Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kur un kā, kā arī kāpēc rodas tie, daudzuprāt, nesaprātīgie un neloģiskie likumi, ierobežojumi, stabiņi, saliņas un veloceliņi Rīgā un citi vājprāti, kas izsauc un izraisa mūsu sašutumu? Vai tos kāds apzināti rada, mērķtiecīgi un plānveidīgi izveido, vai tas ir tādas kolektīvās bezatbildības, muļķības, neizpratnes un neprasmes rezultāts kādiem cēloņiem, kurus minēju iepriekš? Varbūt tos pasūta greizo spoguļu valstībā un ir kāda cilvēku kopa, kas īpaši specializējas uz aplamību izdomāšanu un ieviešanu?

Esmu novērojis, ka vairumam cilvēku nav patiesas izpratnes par to, kā tiek pārvaldīti pat nelieli uzņēmumi, kur nu vēl lieli un starptautiskas korporācijas. Vairums nezina, kā tiek īstenota vara pašvaldībās, valstī, kā darbojas likumdevējs, kā darbojas izpildvara, kā darbojas visas pārējās varas, ieskaitot tiesu varu.

Kāds ir šis mehānisms, kas to visu virza, un vai vispār kāds to viens spēj kontrolēt, virzīt un pārvaldīt? Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka tas ir tik vienkārši un saprotami, ka par to pat nav jāinteresējas. Tas taču tāpat visiem ir skaidrs. Tas lika, tas teica, un tas izdarīja.

Šādi stereotipi cilvēkos ir izveidojušies, viņiem lasot romānus un skatoties filmas. Bet gan grāmatās, gan mākslas filmās šis ir attēlots ļoti vienkāršoti un bieži pat melīgi. Ir, protams, it kā šim nolūkam un skaidrības viešanai speciālas dokumentālas filmas, speciālas publikācijas, bet arī tās galvenokārt ir tendenciozas, kļūdainas un pat melīgas.

Mazais cinītis

No aplamas domāšanas par to, kā tas notiek, rodas naivas un bezcerīgas iniciatīvas, piemēram – es tūlīt piecelšos, es tūlīt roku pielikšu, un būs. Bet izrādās, ka nav. Un nav tāpēc, ka tā tas nedarbojas. Lai darbotos un lai mazais cinītis gāztu lielu vezumu, cinītim ir jābūt īstajā vietā un laikā. Tikai tad vezums gāžas. Pietiek ar desmit centimetru nobīdi, un vezums ir drošībā. To cinītis vairs neapdraud.

Pastāvošā vara nepārtraukti piedāvā tā saucamos risinājumus vēlētāju iniciatīvām. Un, pa šo ceļu ejot, šādi risinot, tu patiesībā savas problēmas un savus ierosinājumus nerisini un nesasniedz nospraustos mērķus, neīsteno savas vajadzības, bet tikai nodrošini pastāvošās varas eksistenci. Pat kļūsti līdzvainīgs.

Varas pārstāvji ļoti izvairās būt par kaut ko atbildīgi, uzņemties atbildību un pieņemt kādus lēmumus. Viņi reti kad iebilst, bet nekad arī nav kvēli par. «Tev ir kāds ierosinājums, tu gribi, lai būtu tā, nu es jau neiebilstu, dari. Aizej pie tā, paņem to, aiznes tur! Ej, dari! Un, ja netiksi galā, tad es pieslēgšos...» Viņi nekad aktīvi nelīdzdarbojas, jo nekad nav zināms, kā tas beigsies, un vienmēr pastāv risks, ka arī labie nodomi var pārtapt par ceļu uz elli, tie var kādam augstāk sēdošam traucēt. Var gadīties, un tā ne reizi ir gadījies, kad pēc it kā labām iecerēm par vainīgo kļūsti tu pats. Tāpēc kādam vadītājam labāk, drošāk un izdevīgāk ir neteikt «nē», bet neteikt arī «jā». Ir taču sen zināms, ka par iniciatīvu mēdz sodīt.

Savtīgie nolūki

Līdzīgi tiek pārvaldīta arī Krievija. Un nav tā, kā mēdzam melst, ka Putins izdomāja, Putins lika, Putins teica, Putins pavēlēja, bet izpildvara klausīja un darīja. Nebūt ne!

Patiesībā līdz viņa kabinetam izlaužas daži apķērīgi un uzņēmīgi cilvēki, kuriem ir savtīgi mērķi un nolūki. Ne vienmēr šie nolūki ir saistīti ar naudu, – gadās, ka patiesā motivācija ir slavaskāre, iedomība, lepnība un arī varaskāre. Viņi prot to noformulēt un pasniegt kādā ideoloģiskā vai Krievijai izdevīgā, tā teikt, komplektiņā vai paciņā jeb paketē. Un, tad nokļuvuši pie valsts vadītāja, tam saka: vadoni, redzi, ja mēs izdarīsim šādi, tad valsts iegūs, tad Krievija iegūs, vai arī – tu, vadoni, gūsi labumu.

Valsts vadītājs noklausās un nesaka nedz «nē», nedz «jā». Viņš saka: ak tā, nu es neiebilstu, vai, nu es nezinu, bet pamēģini. Izdari! Viņš nesaka: jā, tā ir laba doma, paldies, to es noteikti darīšu, un nekavējoši sauc uz kabinetu tos, kuriem liks šo pildīt. Nē, viņš saka: labi, es padomāšu, vai, kad pēc laika atkal satiksi vadoni un jautāsi, nu kā, viņš teiks: mēs pie šī jautājuma strādājam...

Pēc brīža viņa kabinetā nonāk nākamais ar savu iniciatīvu, kas var būt diametrāli pretēja iepriekšējai. Arī šim vadītājs saka tos pašus vārdus, un viņu neuztrauc, ka šī iecere ir klajā pretrunā ar iepriekšējo. Rezultātā būs tā, ko kādam no viņiem izdosies īstenot, bet valsts vadītājs atbilstoši situācijai vai nu plūks augļus vai sodīs vainīgo.

Prezidents uzklausa

No tā arī izriet koalīcijas veidošana, premjera iecelšana un tamlīdzīgas lietas. Pie prezidenta nāk valstī ietekmīgi cilvēki, nāk politisku un ekonomisku apvienību pārstāvji, izsaka savas vēlmes, izsaka savu piedāvājumu, bet prezidents uzklausa un: ak tā, nu tad dariet vai darīsim tā. Nekad viņš nesaka: es vēlos, lai būtu tā, un nav svarīgi, ko vēlies tu. Svarīgs ir mans redzējums, mana programma un mērķi, jo tāpēc mani šeit ievēlēja. Bet kailā patiesība ir cita: «Mani šeit ievēlēja, lai es nespļautu pret vēju un neizaicinātu likteni, kā arī lieki neriskētu». Tas attiecas praktiski uz visiem varas pakāpieniem, mainās tikai apjomi un lemtā sekas.

Ir, protams, gadījumi, kad notiek citādi. Visi taču esam dzīvi cilvēki, un arī viņiem nav svešas cilvēciskās vājības. Arī viņi mēdz būt ļaunatminīgi, mēdz būt kaislīgi un mēdz būt arī gana nelietīgi. Tie arī mēdz rīkoties neapdomīgi, spontāni, nesaprātīgi un pat kļūdīties.

Izstumtie

Gadās arī tādi, kuri kvēli aizstāv vai agresīvi iebilst. Pirmkārt, tādi ir retums, un viņu pienesums pamatā nemaina kopainu. Otrkārt, faktiski uz vienas rokas pirkstiem ir skaitāmi gadījumi, kad šie īpatņi šādu nostāju, rīcību un uzvedību saglabā un vara tos neizstumj. Bet izstumtie staigā un vaimanā: redziet, es darīju, es mēģināju, bet viņi un īpaši tas...

Ar to viss arī beidzās.

Šai kontekstā labs piemērs ir viens pašreizējais Latvijas deputāts Briselē.

Pavēro politiķus, īpaši pavēro vadošos politiķus. Viņi ļoti reti kad ir vai nu par vai pret. Toties viņi vienmēr ir gatavi par to parunāt. Viņi šūpojas komforta viļņos. Ja tu atnāc un ierosini, viņš neiebilst, tu izdari, un rezultāts ir labs, viņš nokožas no gūtajiem labumiem, bet, ja tu izdari un rezultāts izrādās politiskajam vadītājam nevēlams, tad viņš rausta plecus, izbola acis un, izbrīnā papletis rokas, saka: es par to neko nezinu. Par ko ir runa, kas tas tāds? Tā kāda Saeimas deputāte pat pa nama gaiteņiem un kāpnēm bēga no žurnālistes, nespējot atbildēt uz vienkāršu jautājumu.

Iepriekš teiktais ir dabiskas atlases process, kur pārgalvīgie un nepaklausīgie klūp, savainojas un pat mirst – ne tikai politiskās nāvēs, bet izdzīvo remdenie, tie, par kuriem Rakstos ir teikts: «Esiet karsti vai auksti, jo remdenos Dievs izspļauj.»

Vienaldzība

Izdzīvo nevis spējīgākie, bet tie, kuri izmanto izdevību un paklusē. Tā teikt, klusie ūdeņi. Jo katrai iniciatīvai ir atbildes reakcija,– kādiem tā patīk, un tiem šai konkrētā brīdi ar tevi ir pa ceļam, bet ar citiem atkal ir pretēji. Taču ja nav iniciatīvas, ja nav viedokļa, tad nav arī pretinieku. Štrunts par atbalstītājiem, jo tas ir ļoti nestabils lielums, un jau rīt viņi novērsīsies un atbalstīs kādu citu. Labāk, kā teica runcis Leopolds, dzīvot mierīgi un draudzīgi. Vai, kā manā jaunībā dziedāja Alla Pugačova, – labāk, ja tev ir simt draugu, nevis simt rubļu.

Protams, vienaldzība nerada draugus, bet ienaidniekus tā arī noteikti nerada, un politiķim tieši šis ir svarīgs. Bet manis pieminētais Briseles deputāts nekad neko būtisku nav ierosinājis un panācis. Viņš vienkārši nav radījis sev ienaidniekus un nav citiem traucējis. Izrādās, ar to pietiek, lai labi iekārtotos. Laikus jāsaprot, no kurienes, uz kurieni pūš vējš, un jāgriež vējam mugura...

Tie laiki, kad Staļins, Berija, Vilis Lācis un citi parakstīja izsūtāmo vai nošaujamo sarakstus, sen ir beigušies. Tie laiki, kad ģenerāļi pavēlēja mest bumbas uz kādām pilsētām, ir beigušies. Tie laiki, kad militārie vadītāji cēlās paši un pavēlēja arī citiem rīkoties līdzīgi, ir beigušies.

Esam iemācījušies aiz citu mugurām slēpties. Nu protam uzrakstīt gana daudz dokumentu, līgumu, konvenciju un cita, lai varētu par ļoti daudz ko parunāt un ne par ko personiski neatbildēt. Politiķi prot runāt ilgi, bet nepateikt neko. Viņi ir kļuvuši gudrāki, bet vēlētājus vēl aizvien baro ar maldīgiem stereotipiem. Ķīnieši to jau sen ir atklājuši un definējuši – sēdi upes krastā un pacietīgi gaidi, kad garām papeldēs tava ienaidnieka līķis.

Atbildība

Tāpēc viss ir ļoti tūļīgi un novēloti. Pat dakteri vairs neuzņemas atbildību un nesteidz ārstēt, bet konsultējas, atliek, domā, un tad kāds konsīlijs kaut ko izlemj, piemēram, ļausim, lai dzīvo, vai ārstēsim.

Pavēro politiķus un ne tikai politiķus, bet arī saimnieciskos darboņus. Cik tajā, ko viņi vada, ir viņu pašu ierosināts, viņu pašu panākts? Nē, viņi ļauj darīt tev. Viņi ļauj ierosināt, viņi ļauj izdarīt, un tad, kad tu izdari, tad viņi plūc kopīgos uzvaras augļus. Bet, kad tev gadās kāda kļūme, tad – mēs par to neko nezinām.

Tas ir ļoti labi redzams un konstatējams kovida pandēmijas laikā. Valsts vadītāji nespēj pieņemt lēmumus, tie neuzstāj, ka jādara ir tā vai tieši pretēji – nav tā jādara. Viņi gaida, kad kāds nesavaldīsies un izdarīs. Tad atbilstoši rezultātam viņi piesliesies uzvarētāju nometnei.

Ir, protams, jomas un jautājumi, kur nekādas izvairīšanās vai slaistīšanās nenotiek. Ja jautā Saskaņai, tad nekādas Latvijas okupācijas nebija; ja jautāt patriotiskai partijai, tad, protams, bija, bet kā rīkoties tajos jautājumos, kuri vēl nav izlemti...?

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Informatīvie tēli

FotoBieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
Lasīt visu...

3

Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Foto2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Lasīt visu...

21

Prātā nāk "Suņa sirds" un iedzīvotāju sapulce ar Švonderiem un Šarikoviem

FotoNekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Lasīt visu...

21

Sasparojoties Ministru prezidentam un nozares ministram kā ekonomistam, veselības aprūpes reformu varētu veikt relatīvi ātri

FotoVeselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Lasīt visu...