Osta aizaug ar brikšņiem un būvgružu kaudzēm, sliedes tiek nodotas lūžņos: JKP “saimniekošanas” sekas satiksmes nozarē
Imants Liepiņš03.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc RIBOCA biennāles apmeklēšanas Andrejsalā man ilgi žņaudzās sirds — ne tikai mākslas, bet drīzāk visa tā dēļ, kas bija redzams biennālei apkārt. Patiesībā šķērmi ir vēl tagad...
Savulaik uz Andrejsalu piestaigāju, kad tur bija radošo profesiju inkubators. Lai tiktu uz turieni, bieži vajadzēja gaidīt uz ČMZ lokomotīvi, kas stumdīja vagonu rindas, tālāk uzmanīties no smagajām mašīnām, kas veda graudus uz ostas elevatoru, un vieglajiem auto, kuros braukāja gan ostinieki, gan radošo profesiju pārstāvji no inkubatora.
Neaizmirstami ir Nakts Maiņas industriālās un elektroniskās mūzikas festivāli, kas vairākus gadus pēc kārtas augusta beigās notika uz peldošās darbnīcas ostā, Kaspara Rolšteina avangarda rokoperas Stokholmas Sindroms izrādes agrākajā ostas noliktavā un kaut vai dzejas pasākums, kas noritēja padomju laika atombumbu patvertnē Andrejsalas vidū, kur autoriem apkārt stāvēja gāzmasku grēdas un septiņdesmito gadu teletaipi līdz ar neejošiem Geigera skaitītājiem.
Ostas ekonomiskā darbība un intelektuālā piepūle bija divas nedalāmas Andrejsalas iezīmes, kas notika viena otras vidū bez savstarpējas traucēšanas — manuprāt, lieliska attieksme no abām pusēm.
Sanāca tā, ka šogad Covid dēļ nebija nācies pabūt Andrejsalā līdz pat RIBOCA biennālei. Tagad laikam zinu, kā jutās cilvēki, kas deviņdesmitajos gados dabūja staigāt garām pamestām, izlaupītām, grūstošām rūpnīcām, kuru uzlabošanā viņi paši bija piedalījušies un strādājuši virsstundas pirms nepilniem desmit gadiem, — tukšums ir mokošs, ja atceries un zini, kā bija un kā jābūt.
Sliedes, pa kurām agrāk kursēja manevru lokomotīve, jau ir noplēstas un nodotas lūžņos. Visa pārējā Andrejsalas stacija ar saviem 12 paralēlajiem sliežu ceļiem — pilnīgi tukša, bez kaut viena paša vagona. Visos sliežu luksoforos deg zilā gaisma — dzelzceļnieku valodā zilā gaisma nozīmē “uz šī sliežu ceļa neatrodas nekas”. Sliežu mirdzošās virsmas sāk pārklāties ar rūsu.
Andrejsala līdz šim bija ļoti savdabīga vieta, kurā cilvēki necirta krūmus un kokus, ja tie ieauga kādā vietā, kas vairs netika izmantota saimnieciskajai darbībai — šeit daba un ostas industrija pastāvēja savdabīgā līdzsvarā, kam pēdējos padsmit gados pievienojās arī radošais inkubators un mākslinieciskās aktivitātes kā trešā vide.
Biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela stāsta, ka Andrejsala pati “uzprasījusies” uz RIBOCA šīgada konceptu, kas pētīja dabas atgriešanos un uzplaukumu, ja nu pēkšņi cilvēks no ainavas pazustu pilnībā: “Un tad, kad mēs ar māksliniekiem debatējām, kādus darbus izstādīt, pasauli satricināja reāla pandēmijas problēma, parādot: daba bez cilvēka var iztikt.”
Muitas noliktavas vairākos stāvos, kur septembrī tumsā bija saslēpušies dažādi mākslas darbi, vēl pavasarī atradās dažādas kravas. Pie vārtiem uz betona grīdas vēl redzamas zāģskaidas, un joprojām dzeltenas šķeldas paliekas guļ sliežu starpās. Šķembu un citu beramkravu paliekas uz asfaltētajiem plačiem. Mūža miegā apklusis portālceltnis, kam kabīnē uz sēdekļa atzveltnes joprojām palikusi uzkabināta oranžā veste — celtņa mašīnists, pēdējo reizi nokāpjot lejā no maiņas, to acīmredzot aizmirsis uz visiem laikiem.
Andrejostas akvatorija piegāzta ar priežu baļķiem kā mākslas instalāciju — liekot aizdomāties par pilsētas vēsturi, tā sacīt, “no preces skatapunkta” un vienlaikus šausminoši norādot uz faktu, ka vēl pirms pusgada tajā pašā akvatorijā stāvēja reāli kuģi, kas krāva īstu preci, nevis metaforisku atgādinājumu par labo pagātni.
Katrīnas Hornekas darbs “A Landmass to Come” pa gabalu izskatās pēc apmēram padsmit tonnām māla, kas bezveidīgā čupā sagāztas uz pirmā stāva grīdas. Noliktavas tumsā pār to līst prožektoru gaismas. Pieejot tuvāk, no māla virsmas sāk atdalīties un izaugt māla figūriņu simti — dažādas sejiņas, ģīmīši, mājiņas, priekšmetu atveidojumi un citi elementi, ne vairāk kā sprīža augstumā virs māla čupas virsmas. Apmeklētāji var uzliet māliem ūdeni un pamēģināt izveidot savas figūriņas — neizskatās, ka te kāds viņus no tā varētu atturēt. Šī plastika izteikti kontrastē ar noliktavās ārpusē apstājušos dzīvi.
Jau vairāk nekā desmitgadi Rīgas pilsētas oficiālā politika ir bijusi virzīt ostas operācijas prom no dzīvojamajiem kvartāliem, pārceļot to uz Krievu salu, Kundziņsalas viņu galu utt. Tas ir izrādījies pareizi attiecībā uz naftas un ķīmijas smirdoņu, uz akmeņogļu putekļiem.
Tagad, Andrejsalai paliekot bez šķeldas, bez kokmateriālu, bez būvmateriālu kravām un strādājot vairs tikai ostas elevatoram, kur kravas mašīnas pieved mūsu zemnieku šoruden izaudzētos graudus, kļūst redzams, cik šī pieeja nepareiza — likvidējot ostu, vietā nenāk dzīvojamā apbūve. Vietā nenāk nekas. Kad šopavasar no muitas noliktavas izveda pēdējās kravas, ēku atdodot māksliniekiem RIBOCA ekspozīcijas ierīkošanai, tas bija tikai uz laiku. Izstāde beigusies. Ko tagad?
Kaut kādā ziņā vistrāpīgākais mākslas objekts bija Ninas Beieres “Totāls zaudējums” — divas marmora lauvas, kas nogāztas uz sāniem un aplaistītas ar pienu. Skulptūras guļ gar zemi tumsā, uz to sāniem un apkārt pa betona grīdu pūst izlaistītais piens. Jā, mākslinieces sākotnējā ideja bijusi pavisam cita — saistīta ar savvaļas kaķu bariņiem, kas piemīt Andrejsalā, tomēr instalācija iegūst pavisam citu nozīmi, ja atceras tai apkārt esošo, iznīkstošo ostas vidi, kas devusi labi apmaksātu darbu tūkstošiem ostinieku un dzelzceļnieku.
Šogad pazaudēta jau puse no starptautiskajām dzelzceļa kravām, krahu pagaidām izdodas attālināt vienīgi ar valsts budžeta injekcijām Latvijas Dzelzceļā. Drīz visās kravas stacijās un ostas piestātnēs sāks izskatīties tikpat šausminoši tukši kā Andrejsalā.
Attēlā: svaigas būvgružu kaudzes pār sliedēm, kas vēl nav paspējušas sarūsēt un kuru starpās vēl redzama pēdējā šķelda no kravām pavasarī.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
