Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts “labvēļi” pagājušajā nedēļā kārtējo reizi pārliecinājās, ka mums komforts, veiksme un nauda ir daudz svarīgāki par pienākuma apziņu pret tiem cilvēkiem, kuri deva mums iespēju šo komfortu, veiksmi un naudu šodien izbaudīt.
Šī cieņas trūkuma izpausme ir nokritušie stendi, kurus Barikāžu muzejs uzstādīja Doma laukumā vienā no savām fotoizstāžu ietvaros un kurus neviens nevarēja pacelt no zemes. Kā daudziem ir zināms, pēc stendu nokrišanas zemē gandrīz veselu dienu neviens tos nepacēla, kamēr Rīgas dome un Barikāžu muzejs ilgi sprieda savā starpā, kā to labāk izdarīt.
No šī, manuprāt, ļoti simboliskā incidenta, var izdarīt šādus secinājumus:
- Mēs esam gatavi nedēļām ilgi apspriest, kāpēc Rīgas domes plakāta oranžais un melnais ornaments ir nodevība, taču nevaram savākt triju vīru pulku, lai paceltu no zemes mūsu brīvības un neatkarības simbolus.
- Mūsu sievām daudz svarīgāk ir papļāpāt ar draudzenēm par to, kā picu piegādātājiem vajadzētu flirtēt ar sievietēm, nevis piespiest savus vīrus vai dēlus iziet ārā un sakārtot tos pašus brīvības un neatkarības simbolus.
- Rīgas dome ir gatava sūtīt savu darbinieku uzlīmēt stāvvietas sodu ilgi, pirms atdzisis tavas mašīnas dzinējs, bet nav gatava sūtīt darbinieku, lai paceltu Latvijas tautai visdārgākos simbolus, kas nokrita pilsētas galvenā vēsturiskā orientiera teritorijā.
- Barikāžu muzejs naudas trūkuma, entuziasma vai abu dēļ gandrīz veselu dienu nespēja pacelt to, kam vispirms jau nemaz nevajadzēja nokrist. Kas ir sliktāks - naudas trūkums muzejā, kas simbolizē mūsu brīvību, vai entuziasma trūkums tā darbinieku vidū, spriediet paši.
- Goda rīdzinieks un Latvijas patriots Nils Ušakovs, viņa komanda, kā arī pseido "Rīgas kalpotāji" kārtējo reizi pierādīja, ka bez naudas nebūs gatavi ne pirkstu pakustināt.
- Tā kā stendi nekrita divas nedēļas pirms vēlēšanām un šobrīd ar to celšanu no zemes nav iespējams nopelnīt balsis, protams, neviens Gobzems, Šlesers, Dombrovskis vai Ģirģens negribēja sevi nomocīt ar tik garlaicīgu nodarbošanos kā cieņas izpausme pret savu dzimteni.
– Atsevišķi, protams, ir vērts atzīmēt Twitter patriotus, kam pietika patriotisku spēku, lai uzrakstītu tvītu par stendiem, bet ne, lai paceltu tos. Un arī visus garāmgājējus, kuri, ieraugot nokritušos stendus, padomāja “atkal kaut kādu sviestu valdība uztaisīja par manu naudu” un turpināja ceļu uz restorānu vai tirdzniecības centru.
Ņemot vērā, ka runa ir par tādām lietām kā mūsu valsts brīvība un barikādes, protams, ir vērts atcerēties gudros un dziļos vārdus, ko par šīm tēmām teikuši mūsu valsts spilgtākie patrioti.
“Egils Levits: 1991. gada barikādes bija mūsu nācijas valstsgribas pierādījums” – un šodien garām skrienoši suņi urinē uz šo pierādījumu kritušajiem simboliem, kamēr jūs, prezidenta kungs, varat to visu burtiski vērot no savas brīnišķīgās pils loga.
“Krišjānis Kariņš: pateicoties barikāžu aizstāvjiem, paši varam būt noteicēji savā valstī” – bet, kas tur notiek ar muzeju un izstādēm, jau nav tik svarīgi, jo galvenais bija, lai Kariņa kungs kļūtu par valsts un tās naudas noteicēju.
“Jānis Bordāns: 1991. gada barikādes pierāda to, ka latvieši ir drosmīgi un patriotiski.” – 30 gadus vēlāk atmaksāt drosmīgajiem latviešiem ar elementāru cieņu pret viņu patriotismu acīmredzot nav Bordāna kunga pienākums.
“Artis Pabriks: šajās dienās (barikāžu aizstāvju atceres dienas) varam tikai sapņot par tādu kopības sajūtu, kāda bija barikāžu laikā” – pilnīgi piekrītu ministram, jo tālāk par sapņiem kopība aizvadītajā nedēļā neaizgāja.
“Raivis Dzintars: šodienas nozīmīga cīņa par Latviju ir iedot jaunajai paaudzei izpratni, kāpēc cilvēki gāja uz barikādēm (..)” – cilvēki gāja uz barikādēm noteikti ne tāpēc, lai 30 gadus vēlāk skatītos uz savas cīņas kritušajiem simboliem, kurus pacelt no zemes nevarējāt ne jūs personīgi, Dzintara kungs, ne kāds jūsu it kā patriotiskās partijas biedrs.
Visiem tiem, kas tagad jautā, "kā gan prezidents varēja zināt par sabrukušajām stendiem?", gribu apliecināt, ka, ja par tām zināja parasts Pietiek lasītājs, tad vēl jo vairāk par tām zināja prezidents, premjerministrs un daudzi citi cilvēki un valsts iestādes. Ja vien viņus šādas lietas kaut nedaudz interesē.
Seko mums 
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
