Iesaki rakstu: 
Kā zināms, Ukrainas Bruņoto spēku (BS) komandieris Valērijs Zalužnijs reti ir satopams publiskā telpā, un varbūt tāpēc arī viņa retās intervijas un raksti izraisa zināmu ažiotāžu. Ģenerāļa 30.06.2023 sniegtā intervija izdevniecībai The Washington Post šajā ziņā nebija izņēmums.
Pilns intervijas atstāsts no pirmavota ir lasāms šeit - https://www.washingtonpost.com/world/2023/06/30/valery - zaluzhny - ukraine - general - interview/.
Kopumā intervijai ir pārmetuma piegarša Rietumu partneriem, kuri, no vienas puses, kā autors to pasniedz, prasa efektīvus rezultātus ukraiņu BS pretuzbrukumam, tanī pat laikā nepiegādājot pilnā mērā nepieciešamo bruņojumu. Varbūt būšu kaut ko palaidis garām, bet nav dzirdēti no Ukrainas Rietumu partneru amatpersonu puses līdzīgi izteikumi, tieši otrādi - sapratne par situāciju, kur steiga un nepārdomāti lēmumi var novest pie liekiem zaudējumiem. Pacietības trūkums drīzāk jūtams pašā Ukrainas sabiedrībā.
Runājot par bruņojuma trūkumu, kas neļauj veikt ātru un efektīvu uzbrukumu, Zalužnijs piemin modernas aviācijas trūkumu. Ģenerālis runā par NATO militāro doktrīnu, kas paredz uzbrukuma operācijas ar nosacījumu, ja tiek nodrošināta gaisa telpas kontrole, tanī pat laikā no Ukrainas tiek gaidīts veiksmīgs pretuzbrukums bez šīs kontroles.
Nemēģinu attaisnot kolektīvos Rietumus sakarā ar vilcināšanos šī bruņojuma veida piegādē, par ko jau esmu rakstījis vairākkārt, tomēr būsim konsekventi - vai Ukraina pati šajā ziņā ir bez vainas? Atstājot malā jautājumu par to, ka līdz 2014.gadam Ukraina bija labprātīgi likvidējusi savu militāro potenciālu un arī vēlāk līdz pat Krievijas iebrukumam valsts vara neveica pietiekamus pasākumus aizsardzības stiprināšanai, atzīmēšu vienu konkrētu momentu - ģenerāļa Zalužnija interviju izdevniecībai The Economist 2022.gada decembrī, laikā, kad Ukraina gatavojās pavasara ofensīvai. Pilns intervijas teksts lasāms šeit - https://www.economist.com/zaluzhny - transcript.
Lūk, daži citāti no tās: “Mēs esam veikuši visus aprēķinus - cik daudz tanku un artilērijas mums ir nepieciešams. Tas ir tas, uz ko šodien ir jākoncentrējas.” Un tālāk: “Mums ir nepieciešami tanki un kājnieku bruņu mašīnas. Mums ir nepieciešama munīcija. Lūdzu ņemt vērā, ka es nerunāju pštreiz par F - 16”. Un vēl: “Es zinu, ka varu sakaut šo ienaidnieku, bet man ir nepieciešami resursi. Man ir nepieciešami 300 tanku, 600 - 700 bruņu mašīnu, 500 haubiču.”
Par haubicēm nemāku teikt, bet tanki un bruņu mašīnas ir saņemtas un pat vairāk, nekā prasīts. Kā redzams, tad F - 16 nebija aktuāli. Par raķetēm ar darbības rādiusu 300 km un vairāk runas nav (iespējams, ka piemirsies). Ja kāds izlasīs šo interviju pilnībā, tad redzēs, ka minētie citāti nav izrauti no konteksta.
Tad kāpēc šodien atklāsme par to, ka bez modernas aviācijas un ATACMS raķetēm pretuzbrukums neiet, kā gribētos?
Jautājumam par to, vai veiksmīga ofensīva ir iespējama, ja pretiniekam ir pārsvars aviācijā, biju pievērsies vienā no saviem nesenajiem rakstiem - https://pietiek.com/raksti/ofensivu_gaidot_storm_shadow_ukrainai?nomob
Lūk izvilkums no tā: “Un tā jautājums - ja trūkst aviācijas, vai ir iespējams sekmīgs uzbrukums pilna mēroga modernā karā? Teorētiski varētu būt, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:
- Izlūkošana visos līmeņos (taktiskā ar bezpilota lidaparātiem, radioelektroniskā un satelītu),
- Pietiekams artilērijas bruņojuma un augstas precizitātes munīcijas daudzums, kas ļauj ne vien izveidot “uguns mūri” uzbrūkošo motorizēto kājnieku priekšā, bet arī paralizēt pretinieka loģistiku un komandcentrus dziļākā aizmugurē, ka arī iznīcināt taktiskās aviācijas lidlauku infrastruktūru,
- Efektīvas un mobilas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas seko līdzi uzbrūkošajām daļām,
- Pārsteiguma moments.”
Cik var saprast no publiski pieejamas informācijas, tad otrais un trešais nosacījumi nav izpildīti - ar Storm Shadow nepietiek, bet ATACMS partneri nedod. Savukārt, tie daži Patriot kompleksi, kas ir ukraiņu rīcībā, tiek izmantoti pilsētu aizsardzībai.
Turpinot par Zalužnija pēdējo interviju. Runājot par iznīcinātiem Leopard tankiem, Zalužnijs pamatoti atzīmē, ka sašauti tanki kara laukā ir normāla parādība. Varbūt kāds dīvānā pirdējs iedomājas, ka Leopardi ir neiznīcināmi atšķirībā no T - 72?
Par tanku tēmu modernā kara apstākļos biju pievērsies vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem - https://m.pietiek.com/raksti/ofensivu_gaidot/. Lūk izvilkums no tā:
“Ja WWII laikā tankiem bija izšķiroša nozīme pretinieka aizsardzības pārraušanai un kājniekiem bija atbalsta funkcijas, tad šodien tas ir otrādi, un tas saistīts ar tehnoloģisko pārrāvumu bruņojuma jomā. Pirmkārt, tie ir pārnēsājamie prettanku ieroči, kas darbojas pēc principa ”izšāvi un aizmirsti” un kas spēj iznīcināt bruņutehniku vairāku kilometru attālumā. Otrkārt - Switchblade 600 tipa prettanku droni un bezpilota lidaparāti. Attiecīgi pretinieka aizsardzību pārrauj motorizētie kājnieki, bet tanki sniedz uguns atbalstu no pretinieka kājniekiem neaizsniedzamam pozīcijām savas pretgaisa aizsardzības sistēmas aizsegā, vienlaikus, pateicoties savām manevrēšanas spējām, paliekot par grūtu mērķi pretinieka artilērijai.”
Šī paša raksta kontekstā biju ievietojis savu komentāru ar izvērstāku tēmas apskatu: “Neliels papildinājums rakstam par tanku lomu pilna mēroga modernā karā.
Kāda ir šī loma un vai vispār ir - dot atbildi nav šī īsā raksta uzdevums. Nākotnē, iespējams, apkopojot Ukrainas pieredzi, par šo tēmu tiks veikti pētījumi un aizstāvētas disertācijas. Lai ar to nodarbojas tie, kas saņem par to algu, piemēram, NBS komandieris ar savu staffu un iepirkumu “meistari” no AM, tad varbūt paliks mazāk laika koruptīvām afērām. Ieskicēšu galvenos momentus.
Modernākā krievu pārnēsājama prettanku raķešu kompleksa Kornet EM darbības rādiuss 5 km mērķa vizuālas redzamības attālumā. Apm. tas pats ir tankiem Abrams un Leopard. Kornet izmaksas aptuveni 20 tūkstoši USD, Abramsam - 7 miljoni USD.
Palielināt tanku lielgabalu darbības rādiusu - tehniski var būt problemātiski un nav jēgas, jo mērķēšana notiek vizuālas redzamības attālumā. Vest uguni no aizsegtām pozīcijām - tanki pārvēršas par pašgājēju artilēriju. Uzlabot tanku pretraķešu aizsardzību - arī prettanku kompleksi tiek uzlaboti (tandēma raķetes, noplicināta urāna munīcija utt.). Sīkāk par šo tēmu var izlasīt šeit: https://www.ferra.ru/review/techlife/tanks - are - not - welcome.htm.“
Tā ka karā viss notiek, kā tam jānotiek, un nekādi “satriecoši” pārsteigumi šeit nav gaidāmi. Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
