Iesaki rakstu: 
Jaunībā diezgan daudz nodarbojos ar sportu un bieži apmeklēju visādus sporta namus, stadionus un klubus. Parasti tur trenējās daudzi jaunieši no dažādām skolām, kuri ģērbtuvē pulcējās savās kompānijās. Ne pārāk bieži, bet dažkārt šajās kompānijās bija kāds varonis, kuru daba bija apveltījusi ar pamatīgu vīriešu aprīkojumu un kurš uzskatīja par savu pienākumu, pilnīgi kails staigājot pa ģērbtuvi, šo dāvanu visiem izrādīt, vienlaikus skaļi smejoties par tiem, pret kuriem daba tik dāsna nebija bijusi.
Šos varoņus no jaunības man atgādināja Gobzems ar savu uzpūtīgo aicinājumu Valsts policijas priekšniekam Armandam Rukam. Šī ir jau kāda devītā vai desmitā reize, kad Gobzems Saeimas deputātam absolūti nepieņemamā formā pieprasa, lai Ruks nekavējoties zaudē lieko svaru, vienlaikus ievietojot sava vēdera fotogrāfijas, it kā dodot Rūkam mājienu, uz ko viņam jātiecas.
Stāstā par Ruka svaru galvenais nav tas, ka ir daudz zāļu (savienojamu ar Ruka amatu), kuru lietošanas blakusparādība ir neizbēgams svara pieaugums. Pieaugums, kas nereaģē ne uz kaloriju patēriņa palielināšanos ar sportu, ne uz kaloriju ierobežošanu ar diētu. Piemēram, bet ne tikai histamīna blokatori, serotonīna atpakaļsaistes inhibitori vai kortikosteroīdi.
Portālā reddit ir simtiem diskusiju, kurās cilvēki, kas lieto šīs zāles, ēd 1000 vai mazāk kaloriju dienā, sporto un tomēr katru nedēļu pieņemas svarā par 500 gramiem un tā līdz brīdim, kad dažu gadu (vai pat mēnešu) laikā viņi pieņemas svarā par 30-40 kilogramiem.
Šī stāstā galvenais arī nav tas, ka dažiem cilvēkiem ir ģenētiska nosliece uz liekā svara uzkrāšanos, kas, starp citu, ne vienmēr ir tauki. Bieži vien tas ir šķidrums, kas organismā pastāvīgi uzkrājas autoimūnās reakcijas procesā vai nu psihosomatisku faktoru, vai pārtikas produktu un to atsevišķo sastāvdaļu dēļ.
Galvenais nav arī tas, ka sēdošs darbs, milzīgs stresa līmenis, virsstundas un neregulārs darba laiks noved pie hroniska miega trūkumu un haotiskas ēšanas, kas rezultātā traucē vielmaiņu un atkal beidzas ar lieko svaru.
Galvenais nav tas, ka Gobzems nopublicēt iedegušus un stiprus spāņu patruļpolicistus, vienlaikus apmētājot Latvijas policiju ar dubļiem, neaizmirsa. Bet par to, ka Spānijas policijas priekšnieks atšķirībā no slaidajiem patruļpolicistiem, patiesībā arī ir ar kārtīgu lieko svaru, Gobzems nez kāpēc nolēma nestāstīt.
Galvenais nav tas, ka liekais svars būtu kaut kāda unikāla Latvijas policijas iezīme. Piemēram, Vācijas, Itālijas, Šveices un Izraēlas policijas vadītājiem, kā arī Amerikas pilsētu Bostonas un Filadelfijas policijas priekšniekiem liekais svars arī ir, taču Gobzemam ir ērtāk, lai mēs par to nezinātu. Starp citu, daži no šiem kungiem un šīm dāmām vismaz fotogrāfijās izskatās kā divi Ruki salikti kopā.
Galvenais nav tas, ka uz bijušo Rīgas kriminālpolicijas priekšnieku Andreju Sozinovu, kura izskata kritika var būt īpaši kaitīga kritizētāja veselībai, Gobzems tīras nejaušības pēc muti pavēris nav. Tas, neskatoties uz to, ka Sozinova svars vēl ne tik sen bija vairāk par 150 kilogramiem.
Galvenais nav tas, ka burtiski 0,1% Latvijas iedzīvotāju var atļauties dzīvot kā izlutināts pleibojs, kuram ir gan laiks, gan nauda, lai visu vasaru skrietu krosus pa Vidusjūras promenādēm, pirktu bioloģiskos produktus dārgos lielveikalos un vairākas reizes dienā smērētu savus muskuļus ar kokosriekstu eļļu.
Un galvenais šajā stāstā noteikti nav ne tas, ka Gobzema partijas Zemgales vēlēšanu apgabala kandidāts Raimonds Lazdiņš sver apmēram tikpat, cik Ruks. Ne tas, ka, kad 46. izmēra bikses valkā “savējie”, tad tas ir OK, bet, kad to pašu dara Ruks, tad tas ir noziegums pret valsti.
Visas šīs nianses, protams, ir svarīgas, taču šajā gadījumā tās ir papildfaktori. Galvenais secinājums no stāsta par Ruka “fet šeimingu” ir tas, ka Gobzems, izrādot neveselīgas rūpes par ierēdņu nevainojamo izskatu, uzvedas kā latentais fašists, un, lūk, kāpēc.
Saskaņā ar Vikipediju ne galvenās, bet vienas no fašisma pazīmēm ir sociāldarvinisms un elitārisms. Pirmajā gadījumā tas ir, kad kāds kārtējais Saules tēvs mūs pārliecina, ka šajā pasaulē var izdzīvot tikai stiprākie un veselīgākie, un tālāk liek mums tādiem kļūt. Otrajā gadījumā tas ir, kad tas pats iedvesmotājs pilnā nopietnībā mēģina izveidot “augstāko cilvēku” sabiedrību, kurā iedzīvotāji ar fiziskiem un/vai citiem trūkumiem neiederas un rezultātā kļūst otršķirīgi labākajā gadījumā.
Nu labi. Varbūt tā bija pārāk pēkšņa pāreja. Mēģināsim nedaudz gludāk - ja Gobzems dažu lieko kilogramu dēļ skaļi kliedz pat tavu nepiemērotību ieņemamajam amatam šodien, tad kas viņam traucēs sākt atbrīvoties no ierēdņiem citu fizisku trūkumu dēļ, kad viņš rīt kļūs par premjeru (protams, nekļūs, bet varam taču pajokot)?
Piemēram, par pārāk īsu augumu, par plakano pēdu, par sliktu redzi, par sliktu dzirdi, par augstu holesterīna līmeni, par zemu D vitamīna līmeni, par augstu asinsspiedienu, par zemu asinsspiedienu, par izliektu mugurkaulu vai trūci. Galu galā sabiedrībā, kurā grieķu dieva veselība ierēdņiem ir obligāta profesionālā kvalitāte, visas šīs lietas ir ne mazāk labs iemesls tikt atlaistam no darba.
Es, protams, saprotu, ka šobrīd atlaišana par nepareizu sakodienu izklausās mežonīgi un absurdi. Taču uzdodiet sev jautājumu – cik cilvēku 1933. gadā, kad par Vācijas kancleri kļuva jauns, gudrs un daudzsološs politiķis ar mākslinieka spējām, varēja iedomāties, ka burtiski pēc 10 gadiem šis pats politiķis dedzinās miljoniem cilvēku krāsnīs par nepareizu galvaskausa formu? 1933. gadā šādas hipotēzes arī izklausītos absurdas.
Protams, Gobzems nav ne jauns, ne gudrs, ne daudzsološs politiķis. Un, protams, vienīgais, ko viņš spēj sadedzināt, ir savas pašcieņas lūžņus un vēlētāju cerības. Bet man personīgi nav pilnīgi nekādu šaubu, ka valsts pārvaldes jautājumus viņš nopietni plāno lemt, ņemot vērā tik svarīgas „kompetences” kā skaista figūra.
P.S. Man rakstot šo tekstu, fitofašists Aldis nolēma man pasniegt nelielu dāvaniņu, publicējot šo un vēlreiz apstiprinot, ka ideja par mūsu tautas attīrīšanu no resniem ķēmiem Gobzema prioritāšu sarakstā nav pašā pēdējā vietā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
