Osta aizaug ar brikšņiem un būvgružu kaudzēm, sliedes tiek nodotas lūžņos: JKP “saimniekošanas” sekas satiksmes nozarē
Imants Liepiņš03.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc RIBOCA biennāles apmeklēšanas Andrejsalā man ilgi žņaudzās sirds — ne tikai mākslas, bet drīzāk visa tā dēļ, kas bija redzams biennālei apkārt. Patiesībā šķērmi ir vēl tagad...
Savulaik uz Andrejsalu piestaigāju, kad tur bija radošo profesiju inkubators. Lai tiktu uz turieni, bieži vajadzēja gaidīt uz ČMZ lokomotīvi, kas stumdīja vagonu rindas, tālāk uzmanīties no smagajām mašīnām, kas veda graudus uz ostas elevatoru, un vieglajiem auto, kuros braukāja gan ostinieki, gan radošo profesiju pārstāvji no inkubatora.
Neaizmirstami ir Nakts Maiņas industriālās un elektroniskās mūzikas festivāli, kas vairākus gadus pēc kārtas augusta beigās notika uz peldošās darbnīcas ostā, Kaspara Rolšteina avangarda rokoperas Stokholmas Sindroms izrādes agrākajā ostas noliktavā un kaut vai dzejas pasākums, kas noritēja padomju laika atombumbu patvertnē Andrejsalas vidū, kur autoriem apkārt stāvēja gāzmasku grēdas un septiņdesmito gadu teletaipi līdz ar neejošiem Geigera skaitītājiem.
Ostas ekonomiskā darbība un intelektuālā piepūle bija divas nedalāmas Andrejsalas iezīmes, kas notika viena otras vidū bez savstarpējas traucēšanas — manuprāt, lieliska attieksme no abām pusēm.
Sanāca tā, ka šogad Covid dēļ nebija nācies pabūt Andrejsalā līdz pat RIBOCA biennālei. Tagad laikam zinu, kā jutās cilvēki, kas deviņdesmitajos gados dabūja staigāt garām pamestām, izlaupītām, grūstošām rūpnīcām, kuru uzlabošanā viņi paši bija piedalījušies un strādājuši virsstundas pirms nepilniem desmit gadiem, — tukšums ir mokošs, ja atceries un zini, kā bija un kā jābūt.
Sliedes, pa kurām agrāk kursēja manevru lokomotīve, jau ir noplēstas un nodotas lūžņos. Visa pārējā Andrejsalas stacija ar saviem 12 paralēlajiem sliežu ceļiem — pilnīgi tukša, bez kaut viena paša vagona. Visos sliežu luksoforos deg zilā gaisma — dzelzceļnieku valodā zilā gaisma nozīmē “uz šī sliežu ceļa neatrodas nekas”. Sliežu mirdzošās virsmas sāk pārklāties ar rūsu.
Andrejsala līdz šim bija ļoti savdabīga vieta, kurā cilvēki necirta krūmus un kokus, ja tie ieauga kādā vietā, kas vairs netika izmantota saimnieciskajai darbībai — šeit daba un ostas industrija pastāvēja savdabīgā līdzsvarā, kam pēdējos padsmit gados pievienojās arī radošais inkubators un mākslinieciskās aktivitātes kā trešā vide.
Biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela stāsta, ka Andrejsala pati “uzprasījusies” uz RIBOCA šīgada konceptu, kas pētīja dabas atgriešanos un uzplaukumu, ja nu pēkšņi cilvēks no ainavas pazustu pilnībā: “Un tad, kad mēs ar māksliniekiem debatējām, kādus darbus izstādīt, pasauli satricināja reāla pandēmijas problēma, parādot: daba bez cilvēka var iztikt.”
Muitas noliktavas vairākos stāvos, kur septembrī tumsā bija saslēpušies dažādi mākslas darbi, vēl pavasarī atradās dažādas kravas. Pie vārtiem uz betona grīdas vēl redzamas zāģskaidas, un joprojām dzeltenas šķeldas paliekas guļ sliežu starpās. Šķembu un citu beramkravu paliekas uz asfaltētajiem plačiem. Mūža miegā apklusis portālceltnis, kam kabīnē uz sēdekļa atzveltnes joprojām palikusi uzkabināta oranžā veste — celtņa mašīnists, pēdējo reizi nokāpjot lejā no maiņas, to acīmredzot aizmirsis uz visiem laikiem.
Andrejostas akvatorija piegāzta ar priežu baļķiem kā mākslas instalāciju — liekot aizdomāties par pilsētas vēsturi, tā sacīt, “no preces skatapunkta” un vienlaikus šausminoši norādot uz faktu, ka vēl pirms pusgada tajā pašā akvatorijā stāvēja reāli kuģi, kas krāva īstu preci, nevis metaforisku atgādinājumu par labo pagātni.
Katrīnas Hornekas darbs “A Landmass to Come” pa gabalu izskatās pēc apmēram padsmit tonnām māla, kas bezveidīgā čupā sagāztas uz pirmā stāva grīdas. Noliktavas tumsā pār to līst prožektoru gaismas. Pieejot tuvāk, no māla virsmas sāk atdalīties un izaugt māla figūriņu simti — dažādas sejiņas, ģīmīši, mājiņas, priekšmetu atveidojumi un citi elementi, ne vairāk kā sprīža augstumā virs māla čupas virsmas. Apmeklētāji var uzliet māliem ūdeni un pamēģināt izveidot savas figūriņas — neizskatās, ka te kāds viņus no tā varētu atturēt. Šī plastika izteikti kontrastē ar noliktavās ārpusē apstājušos dzīvi.
Jau vairāk nekā desmitgadi Rīgas pilsētas oficiālā politika ir bijusi virzīt ostas operācijas prom no dzīvojamajiem kvartāliem, pārceļot to uz Krievu salu, Kundziņsalas viņu galu utt. Tas ir izrādījies pareizi attiecībā uz naftas un ķīmijas smirdoņu, uz akmeņogļu putekļiem.
Tagad, Andrejsalai paliekot bez šķeldas, bez kokmateriālu, bez būvmateriālu kravām un strādājot vairs tikai ostas elevatoram, kur kravas mašīnas pieved mūsu zemnieku šoruden izaudzētos graudus, kļūst redzams, cik šī pieeja nepareiza — likvidējot ostu, vietā nenāk dzīvojamā apbūve. Vietā nenāk nekas. Kad šopavasar no muitas noliktavas izveda pēdējās kravas, ēku atdodot māksliniekiem RIBOCA ekspozīcijas ierīkošanai, tas bija tikai uz laiku. Izstāde beigusies. Ko tagad?
Kaut kādā ziņā vistrāpīgākais mākslas objekts bija Ninas Beieres “Totāls zaudējums” — divas marmora lauvas, kas nogāztas uz sāniem un aplaistītas ar pienu. Skulptūras guļ gar zemi tumsā, uz to sāniem un apkārt pa betona grīdu pūst izlaistītais piens. Jā, mākslinieces sākotnējā ideja bijusi pavisam cita — saistīta ar savvaļas kaķu bariņiem, kas piemīt Andrejsalā, tomēr instalācija iegūst pavisam citu nozīmi, ja atceras tai apkārt esošo, iznīkstošo ostas vidi, kas devusi labi apmaksātu darbu tūkstošiem ostinieku un dzelzceļnieku.
Šogad pazaudēta jau puse no starptautiskajām dzelzceļa kravām, krahu pagaidām izdodas attālināt vienīgi ar valsts budžeta injekcijām Latvijas Dzelzceļā. Drīz visās kravas stacijās un ostas piestātnēs sāks izskatīties tikpat šausminoši tukši kā Andrejsalā.
Attēlā: svaigas būvgružu kaudzes pār sliedēm, kas vēl nav paspējušas sarūsēt un kuru starpās vēl redzama pēdējā šķelda no kravām pavasarī.
Seko mums 
Šoreiz būs stāsts nevis par sen jau visiem apnikušo Aldi Gobzemu, Ciekura muļķībām, Pļaviņa folijas cepurītēm vai Jeremejeva paranoju, bet gan par COVID-19 nāves izkapti darbībā Krievijas plašajos laukos.
Nesen zināmās aprindās pazīstamās cehs.lv radošais direktors Toms Lūsis atbilstoši savai „humora” izjūtai „izjokoja” baznīcas darbību ierobežojumu laikā, kas saistīti ar Covid19. Citiem vārdiem sakot, Toms uzsāka nodarboties ar ļoti ienesīgu un šodien ļoti populāru darbību - baznīcas vajāšanu.
Aizvakar Ministru kabinets vienojās, ka par mutes un deguna aizsegu nelietošanu sabiedriskās vietās varēs piemērot sodu līdz 50 eiro apmērā. Lai šīs izmaiņas varētu stāties spēkā, Saeimai jāapstiprina grozījumi COVID-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā. Likumprojekts skatīšanai Saeimā tika virzīts steidzamības kārtā, un par tā nodošanu komisijām nobalsojām šorīt. Līdz šim visi ar pandēmijas ierobežošanu saistītie priekšlikumi Saeimā tika izskatīti patiešām steidzamības kārtā — tajā pašā dienā, apzinoties, ka runa ir par sabiedrības veselību un kavēšanās šeit neder.
Rudens tradicionāli ir laiks, kad zemnieka sētā apcirkņi tiek pildīti ar vasaras sezonā sarūpēto. Ja gads ir bijis labs, tad saimnieks uz gaidāmo ziemu raugās ar zināmu optimismu, ja slikts – savelk jostu ciešāk. Pavisam sliktā jākar zobi vadzī. Savukārt pašvaldībām lapkritis ir laiks, kad jāatsāk ikgadējā cīkstēšanās par tām atvēlēto finansējumu.
Koronavīruss ir izraisījis ne mazums diskusiju un viedokļu sadursmju gan speciālistu aprindās, gan sabiedrībā. Taču arvien biežāk parādās atsevišķi eksperti visās jomās, kas nevis iepazīstina sabiedrību ar dažādiem viedokļiem un cenšas paskaidrot, ap ko tad īsti diskusijas griežas, bet izmanto situāciju savu reitingu un popularitātes celšanai. Tā vien šķiet, ka rajonā līderu pozīcijās izvirzījies jauns sabiedriskās domas “ganītājs”. Aldis Gobzems pēdējo nedēļu laikā “spridzina” ar turbo jaudu. Viņš ne vien aicina ignorēt drošības pasākumus COVID-19 ierobežošanai, bet arī mudina lūgties.
Uz kādas vientuļas salas vārdā Pasaule dzīvoja 100 ciltis (Valstis), kuras vadīja Valdnieki, un viens Burvis (baņķieris). Burvis bija vienīgais, kas prata radīt naudu no gaisa, viņš to radīja, lai aizdotu tiem Valdniekiem, kas Burvi spēja pārliecināt, ka viņi spēs naudu ar procentiem atdot noteiktā laikā. Tā Burvis izgudroja naudu, pār kuru valdīja Valdnieki, savstarpēji norēķinoties ar citiem Valdniekiem.
Vai maskas lietošana pēc koloniālās pārvaldes lēmuma ir medicīniski pamatota? Drīzāk nē nekā jā. Kādēļ tad cilvēki liek uz sejas to? Jo viņiem ir bailes. Bailes tikt izsēdinātiem no transporta, bailes tikt administratīvi sodītiem. Tās ir bailes no varas.
