Iesaki rakstu: 
Tā, pievēršam uzmanību, Jānis Ošlejs ir mainījis naratīvu (skat. Twitter ierakstu zemāk*). Tagad stāsts norit pēc jaunas metoģičkas, acīmredzot saistībā ar jauno amatu pie briškeniem. Briškens kā Ļeņins mūžam dzīvs, satiksmes ministra amatā tur ielikts klons, kura vārdu diemžēl tā uz sitienu neatceros.
Jaunais naratīvs ir tāds, ka nu beidzot par mērķi esot jāizvirza peļņa. Prieks, kur tu rodies. Agrāk varēja kāst un kāst, attaisnoties ar milzīgo laimi, ko mums sagādā airBaltic visās plaknēs un šķērsgriezumos. Excelī. Tagad vajagot arī pelnīt. Tā, lūk.
Jaunais naratīvs ir arī tāds, ka Latvijas savienojamība vairs neesot svarīga. Agrāk tieši savienojamība bija tās milzīgās laimes galvenais avots. Tagad skaidrs, ka lidmašīnas lido prom uz Gausa fāterlandi, nu un jāiebaro tautai, ka nu tā tas bijis domāts visu laiku. Kā teica Putins, speciālā kara operācija notiek pēc plāna. Ja plāns tiek pieskaņots reālijām, tāpēc pēc būtības tās reālijas vienmēr saskanēs ar plānoto. Bingo.
Bet. Fufeļrunas jau tāpēc ir fufeļrunas, ka tās jau nekad nelīmējas.
Kas tieši? Nu mums taču Gauss vēl nesen stāstīja, ka valstij jāiegulda 75 miljoni, ja tā vēlas saglabāt 25% kompānijas. Un priekš kam vajadzēja tos 25%? Saskaņā ar Briškena mācību Siliņa skaidroja, ka to vajagot, lai saglabātu bāzi Rīgā, un mērķis bija nodrošināt to savienojamību. Tāds bija tās bāzes atstāšanas pamatarguments. Tagad savienojamību vairs nevajagot, un jāiegulda nevis 75, bet 150 miljoni.
Fufeļrunas Ahileja papēdis tur arī ir, ka bez savienojamības argumenta nav jāiegulda nekas. Bet speciālā operācija notiek precīzi saskaņā ar jauno metoģičku.
* Jānis Ošlejs: „Svēteļa slogs labi parāda, ka uzbūvēt lielu uzņēmumu no nulles nav viegli. Tomēr šāds uzņēmums rada augsti apmaksātas darba vietas un nodokļu ieņēmumus tieši un netieši nodarbinot tūkstošus.
Man tieši darba vietas Latvijā airBaltic, lidostā, catering, remonta bāzē ir centrālais guvums no airBaltic.
Savienojamība ir labs papildu bonuss. Ja uz airBaltic skatās no pozīcijas, kādu iespaidu tas atstāj uz ekonomiku, tad valsts līdzšinējās investīcijas ir pat ļoti samērīgas pret guvumu.
Aviācija ir mēroga bizness. Mazām aviokompānijām tur nav vietas. airBaltic, ar pēc IPO līdzekļiem sasniedzot aviokompānijai normālu izmēru, var konkurēt un pelnīt.
Tomēr ir ļoti svarīgi noņemt valdības līdzšinējo uzstādījumu par savienojamību kā pašmērķi. Mērķim jābūt vienam: peļņai. Savienojamība būs labs bonuss, kas dabiski izrietēs no tā, ka Rīgā ir bāze.”
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.