Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kādas Austrumeiropas valsts galvaspilsētas centrā neliela iela nodēvēta dižena literatūras kritiķa Andreja Upīša vārdā. Pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit nolaista nama augšējos stāvos tur bija iemitinājusies Studentu poliklīnika. Simulanti, kuri devās saņemt zīmes atbrīvojumam no fiziskās kultūras, ikreiz juta pakausī kritiķa vienmēr nosodošo acu skatienu, tāpēc, nokļūstot līdz ārsta kabinetam, bija nosvīduši un ar tik paaugstinātu pulsu, ka papīrus varēja sakārtot bez aizķeršanās.

Murgainos sapņos literatūras patriarhs nerādījās ne attaisnojuma zīmju rakstītājiem, ne saņēmējiem, jo ļaudis tamlīdzīgās attiecībās tolaik neiespringa; izglītotie un izglītību iegūstošie pilsoņi bija kopumā labi sociāli funkcionējoši. Uztverot fiziskās kultūras kā mācību priekšmeta neadekvāti izcelto lomu jebkuras padomju augstskolas struktūrā, inteliģences pārstāvjus priecēja mazs teātrītis, kas savureiz nevienam nekaitē, bet, gluži pretēji, veicina kritisku domāšanu un personības attīstību.

Pirms gadiem divdesmit pieciem Austrumeiropas valstī mainījās politiskā iekārta, sociālisma vietā sāka ieviest kapitālismu. Pamazām tā idejas pārņēma visu pakalpojumu sfēru. Pēdējo bastionu pagātnes ideoloģija veiksmīgi nosargā vēl tikai veselības aprūpes jomā. Turklāt, lai gan noteikta pakalpojumu klāsta sniegšanu kā sociālismā nodrošina valsts ar ārstniecības iestāžu starpniecību, tai izdevies sabiedrībai, ārstiem un pat veselības aprūpes dažāda ranga funkcionāriem iestāstīt, ka faktiski valsts kā kapitālismā tomēr pērkot no ārstniecības iestādēm šos pakalpojumus.

Ielu pārdēvēja, bet bargā Upīša gars tur joprojām dzīvs; 3.numurā atrodas kāda ķirmju šķietami apsēsta ēka, ko nesen likumdevējs nodevis bezatlīdzības lietošanā Dakteru biedrībai. Šo politisko organizāciju, kas gan pozicionējas kā profesionāļu biedrība, ilgstoši vada Lielais Dakteris Pēteris. Tieši viņam pienākas galvenie nopelni, ka minētajā valstī joprojām nozares ministrijai un dažādām ieinteresētām personām, arī Pēterim draudzīgām profesionāļu kliķēm, izdodas saglabāt esošo veselības aprūpes sistēmu.

Vēsturnieki un sociālo parādību pētnieki pēc dažām paaudzēm tādēļ rakstīs par pašlaik mazzināmo valsti zinātniskus darbus, bet rūdīti politekonomijas profesori brīnīsies, kā šāds sistēmas modelis vispār var eksistēt, turklāt jau veselas paaudzes laikā. Pilsoņi ar padomju rūdījumu, kuru skaits tomēr arvien mazinās, protams, ārstus vēl mēģina pabarot, taču māsiņām un, atvainojiet, ļaudīm, kuri kritiskā brīdī apkopj slimnīcā kāda politiķa, profesora vai cita bēdubrāļa ķermeni, savācot bioloģiskās substances, kas no tā izdalās, vajadzēja būt izmirušiem jau pirms gadiem piecpadsmit.

Kādas ir Lielā Daktera metodes, lai nodrošinātu esošos panākumus? Tās ir pamatā divas, proti, pasīva bezdarbība un aktīva bezdarbība, ko papildina izcila, teiksim tā, “oža” un demagoga spējas.

Pēteris iemanījies izmantot apstākli, ka sabiedrībai gribas, lai katrs ārsts joprojām zina “visu” par ikviena pacienta esošajām vai izdomātajām kaitēm. Ja ļaudīm nestāsta nianses par medicīnu un nozaru profesionālo asociāciju lomu, tad neviens nesāks kritiski domāt, vai mūsdienās visaptveroša Dakteru biedrība var tikt uztverta kā profesionāls un zinātnisks veidojums. Līdz ar to Pētera parādīšanos televīzijā vai publicistiskos rakstus, kas sastāv nereti no tukšām pļāpām par sociāli un, īpaši svarīgi, diētiski kaitīgām parādībām, tautas dažādi slāņi uztver kopumā ar uzticību, mēģinot tajos rast gan zinātnisku kodolu, gan vēlmi risināt sistēmiskas problēmas.

Nacionāli noskaņotus ļaudis priecē, ka Lielais Dakteris Upīšielā mantojis kritiķa vienmēr pareizo rakstības stilu, tāpēc strikti iestājies par gramatikas vērtībām, piemēram, “ch” lietošanu rakstībā prasti skanošā “h” vietā. Pēteris neatzīst svarīgu dokumentu vienkāršošanu, tāpēc Dakteru biedrības statūtu konsolidētajā versijā saglabājas paralēlas vairākas numerācijas; pat rūdīti matemātiķi neko tur nesaprot.

Veselības ministrijai, protams, ļoti simpatizē biedrības vadonis, kurš publiski runā galvenokārt par sliktiem ļaužu ieradumiem, kaitīgiem cīsiņiem vai kolu. Ja Lielais Dakteris kādreiz pakritizē ministrijas vai tās padotības iestāžu amatpersonas, tad tiek akcentēti nebūtiski sīkumi, par ko neviens neapvainojas. Vienīgi ministrs Guntis dikti Pēterim nepatika, bet varbūt tā tikai likās. Jo... Lielā Daktera pašreizējā specialitāte ir veselības aprūpes vadības ārsts, un tieši Gunta ministrēšanas laikā tika grozīti valdības noteikumi, lai pasludinātu minēto par ārsta pamatspecialitāti; līdz tam tā varēja būt vienīgi papildspecialitāte. Savulaik “lielo karavadoni” Brežņevu, kuram jau bija daudzkārt sadāvināti visi iespējamie padomju valsts apbalvojumi, neilgi pirms nāves godināja īpaši, pasniedzot Zelta Zobenu. Savējie sapratīs, ka veselības aprūpes vadības ārsta nosaukšana par pamatspeciālistu ir politiski līdzvērtīgs akts. Lai tiek prieciņš Pēterim un droši vien vēl pulciņam viņa fanu, kuriem sākotnējā pamatspecialitāte, kaut ko administrējot, jau sen zudusi.

Kas nepatiktu ministrijai? Pēteris, protams, zina, ka nevajadzētu publiski runāt par veselības aprūpes politikas, tiesisko attiecību, mediķu darba laika vai sociālo garantiju, atalgojuma valsts nodrošinātās veselības aprūpes sistēmas daļā niansēm. Biedrības statūti it kā liek Pēterim šo to pasākt, bet viņš kā kārtīgs politiķis ikvienu nedarītu darbu spēj pasniegt... tā ka visu cieņu Lielajam Dakterim, bet Eiropas birokrātijas “gandrīz bakalauriem” vajadzētu braukt par kārtīgu samaksu pamācīties no viņa, kā jāstrādā.

Minētajā Austrumeiropas valstiņā pieļaujams virsstundu darbs. Dzirdēts, ka tur pastāvot kāda policistu arodbiedrība, kas, kaitinādama valdību, prasa maksāt par kaut kad nostrādātām virsstundām, lai gan visi saprot, ka “bleķots” netiks. Mediķu arodbiedrība savulaik pati lūdza darbalaiku “normāli pagarināt”, taču pašlaik, izrādās, kļūst kašķīga, jo vairs nesaprot, ko īsti lūgusi. Jādomā, kritiskajā situācijā valdībai palīgā gatava būs nākt Daktera Pētera komanda, kauninot ārstus, ka protestēt pret normālo pagarināto darbalaiku drīkstētu atļauties tikai Lobačevska ģeometriju vai Einšteina relativitātes teoriju pārzinošie, kuri turklāt gatavi par šīm tēmām diskutēt. Normāli pagarināts mediķim, atvainojiet, varbūt tiešām nešķiet rupjš termins, tomēr a priori izklausās sarežģīti; ja kāds “ierindas” ārsts atļaujas apšaubīt šo aksiomu, tad viņš gluži vienkārši nav kritisks un neapzinās savu aprobežotību.

Medmāsām, kurām valdības noteikumi publiskajā sektorā nosaka garantētu minimālo mēnešalgu par vienu slodzi pirms nodokļiem tieši četri simti divpadsmit Eiropas naudiņu apjomā, Pēteris kā intelektuālis (tāds viņš patiešām arī ir!) visdrīzāk varētu izteikt asociatīvu, komplimentāru salīdzinājumu par paša jaunībā droši vien apbrīnoto automobili Moskvič 412. Tā bija maza, bet ar zvērīgu motoru apveltīta mašīnīte, kas kustējās un palika dzīvelīga, gan būdama ar nodzītiem resursiem, gan piepildīta ar galēji nekvalitatīvu degvielu vai dūmojošu eļļu.

Kapitālismā ar lozungiem nepietiek, bet ikvienai biedrībai vajag naudiņu. Valdība cenšas izpalīdzēt saviem draugiem, tāpēc Dakteru biedrība visai lielu finansējumu var gūt no resertifikācijas. Proti, katram ārstam un citiem speciālistiem ik pa pieciem gadiem jāsamaksā “savai” politiķu biedrībai četrdesmit deviņas Eiropas naudiņas, jāaizsūta īpašs papīrs, kur jāapliecina, ka nav rīcībnespējīgs; tad formālas komisijas divkārt to vērtēs un atzīs, ka mediķis ir derīgs tālākam darbam atkal piecus gadus.

Lai izskatītos politiski pareizāk, izveidota arī Māsu biedrība, kas no katras resertificējamās tāpat ievāc minēto summu, bet māsu jau tā plānie maciņi tādējādi iztukšojas relatīvi jūtamāk. Ja ārsti paši atļauj sevi, atvainojiet, šādi čakarēt, tad situācija, ka valstij izdevies radīt tādu pat māsiņu apņirgšanas sistēmu, ir liels “panākums” un progress sociālo zinību jomā. Pēteris, viņa laikabiedri un, šķiet, pat gadus desmit jaunāki kolēģi vēl atceras tos laikus, kad ārsti, kuriem piemīt veselīga pašcieņa, nevienam priekšniekam no rajona neļāva apsmiet pie sevis strādājošās māsas.

Pašlaik visi padomju un pārejas laikā izglītību ieguvušie ārsti profesionālo kvalifikāciju jau vairākkārt legalizējuši, bet jaunie kolēģi beidz rezidentūru, kur apmācības līmenis ir salīdzinoši augsts, tāpēc attiecībā pret viņiem sertifikācija izskatās pēc Pētera un domubiedru piekoptas rupjas ģedovščinas. Tā kā jaunie dakteri šādu vārdu nezina, tad viņi nespēj sajūtas definēt un “intelektuāli pierakstīties”, lai sistēmu mainītu.

Upīšielas garā iederas diskusijas par obskurantismu. Literatūrzinātnē atrodam dažādus vērtējumus; gudri ļaudis stāsta, ka kritiķis bija izcils, citi viņu lamā par galīgu obskurantu. Bet kā izvērtēt kritiķa kvalitātes matemātiski?!

Dakteru biedrībai savukārt ar valdības akceptu izdevies resertifikācijas sakarā radīt perfekta, matemātiski pareiza ārsta modeli. Proti, tas ir tīrs profesionālis; viņam neinteresē attiecības, māksla un tamlīdzīgas no darba atraujošas vaļības; ideālā personība iespaidojas gan no obskurantisma pamatpostulātiem, gan respektē psihiatra Bleilera pirms vairāk nekā simt gadiem veikto zinātnisko darbību, ieviešot terminu augstais debils.

E. Bleilers šai sakarā rakstījis par ārstu ginekologu, kurš ieguvis savam intelektam neatbilstoši labu izglītību, izveidojis veiksmīgu praksi, kļuvis par privātdocentu, taču nevarējis saprast, kā sievietei var būt ārlaulības bērns. Ja pirms simt gadiem cilvēka ar konkrēti situatīvu domāšanas veidu spēja sākt veiksmīgu karjeru tika vērtēta kā pozitīvs izņēmums, tad šobrīd oficiālais viedoklis saistībā ar ārstu resertifikāciju ir pilnīgi skaidrs. Proti, izveidota sistēma, ka ārsta zināšanas, prasmes, pieredze, reputācija, personības īpašības nav svarīgas, bet būtiski 5 gadu laikā savākt 250 punktus, kam valdība devusi sarežģītu nosaukumu; pieņemsim, ka idejiski tie ir obskurantisma punkti.

Respektīvi valdības un Daktera Pētera ieskatā ārsts individuāli var nepilnveidoties, bet attiecīgajā periodā 250 stundas jāatsēž vai jāatguļ lekcijās; tēmas un lektori var bezgalīgi atkārtoties. Nereti lasījumus veic Pētera vasaļi, kuri paši vēlāk nodarbojas ar sertifikācijas jautājumiem, tai skaitā izvērtējot, cik punktu pienāktos par atsēdēšanu katrā lekcijā. Protams, korupcijas apkarotāji interešu konfliktus nemeklē, jo dumjo dakterīšu izglītošana notiek de iure altruistiski, sabiedriskā kārtā (ha-ha!); turklāt, objektīvi vērtējot, sistēmas ilgmūžība pamatā ir pašu “ierindas” dakteru inertuma rezultāts. To nevarētu uzskatīt par sabiedrībai kopumā svarīgu problēmu.

Ja runā par resertifikacijas konkrētu “efektu” sociālo zinātņu aspektā, tāds ir panākts. Mediķi procesu vērtē līdzīgi kā savulaik studenti obligāto piedalīšanos fiziskās kultūras nodarbībās. Tāpēc, dodoties uz lekcijām, pēdējā laikā retais domā, vai tur varēs iegūt vērtīgu informaciju. Pirmkārt, tiek pārbaudīts, vai par atsēdēšanu varēs dabūt kaut cik pietiekamu daudzumu punktu.

Resertifikācija būtu labs pētījumu objekts juristiem, specializējoties administratīvajās tiesībās. Tā ir “ideāla” administratīvā vājuma demonstrācija. Lielajam Pēterim izdevies valdību motivēt noorganizēt sistēmu, kur Dakteru biedrības vienīgā funkcija ir ievākt sev naudu par resertifikāciju. Procesu tālāk organizē Pētera vasaļu institūcijas, kam saskaņā ar valsts likumiem vispār nevarētu būt tiesības nodarboties ar tamlīdzīgu procedūru. Turklāt sertifikācijas padomēs un komisijās ievēlēto darbība, pieņemot koleģiālos lēmumus, atbilst valsts amatpersonu statusam, tāpēc Lielais Dakteris pats neko parakstīt nevēlas. Par notiekošo kopumā atbild nozares ministrija, bet no tās sakarīgu skaidrojumu par resertifikācijas aspektiem un tiesiskajām attiecībām procesā iegūt nekādi nav iespējams. Vai Pētera biedrība vēlāk ar kādu dala no ārstiem savākto naudiņu, var minēt; taču izskatās, ka viņa statuss de facto ļauj īpaši nedalīties.

Parunājot ar vienu no galvenajiem Lielā Daktera vasaļiem, proti, Sertifikācijas padomes priekšnieku, kādu gados pajaunu profesoru, izrādās, ka sistēma 99 procentus ārstu traktē kā aprobežotus; viņi neko nesaprotot no likumiem, a priori nespējot iebilst pret birokrātiskām procedūrām, tāpēc atlikušo vienu procentu ārstu varot neņemt vērā. Sabiedrība esot vēl tumsonīgāka, tāpēc profesors nesaprotot, kāpēc pacientiem jebkas jāzina par sertifikācijas un tamlīdzīgiem jautājumiem.

Ņemot vērā, ka Dakteru biedrība objektīvi vairs nav vajadzīga, bet sertifikācijas tiesības ir vienīgās, kas to uztur dzīvelīgu, Pēteris “goda amatam”, ko ierasti ieņem kāds sprauns pensionārs, pacenties atrast perspektīvu kadru, kurš varētu biedrības agoniju paildzināt. Turklāt attiecīgajai personai jāspēj atturēt nozaru profesionālās asociācijas no “varas ņemšanas”, lai gan revolucionāra situācija jau nobriedusi; būtu saprotami, ja ar sertifikāciju, ja tā vispār nepieciešama, nodarbotos tieši nozaru asociācijas kā profesionāļi. Ir Juristu biedrība ar relatīvi maznozīmīgām funkcijām, kā arī savas advokātu, tiesnešu vai notāru institūcijas, kas lemj daudz būtiskākus jautājumus. Kurš mūsdienīgs cilvēks vēl uztver vispārīgu ārstu biedrību kā profesionālu institūciju?!

Ministri un valsts sekretāri nozarē bieži mainās; neviens no viņiem nespēj savas īsās karjeras laikā izprast veselības aprūpes sistēmu, tātad, ņemot vērā Austrumeiropas valsts birokrātijas lēnīgumu un tiesiskuma izpausmju pārspīlējumus atsevišķos momentos, ierēdņi pat teorētiski nespētu sistēmu “norakt”. Galvenā kaprača gods tomēr pienākas Dakteru biedrībai, jo īpaši, Lielajam Pēterim, kurš jau sen pelnījis ceremoniju Brežņeva laiku stilā un apbalvošanu ar Zelta Vainagu. Starp apsveicējiem būs ne tikai valdības pārstāvji un Lielā Daktera vasaļi, bet arī kādi 99 procenti ierindas ārstu. Pacienti rūks uz māsiņām, ka “doktors” atkal nav darbā, bet sēž “stulbās” lekcijās; taču par piedalīšanos Pētera godināšanā Sertifikācijas padome ekskluzīvi piešķirs vismaz 12 obskurantisma punktus resertifikācijai – kā šādu pasākumu īstens speciālists var ignorēt?!

* autora mēģinājums feļetona vai esejas žanrā

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

FotoŠobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot pārtrauktas. Patiesībā tie ir meli. Politiskās vajāšanas turpinājās, tikai jau "smalkākā" manierē - izmantojot psiholoģisko teroru.
Lasīt visu...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

FotoBrīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana par absurda tirāniju nav arī antivēsturiska kaprīze. Jau senie dievi mītos filosofiski sprieda par cilvēku, vai viņš ir labs vai viņš ir slikts, pieļaujot bezjēdzības un bezjēdzīgai rīcībai izdomājot dažādus attaisnojumus.
Lasīt visu...

21

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

FotoKā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē tās bijušā priekšnieka atbalstīšanai, mēs, pensionāri, un ne tikai pensionāri, bet visi Latvijas pilsoņi tiekam apzagti. Jo mūsu, nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota, lai vieni priekšnieki no Valsts robežsardzes, izmantojot administratīvo resursus, organizētu parakstu vākšanu zem raksturojuma par citu Valsts robežsardzes priekšnieku (nu jau izbijušo) Normundu Garbaru.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"...

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...