Iesaki rakstu:

Dzemdniecība kaut kādā ziņā nav medicīna. Dzemdības ir fizioloģisks process. Dzemdību nodaļā iestājas vesela grūtniece un fizioloģiskās dzemdībās dzemdē veselu bērniņu. Tomēr tieši dzemdībās drošības aspekti ir ļoti svarīgi. Reizēm no pilnīgas normas līdz katastrofai ir viens solis. Dzemdniecība ir ļoti jutīga nozare un ļoti atbildīga nozare, jo ārsta priekšā ir divi pacienti – māmiņa un auglis (pēc tam – jaundzimušais).

Patiesībā šim rakstam autores ir Dzemdību nama galvenā ārste, profesore Dace Rezeberga, Jūrmalas slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītāja Jolanta Bārbale – Mālniece un Rīgas Dzemdību nama Neonatoloģijas nodaļas vadītāja Inese Bļodniece. Viņas laipni piekrita atnākt uz raidījumu Dr. Apinis, bet es ar saviem komentāriem un piezīmēm viņu teikto sarakstīju lasāmgabalā.

Es saprotu, ka Latvijā šobrīd ir svarīgākas ziņas – vispārējais iesaukums, vēlēšanas un inflācija, tomēr Latvijas nākotnei nav svarīgākas nozares par dzemdniecību.

Manai pēkšņajai interesei par dzemdniecību bija vairāki iemesli.

Pēdējā laikā portālos un sociālajos tīklos ir parādījušies vairākas gatavotas publikācijas, kurā negatīvās krāsās atainota dzemdniecības kvalitāte Latvijā.

Vismaz trīs šādi raksti parādījušies portālā Delfi, kas rada iespaidu par konkrētu, organizētu rīcību. Otrs aspekts man ir tīri personīgs – joprojām vadu Ētikas komisiju Latvijas Ārstu biedrībā.

Pēdējā gada laikā palielinājies to iesniegumu skaits, kur pacientes sūdzējušās par dzemdību laikā pieredzētām komunikācijas problēmām. Iepazīstoties ar pacientes un ārsta skaidrojumiem, gandrīz allaž jaušamas komunikācijas problēmas – ārsts teicis vienu, paciente dzirdējusi citu. Varbūt ārsta balss bijusi pārlieku uzstājīga vai pavēloša pacientes gaidām par mīļu un jauku dzemdību procesu.

Interesanti, ka iesniegumi parādās ar visai garu noilgumu – piemēram, gadu pēc dzemdībām. Es nerunāšu par tiem gadījumiem, kad vēstulei kā ēna blakus redzams jurists, kas apņēmies saņemt kompensāciju pacientei no Ārstniecības riska fonda, bet sev nelielu daļu no tā par dokumentu rakstīšanu.

Manos jaunības gados katru šādu rakstu būtu rūpīgi pārskatījusi Veselības aizsardzības kolēģija un pats ministrs Vilhelms Kaņeps. Man ir bijusi laime ar viņu gari runāties (piemēram, intervēt, spēlējot šahu). Un tas, ko viņš man stingri piesacīja – izvērtē riskus, ko viena neveiksmīga gadījuma izcelšana publiskajā dienaskārtībā nodarīs visai sistēmai.

Tātad – mums pašiem (mediķiem) jāanalizē kļūdas, mums jādara viss, lai no grūtām un sliktām situācijām mācītos, mums jāpiespiež papildus mācīties tos, kas kaut ko nepietiekami zina savā profesijā, bet mums nevajag ar šo gadījumu biedēt visus Latvijas iedzīvotājus.

Analoģijā – šo rakstu vajadzēja rakstīt Danielam Pavļutam, kurš itin nesen pats ar dzemdniecību saskāries un, cik zinu, pats dzemdībās piedalījies. Vilhelms Kaņeps kā ministrs pats būtu rakstveidā stāstījis par dzemdniecības aktualitātēm, kaut viņa rakstu, jādomā, tolaik būtu gatavojusi ginekoloģe Hartmane.

Nezinu – vai tā bija sakritība vai apzināts Daniela Pavļuta solis, bet tieši tajā pēcpusdienā pēc raidījuma Dr. Apinis Veselības ministrija laipni paziņoja, ka epidurālā anestēzija dzemdībās tiks apmaksāta visām grūtniecēm. Es ceru, ka vēl no šī raidījuma Daniels Pavļuts saklausīs un realizēs ziņu, ka trešo ultrasonogrāfijas izmeklējumu arī visām Latvijas grūtniecēm apmaksās valsts.

Mana pieredze dzemdību pieņemšanā ir ļoti sena un gandrīz aizmirsusies – Latvijā esmu dažas reizes pieņēmis dzemdības ātrās palīdzības mašīnā, bet savos jaunības gados – gandrīz pirms četrdesmit gadiem, strādājot Sibīrijas ziemeļos, dzemdības medicīnas punktā esmu pieņēmis itin bieži, jo bija skaidrs, ka pretējā gadījumā dzemdības pieņemt mašīnā nāksies 120 kilometru garajā (bez)ceļā uz slimnīcu.

Vienu reizi man nācies pieņemt dzemdības arī hantu (somu ugru tauta Rietumsibīrijā) jurtā. Šobrīd man no šādas prakses būtu ļoti bail.

Tātad – visiem tiem, kas vēlas patiesu profesionāļu viedokli – aicinu noskatīties raidījuma Dr. Apinis atkārtojumu, bet pārējiem – izlasīt šo rakstu līdz galam. Nekādu joku un satīras rakstā nebūs.

Dzemdību skaits Latvijā samazinās, ievērojami samazinājies pēdējo trīs – četru gadu laikā

Kāpēc mums iet mazumā dzemdību skaits, vislabāko izskaidrojumu varētu sniegt Ilmārs Mežs. Man ir viedoklis par neadekvāto valsts līmeņa publicistiku un populistiku Covid–19 pandēmijas laikā.

Par valsts veselības aizsardzību globāli spriež pēc tādiem rādītājiem kā mātes un perinatālā mirstība. Jo labāka veselības aprūpe, jo šie skaitļi zemāki. Nav un nebūs valsts pasaulē, kur mātes un perinatālā mirstība būs nulle. Pārāk daudz dzemdniecībā labo rezultātu izmaina ģenētiski faktori un dažādas mātes hroniskas slimības.
Mātes mirstība un perinatālā mirstība ir Pasaules Veselības organizācijas noteiktie rādītāji. Šos rādītājus salīdzina valstu starpā.

Mums dzemdību skaits ir tik ļoti mazs, cik ir, ikviens mātes vai bērna mirstības gadījums Latvijā ir ļoti nozīmīgs.

Dzemdētāju vecums palielinās ne tikai visā Eiropā, bet arī Latvijā. Īpaši pieaug vecums sievietēm, kas ieņem un gatavojas dzemdēt pirmo bērnu. Mēs dzīvojam attīstītā pasaulē, kad sieviete mēdz un var kontrolēt savu auglību, šajā pasaulē sieviete ilgi mācās, veido savu karjeru, veido savu dzīvi, bet bērna dzemdēšanu atliek uz vēlāku laiku. Tas nes līdzi arī faktu (risku), ka kopējais bērnu skaits kļūst mazāks.

Ir neliela atšķirība – vai sieviete pirmo bērnu dzemdē 25 vai 45 gadu vecumā. Visas veselības problēmas, kas sievietei ir bijušas, atstāj iespaidu gan uz grūtniecības iestāšanos, gan uz grūtniecības norisi. Šo problēmu vecākai sievietei parasti ir vairāk.

Ķermeņa masas indekss pieaug visā Latvijas populācijā (Latvijas iedzīvotāji kļūst resnāki un mazkustīgāki), arī grūtnieču vidū. Tas nes līdzi veselības problēmas, un grūtniecēm arvien biežāk mēs sastopam gestācijas diabētu, tas ir – cukura vielmaiņas traucējumus, kas pirmo reizi parādās grūtniecības laikā un vēlāk – ar lielu varbūtību – dzīvē attīstās kā otrā tipa cukura diabēts.

Arī 1. un 2. tipa cukura diabētu mēs nereti pirmoreiz konstatējam tieši grūtniecības laikā. Nerunāsim par to, ka savulaik gandrīz neiespējami bija dzemdēt bērnu sievietēm ar smagu cukura diabētu, bet mūsdienu medicīna to ļauj.

Pirms desmit gadiem daudzām sievietēm nebija cerību tikt pie grūtniecības, bet medicīniskās tehnoloģijas attīstās, arvien vairāk bērnu Latvijā dzimst pēc mākslīgas apaugļošanas. Tiek ieguldīts milzīgs darbs, zināšanas, tehnoloģijas. Tomēr šie bērni jebkurā gadījumā ir lielākā riska grupā.

Veidojas veselības faktoru kopums, kas ietekmē bērna attīstību ne tikai grūtniecības laikā, bet arī šim bērnam ieliek veselību vai neveselību nākamajās paaudzēs.

Šie veselības faktori rada vairāk komplikāciju dzemdībās, prasa vairāk modrības un medikalizētāku dzemdību norisi.

Secinājums – mammas kļūst slimākas, līdz ar to ir slimāki bērni. Un tajā pašā laikā medicīna Latvijā ir tiktāl attīstījusies, ka izdzīvo 23.– 24. gestācijas nedēļā dzimuši bērni. 23. nedēļā dzimis bērns ir 500 – 600 gramus smags. Tas ir stāsts par ko mēs desmit gadus atpakaļ vispār nerunājām – īpaši mazie bērni, kas pirms desmit gadiem veidoja statistikā perinatālās mirstības aili.

Nedaudz par pašiem mazākajiem bērniņiem. Tā nebūt nav, ka viņi tik mazi piedzimst un grib nomirt. Viņi ļoti grib dzīvot. 23.–24. nedēļā dzimuši bērni lielākoties tiek pieslēgti mākslīgai plaušu ventilācijai. Ja bērniņš dzimis ir 25.–26. gestācijas nedēļas, neonatologi mēģina viņam ļaut pašam elpot. Ja bērniņš grib elpot pats, ja viņam ir laba sirdsdarbība, viņam ir tikai jāpalīdz, jo viņš tomēr vēl nevar bez tehnoloģijām izdzīvot.

Šis bērns saņem to, ko būtu intrauterīni saņēmis caur nabas saiti no mammas, – visas barības vielas, tiesa, šīs vielas viņš saņem vēnā.

Bērns saņem piemērotu ārējo vidi – viņš dzīvo inkubatorā, atbilstošā siltumā un mitrumā, tumsā – lai vide būtu iespējami pielāgota mātes vēdera videi. Latvijā ir ļoti labi aprīkotas, specializētas medicīniskās palīdzības mašīnas, kas brauc bērniņiem pakaļ uz jebkuru dzemdību nodaļu Latvijā, ved māti un bērnu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu vai Rīgas Dzemdību namu, kur iespējas palīdzēt ir lielākas.

Par mātes un perinatālo mirstību

Dzemdības ir īss mirklis četrdesmit nedēļu garajā grūtniecības periodā, tas ir atbildīgs mirklis, strespilns mirklis gan mātei, gan bērnam, un tomēr – mātes un bērna veselību nosaka gan laiks līdz bērniņa ieņemšanai, gan grūtniecības laiks, bet īpaši – pirmsdzemdību periods. Mātes veselības stāvoklis pirms grūtniecības iestāšanās ir ļoti nozīmīgs faktors – kā tālāk viss noritēs. Grūtniecības novērošanā arvien lielāku ietekmi gūst veselība kā tāda, veselības pratība un mātes (arī tēva) zināšanas, sabiedrības veselības nostādnes, vakcinācija un citi faktori.

Visā Eiropā, un arī Latvijā palielinās mātes mirstība tajā sektorā, kas ir vispārējā veselība, kas nav saistīta tieši ar grūtniecību un tieši ar dzemdībām.

Lielākajā daļā gadījumu veselības faktori atnāk līdzi mātei uz dzemdībām un dzemdību speciālists rīkojas atbilstoši tai situācijai, kas ir novērtēts un novērsts vai nenovērsts pirmsdzemdību periodā. Lielu daļu hronisko un ģenētisko problēmu pirmsdzemdību periodā pilnībā novērst ir neiespējami.

Vairums sieviešu Latvijā ļoti centīgi iet pie sava ginekologa visu grūtniecības laiku, viņas parasti ir bijušas pie ginekologa 8 reizes un veikušas ultrasonogrāfiju divas vai trīs reizes. Tiesa, ir paredzēti divi valsts apmaksāti sonogrāfijas izmeklējumi un trešais pēc indikācijām. Dzemdību speciālistam ļoti patīk trīs sonogrāfijas izmeklējumi, jo trešajā sonogrāfijā var redzēt – cik potenciāli lielu bērniņu var gaidīt, kas notiek ar augļūdeņiem.

Daniel Pavļut! Ja Tu esi rakstu izlasījis līdz šai vietai, pielem trešo ultrasonogrāfijas izmeklējuma apmaksu no valsts budžeta visām grūtniecēm, īpaši tādēļ, ka ietaupījums nāk uz grūtnieču skaita samazinājuma rēķina.

Iespējams, nedaudz klibo komunikācija starp ambulatoriem ginekologiem un ginekologiem dzemdību stacionārā.

Dzemdību iznākumu – gan medicīnas profesionāļu, gan pacienta skatījumā, veido vairākas komponentes. Medicīna nozīmē rīkošanās uz pierādījumiem balstītas medicīnas atziņām, algoritmiem, vadlīnijām, bet dzemdību palīdzības gadījumā medicīna nozīmē arī panākt to, lai katra dzemdētāja un katrs bērns nonāk tajā medicīnas iestādē, kurā viņām var sniegt vislabāko palīdzību. Dzemdību nams un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca ir tās vietas, kur koncentrējas riska grūtnieces.

Ar Eiropas struktūrfondu atbalstu Latvijā ir izstrādāti algoritmi un pacientu ceļi, notikusi ļoti nopietna ārstniecības personu apmācība. Nosūtīšanas plāns tiek turēts augstā prioritātē.

Latvijā ir ieviesta mātes veselības gadījumu analīze un mirstības gadījumu analīze. Analīzes metodes Latvijai nodevuši Pasaules Veselības organizācijas eksperti, bet Latvijas komisijas locekļi pie pasaules vadošajiem ekspertiem ir vairākkārt mācījušies. Būtiskākā ir mātes mirstības konfidenciālā analīze. Pēc anonīmām konfidenciālām liecībām grupa, kurā ir ginekologs, anesteziologs, neonatologs, patologs un citu jomu speciālisti, mēģina izprast – kas notika, kāpēc notika, jo līdzīga situācija var veidoties citā slimnīcā.

Uzdevums ir skatīties uz notikumu sistēmiski. Tas ir interesants process. Latvijai kā ļoti mazai valstij ir jāsummē vairāku gadu gadījumi kopā, jo – ja mēs analizētu un stāstītu par vienu gadu, no rezultātiem būtu ļoti viegli identificēt – kuri ir tie gadījumi, kur tas notika. Vienkārši – iedzīvotāju skaita dēļ ir nelielas atšķirības analīzei Latvijā un Ķīnā.

Analīze ietver visus gadījumus, kas notikuši ārpus stacionāra, stacionārā, arī gadījumus, kur informācija nākusi tieši no tiesu medicīnas ekspertīzes iestādes.

Latvijā šādi ir caurskatāmi 1 – 10 gadījumi gadā, ziņojums tiek rakstīts par trim gadiem, bet šobrīd – par sešiem gadiem, jo pēdējos trijos gados gadījumu skaits ir ļoti mazs. Pirmais ziņojums (publiskā sadaļa) ir atrodams Veselības ministrijas mājas lapā.

Šie ziņojumi ir par problēmām, tie paredzēti politikas veidotājiem, tie noder algoritmu izstrādē, meklējot virzienus – kuros jāstrādā.

Otrs instruments ir mātes veselībai kritisko gadījumu analīze, un tā notiek iestādē, kur satraucošā situācija ir notikusi. Analizējam tos gadījumus, kad mātei bijusi kritiska, dzīvību apdraudoša situācija – ļoti liela asiņošana, ļoti augsts asinsspiediens, septiski sarežģījumi. Analīze notiek iesaistīto personu grupas ietvaros, kas piedalījusies pacientes aprūpē. Tiek vētīts solis pa solim – no pacientes iestāšanās līdz izrakstīšanai. Ir ļoti svarīgi paskatīties, kas noticis dzemdību iestādē.

Kas nav mazsvarīgi – šai sievietei, kurai bijusi dzīvību apdraudoša situācija, kurai speciālistu zināšanu dēļ izdevies izdzīvot, pašai ir iespēja pastāstīt visu no viņas pašas skatpunkta. Dažreiz sieviete pasaka tādas lietas, kas būtu uzlabojamas, kas ārstiem pašiem prātā neienāktu, ja nebūtu pacientes viedoklis.

Gadījumu analīze neļauj piepildīties sliktākajam iznākumam, dod iespējas meklēt uzlabojumus – gan tehnoloģiskus risinājumus, gan zināšanas, gan darba organizācijas jautājumus.

Abi iepriekšminētie instrumenti nemeklē vainīgo, netiek izcelta vieta un cilvēki, kas bija iesaistīti. Tas ir tādēļ, lai cilvēkiem būtu vieglāk stāstīt patiesību. Svarīgi ir tas, ka ar abām metodēm tiek meklēti iemesli, vienmēr ir iespējas kaut ko uzlabot.
Dzemdību namā jau sešus gadus pēc līdzīgiem kritērijiem kā mātes mirstība tiek analizēta arī perinatālā mirstība. Šobrīd notiek perinatālās mirstības analīzes ieviešana visā Latvijā.
Perinatālā mirstība ietver augļa mirstību no 22. gestācijas nedēļām līdz jaundzimušā septītajai dienai. Tātad – analizējam tos, kas nomirst antenatāli (bērniņš kaut kādu iemeslu dēļ aiziet bojā mammas vēderā), intranatāli (aiziet bojā dzemdību laikā), mirušie jaundzimušie. Jaundzimušo nāves ir apmēram 25% no visiem perinatālās nāves gadījumiem.

Katra šāda audita būtība ir saprast, kas slēpjas aiz skaitļiem. Skaitlis, ka mums nomira 30 bērni, pats par sevi neko neizsaka. Svarīgi ir zināt – kāpēc tieši šajā konkrētajā situācijā bērns aizgājis bojā. Visas lietas visvieglāk monitorēt Dzemdību namā, jo Dzemdību namā notiek trešā daļa no visām dzemdībām Latvijā, mēs varam vispārināt.

Analīze notiek dažādos līmeņos – tiek analizēti gan pacienta faktori, gan aprūpes sniedzēju faktori un organizatoriskie faktori.

Ir arī pozitīvi rezultāti. Vēl 2016.–2017. gadā mums perinatālajā mirstībā bija visai daudz bērnu, kas bija pārlieku mazi gestācijas laikam. Cilvēciskā valodā – bērni, kas pietiekami neauga mātes vēderā. Šiem bērniem bija problēmas ar barošanos, asinsapgādi mātes dzemdē. Izanalizējot gadījumus, secinājām, ka tā ir ļoti nopietna grupa Latvijā, ka jāvērš papildu uzmanība gan ultrasonogrāfijā, gan ārstu apmācībā, un šīs grupas bērnu skaits perinatālajā mirstībā ir mazinājies.

Gana augsta ir pacientu faktoru ietekme. Piemēram, mamma lāga nesaprot, kad viņai jānāk uz slimnīcu, atnāk un saka – es jau augļa kustības trīs dienas nejūtu. Izrādās, ka Latvijā daudz nopietnāk jaunajām māmiņām ir jāmāca – kurā brīdī jāvēršas pēc palīdzības.

Tā ir sistēmiska pieeja – ne mātes, ne perinatālās mirstības gadījumu analīze nenozīmē vainot kādu cilvēku, bet gan meklēt sistēmiski – ko darīt, lai kopīgi valstī rādītājus uzlabotu.

Pacientu centrētā aprūpe lielā mērā nozīmē veiksmīgu komunikāciju. Tas nav vienpusējs process – komunicē gan medicīnas personāls, gan pacients

Ir jābūt normai, ka pret pacienti izturas cieņpilni, ar viņu komunicē, viņai palīdz piecelties vai atgulties, viņu var pamasēt. Nesen publiskajā telpā izplatītais raksts ar apgalvojumu, ka svešās valstīs pret pacienti izturas kā pret karalieni, jo viņai masē pēdas, pamatā pasaka kaut ko citu – karalienēm ir ne tikai tiesības, bet ir arī pienākumi. Diemžēl brīdī, kad ārstam jāpalīdz bērniņam, kad strauji jāpieņem lēmumi, daļa māmiņu uzskata, ka viņu karaliskie pienākumi beidzas.

Sapratne dzemdību procesā ir diference starp to, ko ārsts grib pateikt, bet ko paciente sadzird. Dzemdību palīdzība ir liela emociju gamma, paciente ne vienmēr dzird to, ko viņai saka. Klasisks piemērs – ārsts pacientei kaut ko atkārto daudzas reizes, bet paciente pēc tam pauž – man neviens nekad to nav teicis. Paciente (īpaši, pirmdzemdētāja) atrodas stresa situācijā, viņa ir nonākusi dzemdībās, jaunā vidē, sajūtas un process neļauj pacientei visu sadzirdēt.

Diemžēl situācija ir ļoti mainīga arī ārsta pusē. Dzemdniecībā akūtās situācijas reizēm atnāk no nekurienes. Tad, kad ārsts ar rokām cenšas sataustīt un saprast – kā ir pareizāk rīkoties – vai ņemt palīgā vakumsūkni, vai iet uz ķeizargriezienu, ārstam svarīgi domāt un koncentrēties.

Ārsts cenšas domāt – kā būs pareizāk, un viņam nav laika, ko veltīt garās un plašās pārrunās. Šajā brīdī ārstam ir jārīkojas, lai rezultāts būtu maksimāli labs.
Ja jāveic kāda neatliekama manipulācija, reizēm ārstam vai vecmātei nav laika ilgi paskaidrot, laika saņemt informēto piekrišanu, pārliecināties, ka paciente ir sapratusi visu, jo tad gan ārsts, gan vecmāte rīkojas mātes un bērna dzīvības interesēs.

Nesen publicēts stāsts – „tad, kad es biju uz galda, saskrēja septiņi cilvēki”. Pacientes stāstā noprotams, ka dzemdību pieņēmējs bijis nekompetents, ja jau saucis citus. Patiesībā jebkurā sarežģītā situācijā ginekologs savlaicīgi sauc neonatologu, viņam līdzi ir bērnu māsiņa, sauc anesteziologu, dažkārt vēl kādu kolēģi. Un šie septiņi cilvēki zālē ir nevis tādēļ, ka cilvēks, kas ar pacienti ir strādājis, kaut ko nesaprot vai nezin, bet tāpēc, ka katram no šiem medicīnas profesionāļiem dzemdību procesā ir savs uzdevums.

Tas ir arī jautājums par resursiem – galvenokārt cilvēkresursiem. Dzemdību procesā iesaistīti ginekologi, anesteziologi, ļoti liela loma ir vecmātēm, neonatologiem, bērnu māsām. Mana piebilde – diemžēl samaksas principi starp ambulatoro sektoru un stacionāru nav izlīdzinājušies. Dzemdību palīdzība nozīmē 24/7, tā nozīmē ļoti augstu mīlestību pret šo medicīnas jomu, un šeit no valsts puses būtu jābūt arī novērtējumam.

Bet atgriezīsimies pie nozīmīgās komponentes – kā jūtas paciente, ejot cauri dzemdību procesam. Šeit, protams, liela nozīme ir pacientu tiesībām. Labāko veselības iznākumu var panākt tikai tad, ja paciente ir labi jutusies. Šī komponente ir tā, pie kuras vienmēr nav par maz strādāts. Un šo komponenti savā fokusā tur ne tikai Latvijas ginekologi, vecmātes un neonatologi, bet arī citu, attīstītu valstu speciālisti – veic aptaujas, meklē vājās vietas, veic apmācību. Un tomēr – komunikācija ir ne tikai no ārsta puses, ļoti svarīgi – lai sieviete, kura atnāk uz dzemdībām, pati ar ārstu sarunājas.

Iespējams, ka milzīgas izaugsmes iespējas ir atziņās, kā paciente antenatālās aprūpes laikā ir iedomājusies savas dzemdības un kādus padomus ir saņēmusi.

Arvien biežāk uz dzemdībām nāk sievietes un noliek lapiņu priekšā – te ir mans dzemdību plāns. Parasti šajā plānā ierakstīts, ko nedarīt – nedot oksitocīnu, nevērt vaļā augļūdeņus, neņemt nost bērnu pēc dzemdībām. Šajā plānā bez šī – ko nedarīt – nav teikts, ko tad lai dzemdību speciālisti dara. Nav pateikts, vai sieviete vēlas, lai vecmāte ir nepārtraukti klāt, lai atbalsta un komunicē, vai – gluži pretēji – sieviete grib šajā momentā būt vienatnē ar sevi.

Citām ir līdzi vīrs, citām ir līdzi dūla, un viņām nebūt nav vajadzīga šī nepārtrauktā vecmātes klātbūtne. Ir sievietes, kas nepārtrauktu vecmātes klātbūtni uztver kā iejaukšanos.

Vēlmes ir ļoti dažādas, bet, ja tās netiek definētas, ierodoties slimnīcā, iespējams, ir sarežģīti saprast – kā pret kuru sievieti šajā dzīves svarīgajā brīdī izturēties.

Un tomēr – esmu pārliecināts – Latvijas dzemdību nodaļās personāls ir un cenšas būt atbalstošs.

Daži specifiski jautājumi – ķeizargriezieni, epidurālā anestēzija un mājdzemdības

Ķeizargriezienu īpatsvars dzemdībās Latvijā ir ap 22%, kas nav ļoti augsts salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, pie kam pēdējos gados situācija uzlabojas, un šis īpatsvars samazinās.

Mums arvien vairāk pa dabīgiem dzemdību ceļiem dzemdē pacientes ar dzemdes rētu (anamnēzē dzemdības ar ķeizargriezienu), dvīņu grūtniecību, augli tūpļa guļā.

Vismaz pusē gadījumu, kad pirmais bērns dzimis ar ķeizargrieziena palīdzību, otro bērnu varam dzemdēt pa dabīgiem ceļiem.

Šīs dzemdības drošas padara monitorēšanas sistēma mātei un auglim, kā arī ārsta pieredze. Ir ievērojami pieauguši drošības standarti.

Nepietiek ar skaitli – ķeizargrieziens tik un tik procentos gadījumu, jāanalizē – kurā pacientu grupā. Latvijā ķeizargriezienu veikšana tiek analizēta pēc Robsona grupām.

Diemžēl daudzas jaunas sievietes ierodas stacionārā ar tādu kā zīmogu – tu esi maziņa, tieviņa, tev diez vai izdosies pašai piedzemdēt, vajag runāt par ķeizargriezienu, vai arī pretēji – tu esi gados, tu esi pārāk dūšīga, tev vajag ķeizargriezienu.

Pārāk daudz sieviešu uz dzemdībām nāk ar domu – man nez vai izdosies pašai piedzemdēt, lūdzu, izdariet man ķeizargriezienu.

Mājdzemdības Latvijā ir legālas, ir bija, ir un būs.1.5% Latvijas sieviešu izvēlas mājdzemdības. Visiem pārējiem veselības aprūpes posmiem būtu jābūt gataviem atbalstīt mājdzemdības un rūpēties, lai paciente vajadzības gadījumā ļoti ātri nonāktu veselības aprūpes iestādē, kur ir iespējama operācija, asins preparātu pārliešana, mākslīgā elpināšana, reanimācija, neonatologa palīdzība.

Jūrmalas slimnīcā ir pakalpojums – mājdzemdības slimnīcā. Tas ir pakalpojums, tas nozīmē – paciente nestaigā par dzemdību nodaļu, viņa iestājas palātā, kurā ir viss aprīkojums uz vietas, paciente šajā palātā piedzemdē bērniņu, tur arī paliek līdz izrakstam. Šī palāta ir savrupa telpa no citām dzemdību nodaļas telpām. Manuprāt – drošs un cilvēcīgs risinājums.

Kā jau iepriekš minēts, vakarā pēc raidījuma Dr. Apinis ar profesores Daces Rezebergas un Jūrmalas slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītājas Jolantas Bārbales – Mālnieces piedalīšanos Veselības ministrija nāca ar politisku paziņojumu – no šā gada 1. augusta valsts apmaksāta epidurālā anestēzija būs pieejama katrai sievietei.

Tiešām, publiskajā telpā par modernu atsāpināšanu dzemdībās parasti uzskata epidurālo anestēziju. Man gan šeit jāpiebilst, ka epidurālā anestēzija ir viens no anestēzijas veidiem. Skandināvijā, piemēram, plaši izmanto jautrības gāzi – slāpekļa oksidulu.

Epidurālā anestēzija nav brīnumnūjiņa. Ir plašas indikācijas epidurālai anestēzijai, taču ir situācijas, kad šo anestēziju nedrīkst vai nav mērķtiecīgi izmantot, piemēram, kad sieviete atbrauc ar 9 centimetru atvērumu, tad anestēzija būs jau par vēlu. Citreiz sievietei ar stiprām dzemdību sāpēm dzemdes kakla nepietiekams atvērums neļauj likt epidurālo anestēziju.

Secinājumi

Profesionāļiem rūp dzemdību kvalitāte, Latvijā dzemdību procesa kvalitātes kritēriji ir izstrādāti un tiek ļoti rūpīgi kontrolēti.

Svarīgas ir pozitīvās ziņas publiskajā telpā. Nomelnojoši raksti nepalīdz dzemdniecībai Latvijā, jo rada bailes. Māmiņām nevajadzētu baidīties no dzemdību procesa.

Ko normālam jaundzimušam bērnam vajag dzemdību namā līdz aiziešanai mājās – ēst un mammas aprūpi, bet personāla galvenais uzdevums ir iemācīt mammai – kā ar bērniņu apieties, laikus izvērtēt riska faktorus, iemācīt zīdīšanu.

Politiskajām partijām būtu mērķtiecīgi rūpes par demogrāfiju, antenatālo un dzemdību aprūpi ielikt savās programmās, bet pēc tam – par topošo un esošo māšu, par augļu, jaundzimušo un visu bērnu veselību rūpi turēt visus nākamos četrus gadus.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google