Par dzīves mērķiem un jēgu

Jānis Miezītis
09.08.2020.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Pirms sākam domāt par šiem mūžīgajiem jautājumiem, kas visos laikos nodarbinājuši cilvēku prātus, mums ir jāsaprot atšķirība starp cilvēka dzīves jēgu un cilvēka vai cilvēces esības jeb eksistences jēgu. Pirmajā gadījumā tas ir jautājums par mūsu dzīves nozīmi un piepildījumu, otrajā gadījumā tas ir jautājums par to, ar kādu mērķi mēs esam radušies vai radīti šajā pasaulē un kāda ir jēga visas cilvēces pastāvēšanai.

Par cilvēka un cilvēces esības un pastāvēšanas jēgu ir izteikti visdažādākie minējumi, sākot no mēģinājumiem apiet šo jautājumu, izmantojot gudras, bet neko neizsakošas frāzes un beidzot ar dažādos veidos izteiktiem atzinumiem, ka cilvēka un cilvēces pastāvēšanai vispār nav nekādas jēgas. Tiek teikts, piemēram, ka “cilvēka esības jēga ir pati esība” vai arī ka cilvēces eksistencei nepiemīt tāda īpašība kā jēga, tāpat kā matemātiskām formulām vai reizrēķina tabulai nepiemīt tādas īpašības kā krāsa, smarža, garša….

Šādas un līdzīgas atbildes diktē mūsu pašlepnums. Mēs labāk noliedzam jēgu savai eksistencei, nekā atzīstam to vienkāršo patiesību, ka mūsu prāts šodien vēl nav spējīgs saprast un atrast jēgu savai un visas cilvēces pastāvēšanai. Bet tas nenozīmē, ka tādas jēgas nav un cilvēce kādreiz to neatklās. Tāpēc atstāsim jautājumu par cilvēces esības vai eksistences jēgu tālākai nākotnei un padomāsim par to, kas ir svarīgs mums katram šodien un tagad. Padomāsim par cilvēka dzīves jēgu.

Runājot par dzīves jēgu, tā bieži tiek jaukta ar tiem mērķiem, kurus mēs dzīvē sev izvirzām un piepildām. Sakot, ka mūsu izvirzītie mērķi un to piepildījums dod jēgu mūsu dzīvei, mēs savus mērķus un nodomus attēlojam kā kaut ko primāru, svarīgāku, kaut ko tādu, no kā izrietoša un atkarīga mūsu dzīves jēga. Tomēr tā ir kļūda.

Mērķi, ko mēs savā dzīvē izvēlamies sasniegt, ir atkarīgi no tā, kādu jēgu mēs saskatām savai dzīvei. Tātad primāra ir dzīves jēga, bet mūsu nospraustie mērķi ir sekundāri, no atrastās dzīves jēgas atkarīgi. Vienīgi tiem, kuri nav spējuši vai pratuši atrast dzīves jēgu, par galvenajiem dzīvē kļūst viņu izvēlētie mērķi un to sasniegšana.

Dzīves mērķi ir kaut kas tāds, kam piemīt sākums (mērķa nospraušana), īstenošanas periods un beigas jeb mērķa piepildījums. Dzīves mērķis nekad nepārsniedz cilvēka dzīves laiku. Cilvēka dzīves mērķis mirst kopā ar cilvēku pat tad, ja tas paliek nepiepildīts. Jā, citi cilvēki var pārņemt šo dzīves mērķi, bet tad tas jau būs šo citu cilvēku dzīves mērķis. Turpretim cilvēka dzīves jēga ir kaut kas tāds, kas eksistē pirms mūsu ienākšanas šajā pasaulē un paliek pēc mūsu aiziešanas no šīs pasaules. Dzīves jēga nav piederīga tikai vienam cilvēkam. Dzīves jēgu mēs savas dzīves laikā varam atrast, pazaudēt, no jauna atrast, vai arī nekad nemeklēt, pieņemot, ka mūsu dzīve ir bezjēdzīga.

Vienkāršoti, pēc uzskatiem un pārliecības visus cilvēkus var iedalīt divās grupās – materiālistos un ideālistos. Katra cilvēka attieksme pret “mūžīgajiem jautājumiem”, spēja saskatīt un atrast jēgu savai dzīvei, ir atkarīga no piederības vienai vai otrai šo uzskatu grupai. Būt ideālistam vai materiālistam, tā nav tikai atšķirība uzskatos par pasauli. Tā ir arī atšķirīga sapratne par to, kas esam mēs paši. Ja mēs esam materiālisti, mēs sevi uzskatām par dabas rotaļu, haosa un nejaušības radītu matērijas produktu, ķermeni, kuru pēc īsa pastāvēšanas brīža gaida pilnīga un galīga iznīcība. Mūsu mūžs ir tikai mirklis bezgalīgās laika upes plūdumā, bet mēs paši paaudze pēc paaudzes sairstam pīšļos, kas turpina savu riņķojumu dabā, kalpojot par būvmateriālu jaunām dabas rotaļām.

No šāda skata punkta vērtējot, cilvēka dzīve ne ar ko neatšķiras no pārējās, dabas apritē esošās, daudzveidīgās dzīvnieku saimes eksistences. Jā, mums piemīt attīstītāks prāts un ir kaut kas tāds, ko paši esam nosaukuši par analītisko domāšanu. Izmantojot šī spējas, mēs esam radījuši savu tehnisko civilizāciju, taču mūsu dzīvniecisko būtību tas nemaina. Un runāt par kaut kādu dzīves jēgu šeit ir nevietā – tādas nav ne šādai cilvēkveidīgo dzīvnieku civilizācijai, ne atsevišķiem tās locekļiem.

Viss būtu labi, taču cilvēka attīstītākais prāts un spēja domāt, viņam neļauj tā kā pārējiem dzīvniekiem, pēc savu instinktu un ķermeņa vajadzību apmierināšanas, mierīgi gulēt un sildīties saulītē vai skumju brīdī kā vilkiem gaudot uz Mēnesi. Prāts liek meklēt dzīves piepildījumu, kaut ko tādu, kas ikdienu padarītu nozīmīgu. Šādu dzīves piepildījumu materiālisti cer iegūt, savā dzīvē nospraužot dažādus mērķus un cenšoties šos mērķus piepildīt. Mērķi un to piepildījums ir vienīgais, kur materiālisti savai dzīvei var saskatīt kādu jēgu.

Taču materiālisma gūstā esošais prāts nespēj cilvēka centienus pacelt pāri dzīvniecisko interešu sfērai. Tā rodas atziņas, kas cilvēka dzīves jēgu saista ar materiāliem labumiem un vērtībām, maksimālas baudas gūšanu un savu personīgo interešu un vajadzību izvirzīšanu augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm. Būtībā tā visa ir tikai dzīvnieciskajai dabai piemītošā egoisma, baudkāres, alkatības, slavas un varaskāres ietērpšana smalkākos vārdos.

Jā, arī materiālisti var runāt (un to arī dara) par cēliem mērķiem un augstiem ideāliem. Viņi var apgalvot, ka ir gatavi sevi ziedot cilvēces gaišākai nākotnei un sabiedrības progresam. Viņi var teikt, ka viņu mērķis ir cīņa par demokrātiju, par vienlīdzību, par tiesiskumu, par dabas vai kaut kādu kultūras vērtību aizsardzību, par tautas labklājību… Palasiet partiju priekšvēlēšanu programmas! Tās ir pilnas ar solījumiem cīnīties un uzlabot, attīstīt, pilnveidot, veicināt, atbalstīt…

Tad kāpēc šī mūžīgā “cīņa” nav devusi rezultātus un solījumi nav piepildīti? Tas tādēļ, ka nekādas īstas cīņas par mutiski nospraustajiem mērķiem jau nav. Cīņa notiek par atklātībā nedeklarētajiem, dzīvnieciskajiem mērķiem! Un tie tad parasti arī tiek sasniegti. Palūkojieties uz mūsu valstsvīru smaidošajām, apmierinātajām sejām. Tauta slīgst nabadzībā, valsts grimst neatmaksājamu parādu jūgā, bet viņi savus mērķus – varu, naudu, personīgo labklājību ir sasnieguši.

Līdzīgi ir ar cīņu par demokrātiju visā pasaulē. Nekādas demokrātijas šodien nav ne Afganistānā, ne Lībijā, ne Irākā, toties zināmas aprindas, kas organizēja šos asiņainos demokrātijas ieviešanas procesus, ir nopelnījušas astronomiskas naudas summas un sasniegušas citus, tikai viņiem vien zināmus savtīgus, materiālistiskus mērķus. Katra izsludinātā cīņa par kaut ko cēlu, nozīmīgu, visai sabiedrībai vai cilvēcei vajadzīgu materiālistu izpildījumā nav nekas cits, kā līdzeklis un aizsegs cīņai par viņu pašu personīgajiem, dzīvnieciskajiem mērķiem. Ja kaut kas no tā visa tiek arī sabiedrībai, tad tas ir tikai blakusprodukts viņu savtīgajai cīņai.

Vienīgi paceļot savu apziņu pāri dzīvnieciskajam, mēs varam īstenot tos mērķus, par ko visu laiku tiek skandināts. Kamēr vien kā valdošais pasaules uzskats sabiedrībā un sabiedrības elitārajā slānī būs materiālisms un ateisms, ar visādiem plāniem, vīzijām, projektiem, sabiedrības modeļiem var tikt pierakstīti papīra kalni un pilni elektroniskie datu nesēji – tam nebūs nekādu rezultātu. Pacelt savu apziņu pāri dzīvnieciskajam var tikai cilvēki – ideālisti.

Ideālistiskajam pasaules uzskatam pamatā ir atziņa par Augstākā saprāta esamību pasaulē un cilvēku kā garīgu būtni, kas iemiesojusies fiziskā ķermenī (duālisms) un kuras eksistence nebeidzas ar cilvēka ķermeņa nāvi. Šāds pasaules uzskats mūsu dzīvei piešķir pavisam citu saturu un nozīmi. Uz ideālistiskā pasaules uzskata bāzes ir izveidojušās daudzas reliģijas, garīgas mācības un ideoloģijas, kas pretējas materiālismam. Visas tās satur ideālus, kas cilvēka apziņu paceļ pāri viņa dzīvnieciskajai dabai un piešķir augstāku jēgu viņa dzīvei.

Kā jau minēju, dzīves jēga nav piederīga tikai vienam cilvēkam. Reliģijas, garīgās mācības un ideoloģijas dod iespēju vienu un to pašu dzīves jēgu atrast gan vairākiem cilvēkam, gan veselām tautām. Vadoties no atrastās dzīves jēgas, cilvēks – ideālists izvēlas tās vērtības, par kurām cīnīties un kuras aizstāvēt. Vadoties no atrastās dzīves jēgas, cilvēks nosprauž tuvākus un tālākus mērķus savā dzīvē. Ideālistiskajā pasaules uzskatā atrastā dzīves jēga rada pamatu interešu kopībai, mīlestībai pret citiem cilvēkiem, visas sabiedrības saliedētībai un patiesam humānismam.

Šādu cilvēku sabiedrība no egoistisku indivīdu kopas, kur “visi cīnās pret visiem”, pārvēršas par saskanīgu kolektīvu, kas vienoti darbojas kopējās interesēs. Cēlie, nozīmīgie visai sabiedrībai svarīgie mērķi vairs nav tikai tukša skaņa, tie patiešām tiek īstenoti. Arī starptautiskās politikas jomā, tikai ideālisms spēj izmainīt pašreizējo agresīvo starptautisko attiecību raksturu, padarot tās harmoniskas un pilnīgi likvidējot militāros konfliktus pasaulē. Tāda nozīmīga vērtība kā miers pasaulē tikai šādi var kļūt pašsaprotams, jo atmetot dzīvniecisko alkatību, varaskāri, egoismu, jebkādam iebrukumam svešā valstī zūd jēga. Tādi laiki nenovēršami pienāks. Jautājums tikai kad un cik lielus upurus un traģēdijas cilvēcei nāksies piedzīvot, līdz tā nonāks pie šīm vienkāršajām patiesībām.

Bet, kur un kā tad īsti tā dzīves jēga būtu jāmeklē? Samērā plaši ir izplatīts uzskats, ka dzīves jēgu nevajag meklēt apkārtējā pasaulē, bet dzīves jēga ir jāmeklē sevī. Šāds jēgas meklēšanas paņēmiens tomēr ir stipri apšaubāms. Sevī neko nevar atrast, ja tu sevī neko neesi ielicis. Tāpēc vispirms sevī ir jāieliek zināšanas par pasauli, vēsturi, kultūru (vispirms jau savas tautas kultūras mantojumu), garīgām mācībām, reliģijām, ideoloģijām, citu cilvēku uzskatiem par šo jautājumu un tikai tad tu kaut ko varēsi sevī atrast.

Var jau teikt, ka tas ir visai apgrūtinoši un aizņems daudz laika. Bet dzīves jēgas meklējumiem ir vēl otra ļoti svarīga nozīme. Dzīves jēgas meklējumi ir mūsu personības veidošanās un izaugsmes procesa neatņemama sastāvdaļa. Ja dzīve mums liekas bezjēdzīga, tas nozīmē tikai to, ka mēs šodien vēl neesam pietiekami izauguši savā attīstībā, lai spētu saskatīt to dzīves jēgu, kuru atradīsim pēc pieciem vai desmit gadiem. Mēs meklējam to, kādēļ dzīvojam un jau šodien dzīvojam dēļ tā, ko vēl tikai meklējam.

Iesākumā visai kārdinoši liekas pārtraukt dzīves jēgas meklējumus un, pieslejoties materiālismam, palikt dzīvnieciskās eksistences līmenī. Uz to mūs virza visa materiālisma un patērēšanas kulta pārņemtā sabiedrība. Taču dvēsele, kas ir katram no mums, pretojas šādai tukšai, bezjēdzīgai eksistencei. Cilvēkā kā garīgā būtnē mīt alkas ieraudzīt plašākus apvāršņus un tiekties pēc ideāliem, kas piedod dziļāku nozīmi dzīvei.

Var jau materiālisti teikt, ka cilvēkam nav dvēseles, jo tā nekur nav redzama un atrodama. Arī aklam cilvēkam, kurš neredz savu ķermeni var iestāstīt, ka viņam nav vēdera. Bet tādēļ jau vēders neizgaisīs un ēstgriba nezudīs. Līdzīgi nekur neizgaist un nepazūd dvēsele ar savām ilgām un slāpēm. Dzīve bez ideāliem ir garīga nabadzība. Un dvēseles slāpes nav mazāk mokošas kā tieksme pēc ķermenisko vajadzību apmierināšanas. Ja dvēseles slāpes netiek apmierinātas garīgas izaugsmes ceļā, tās pieņem kroplas, destruktīvas formas.

Skumjas, iztukšotība, dzīves apnikums, dusmas un naids uz visu pasauli, agresijas lēkmes, slēptas skaudības radīta tieksme demolēt, iznīcināt, ņirgāties par visu skaisto un labo, kas citus cilvēkus iepriecina un dara laimīgus, cinisms, nihilisms un nāves kults mākslā – tāds ir īss šo kroplību uzskaitījums. Un viss tikai tādēļ, ka dzīvnieciska eksistence, kas nav piepildīta ar garīgu jēgu nespēj dot piepildījumu cilvēka dzīvei. Baudas notrulina, pārsātina, iztukšo. Slava un vara nogurdina un pārstāj dot gandarījumu. Dzīves gadi kā smiltis izslīd caur pirkstiem. Cilvēks krāj mantu un naudu, līdz saprot, ka, lai cik arī tev nebūtu naudas, tu nevari nopirkt otru dzīvi. Un kapā līdzi paņemt neko nevar.

Nauda pasaulē ir radīta kā savstarpēju norēķinu līdzeklis, bet materiālisms naudu ir padarījis par augstāko vērtību, kas sevī iemieso visus citus materiālos labumus. Un cilvēki, atsakoties no ideāliem, sāk kalpot naudai. Kalpošana naudai pārvērš jebkuru profesiju. Tā rodas negodprātīgi ārsti, skolotāji, lauksaimnieki, policisti un valstsvīri…. Un no tā cieš visa sabiedrība.

Kalpību naudai ir radījis priekšstats par naudu kā iztikas līdzekli un kaut ko tādu, kas paver mums arvien lielākas un plašākas iespējas dzīvē. Bet tā ir tikai daļēja taisnība. Materiālisma pārņemts cilvēks nespēj pamanīt to robežu, aiz kuras nauda no viņam patiešām vajadzīgu iespēju un iztikas līdzekļu sagādātāja pārvēršas par arvien plašākām iespējām izpausties viņa egoismam, alkatībai, slavas un varas kārei, baudkārei, lepnības kārei, greznošanās kārei, iedomībai… Un tādam cilvēkam vajag arvien vairāk un vairāk naudas, slavas, varas, mantas. Ne velti saka, ka nabagi ir nevis tie, kam daudz kā nav, bet gan tie, kuriem daudz kā vajag. Par naudu nevar nopirkt laimi un dzīves piepildījumu.

Un tāpēc mums ir jāmeklē un jāatrod patiesā jēga savai dzīvei. Tiem, kas vēl šaubās gribu teikt, ka dzīves jēga nav nekas pārcilvēcisks, cilvēka dabu noliedzošs, kas liktu mums piekopt kaut kādu īpašu, askētisku dzīves veidu, pilnībā atsakoties no cilvēciskajiem priekiem un baudām. Dzīves jēga tikai paceļ apziņu pāri mūsu dzīvnieciskajai dabai un palīdz atrast cilvēkam viņa cilvēka vietu dabas un pasaules harmonijā. Dzīves jēga ir kā gaismas stars, pie kā pieturēties un saprast, ka dzīve nav niecība, bezcerība, iznīcība un tukšums, kas jāaizlej ar alkoholu, narkotikām vai jāaizpilda ar bezjēdzīgu eksistenci.

Seko mums