Iesaki rakstu: 
Korupcijas aizdomu apvītais bankas Citadele pārdošanas process, ko kopš ziemas aizkulisēs vairāk vadījuši dažādas reputācijas un ietekmes lobisti, nekā Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdība, liek uzdot jautājumu, vai valsts interesēm atbilstošāk tiešām nebūtu, ja valdības ministru nevienprātība šodien vai atlikušajās divās nedēļās neļautu pieņemt lēmumu par labu vienam pretendentam, kas nozīmētu, ka 1. oktobrī saskaņā ar iepriekš panāktu vienošanos bankas pārdošana pārietu Eiropas Komisijas (EK) rokās.
Laimdota Straujuma (Vienotība) vēl nebija nomainījusi zemkopības ministres sasuku uz jaunās premjeres frizūru, kad Jūrmalas un Rīgas kafejnīcās dažādas reputācijas un ietekmes lobisti sāka uzdoties par īstajiem cilvēkiem, kuri nokārtos lietas ar ministriem un ierēdņiem, vēlēšanu gada kārdinošākajā darījumā - bankas Citadele pārdošanā.
Par Citadeles cenu jau iepriekš bija zināms, ka to izdosies pazemināt, jo valdība varēs atrunāties ar spiedīgo laika grafiku - banka jāpārdod līdz gada beigām, kā to paredz vienošanās ar EK. Prece bija kārdinoša, un drīz bija jāparādās pircējiem. Sākotnējie pircēji, kurus viņu pārstāvji kuluāros dēvēja par "nacionālajiem uzņēmējiem", bija saauguši ar politisko vidi caur ziedojumiem partijām, politiķu hobijiem un biedrībām. Un, lai gan formāli valdības favorīts uz Citadeles pirkšanu - ASV finanšu fonds Ripplewood Holdings - otrajā piedāvājumu kārtā formāli ir atbrīvojies no "latviešu partneriem", jautājums, vai vietējie uzņēmēji-politiķu un sponsori darījumā nav palikuši slēptā veidā, paliek.
Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas pirmie trīs kompanjoni bankas Citadele pirkšanai bija būvfirmas Moduls-Rīga padomes priekšsēdētāja vietnieks (viņa dēlam pastarpināti pieder trešdaļa uzņēmuma) Māris Martinsons, kokrūpniecības firmas Pata AB īpašnieks Uldis Mierkalns un būvfirmas Arčers valdes priekšsēdētājs un lielākais līdzīpašnieks Armands Garkāns. Būvniecības sfēra, kā zināms no tā dēvētās "Bērnu slimnīcas lietas" un nesenajām Finanšu policijas kratīšanām "11 miljonu lietā", ir pakļauta koruptīvu shēmu riskiem valsts un pašvaldību pasūtījumos. Tas viss radīja arī aizdomas, ka šo uzņēmēju līdzdalības patiesā "cena" ir, ne tik daudz viņiem pieejamie brīvie finanšu līdzekļi, cik ietekme to politiķu un amatpersonu lokā, kuri pieņems lēmumus par Citadele bankas pārdošanu.
Saprotot, ka šādam darījumam īsi pirms vēlēšanām nepieciešama pievilcīga fasāde, un stāsts par "nacionālajiem uzņēmējiem, kuri vēlas valsts banku "paturēt latviešu rokās" var neizkausēt visus šķēršļus, tika meklēts reprezentabls ārvalstu partneris. Amerikāņu Ripplewood, kura publiskā seja Tims Kolinss redzams sarokojamies ar prominentiem Demokrātu partijas līderiem, šķita īstais. Darījuma lobēšanai pieslēdzās ASV vēstniecība, kas ir ierasta prakse ne tikai no šīs valsts pārstāvniecības. Kāds Ripplewood interešu pārstāvis Pietiek apgalvojis, ka vēstniecība "latviešu partneru" reputāciju pārbaudījusi vien "google meklētāja" līmenī. Pēc Finanšu policijas kratīšanām pie Martinsona jūlijā jautājums par "nacionālā biznesa" līdzdalību procesā bija beidzies.
Bankas Citadele pārdošanas slepenība tikusi argumentēta ar valsts interesēm un komercnoslēpumu, bet tā konkrētajā darījumā arī tikusi izmantota, lai slēptu sabiedrībai un mediju kritiskai izvērtēšanai patiesos bankas pircējus un to starpniekus. Tādēļ oficiālu dokumentu, kas apliecinātu pretendentu identitātes un piedāvājumus, nav, toties ir vairāku procesā iesaistītu amatpersonu un lobistu apstiprinājumi un sniegtas detaļas.
Citadeles pārdošanas lobētāju publika ir ne mazāk raiba un pretrunīga kā pirmie bankas pircēji, un tas sakāms gan par Ripplewood, gan otra reālākā pretendenta - Latvijas Balzama caur S.P.I.Group īpašnieka Jurija Šeflera lobētājiem: starp tiem respektabli bijušie diplomāti un banku menedžeri, brīnumainā kārtā uz brīvām kājām esoši darboņi, kuri nekustamā īpašuma tirgus burbuļa laikā apkrāpa vecīšus, toties tagad caur kopīgām biznesa saitēm ir pietuvināti atbildīgo ministru birojiem, ministru padomnieces, bijušie valsts sekretāri un partiju ziedojumu vācēji, politiskās aprindas apkalpojoši advokāti un nodokļu eksperti.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
