārt īstais šoks sabiedrībai, kura vēl labi atcerējās iepriekš tik bieži pieminētos „nopelnus tēvijas labā”, nāca 1995. gada oktobra beigās, kad izrādījās, ka ordeņa dome lielā klusībā nolēmusi piešķirt veselus trīsdesmit ordeņus Zviedrijas karaļnama un valdības pārstāvjiem, – tie tad arī tika pasniegti Latvijas valsts delegācijas vizītes laikā Zviedrijā, pretī saņemot desmit zviedru ordeņus. Dažādu šķiru Triju Zvaigžņu ordeņi tika arī Zviedrijas staļļmeistaram, kapelmeistaram, superintendantiem un tamlīdzīgiem ļaudīm.

Un, lai kā mēs izturētos pret Juri Dobeli, toreiz viņš pateica zīmīgus un patiesus vārdus: „Tas ir kā padomju laikā, kad uz uzņēmumu atnāca papīriņš ar norādījumu izvēlēties tik un tik cilvēku tādu un tādu ordeņu saņemšanai. Tagad iznāk, ka savējie sarunā, kāds noorganizē ordeni…”

Tomēr „dullā Dobeļa” vārdos valdošā elite neklausījās – tai bija savas intereses un savas vēlmes. Un rezultātā tā tas kopš tā laika arī ir gājis – nebūdama spiesta kādam atskaitīties par savu lēmumu motivāciju, Triju Zvaigžņu ordeņa dome pa ordenim ir piešķīrusi gan savu dienesta dzīvokli par iespaidīgu valsts naudu izremontējušajam NBS komandiera pienākumu pildītājam Jurim Eihmanim, gan Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājam Jurim Vectirānam, kurš tika turēts aizdomās par „valstisku kontrabandu”, pārvadājot „valstiski svarīgu” medību bisi, gan jau pavisam mistiskām personām, kuras tikušas vainotas pat izvarošanās utml...

Tāda šī virzība arī ir bijusi, - un kāpēc gan lai tagad savu vietu Ordeņu kapitulā likumsakarīgi neieņemtu arī Hānbergs un viņam līdzīgie? Galu galā tik daudz kambarsulaiņu un ceremonijmeistaru vēl palikuši neapbalvoti, un tik daudziem „vajadzīgiem” ļaudīm nepieciešams izkārtot pa ordenītim kādā jubilejā vai vienkārši tāpat – pēc vēlēšanās. Protams, žēl, ka šajā procesā pazūd tie, kuru patiesie, nesavtīgie nopelni viņu vienīgās Latvijas labā patiešām būtu pelnījuši visaugstāko atzinību, - bet tā jau tas šeit iekārtots.

Seko mums