Par Grema Alisona rakstu “Kā sauszemes konfrontācija var pārtapt kodolkarā, jeb ko mācīties no 1962. gada Kubas raķešu krīzes”
Ex-seržants*13.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šādu virsrakstu 12.aprīlī portālā Pietiek tika publicēts cienījama analītiķa raksts. Veca dziesma - atdosim Kremļa žurkai pusi Eiropas, ka tik kodolkara nebūtu. Diemžēl, cienījamais autor, var gadīties, ka ar pusi Eiropas var nepietikt. Autors pieminēja Karību krīzi, bet nez kāpēc klusē par citiem lokāliem konfliktiem, kuros piedalījās valstis ar kodolarsenālu bez oficiāla kara pieteikšanas un pēc kuriem nekāda kodolkara nebija.
Un tā. Korejas karš 1950.-1953., kur kaujās ar ASV aviāciju piedalījās militārpersonas no PSRS - pretgaisa kompleksu apkalpes un lidotāji. Saskaņā ar PSRS datiem gaisa kaujās tika notriekti 1309 amerikāņu lidaparāti. Kā zināms, tad pirmais veiksmīgais atombumbas izmēģinājums tika veikts Semipalatinskas poligonā 29.08.1949 un amerikāņi to zināja. Tā ka, lai uzsāktu kodolkaru, abām pusēm uz Korejas kara laiku līdzekļi bija.
Vjetnamas kara laikā PSRS militārpersonas pa tiešo kaujās ar ASV neiesaistījās, bet, atrodoties karadarbības zonā, veica vjetnamiešu lidotāju un zenītraķešu apkalpju apmācības.
PSRS militārie speciālisti piedalījās arī Izraēlas un arābu konfliktā. Pēc tam, kad žīdi pilnībā iznīcināja Ēģiptes pretgaisa aizsardzības sistēmu, Ēģiptes prezidents Abdels Nasers lūdza PSRS palīdzību un to arī saņēma. Uz Ēģipti tika nosūtīts 21 zenītraķešu komplekss kopā ar apkalpēm un divi iznīcinātāju pulki. Tiek pieļauts, ka ap to laiku Izraēla jau bija ieguvusi savā rīcība pirmo atombumbu sadarbībā ar toreizējo Dienvidāfrikas Republikas valdību. Precīzs datums nav zināms, jo žīdi to līdz šim brīdim ir noslepenojuši.
1969.gadā notika pierobežas konflikts pie Amūras upes starp Ķīnu un PSRS. Pirmo atombumbu Ķīna ieguva 1964.gadā ne bez PSRS palīdzības.
Un šis ir tikai nepilnīgs oficiālais saraksts, ko savulaik publicēja laikraksts “Красная звезда” ar PSRS Aizsardzības ministrijas atļauju.
Autors raksta: “ASV prezidenta administrācija apzinās, ka Krievijas nacionālās drošības stratēģija paredz kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos pat tad, ja otra puse tos nav izmantojusi vai nav draudējusi izmantot.
Viņi ir izpētījuši Krievijas militārās mācības, kurās Krievijas bruņotie spēki praktizē to, ko doktrinālā valodā sauc par “situācijas eskalēšanu ar mērķi deeskalēt situāciju”. Tā paredz taktisko kodolieroču izmantošanu, lai novērstu liela mēroga konvencionālos draudus Krievijai vai tās sabiedrotajiem.”
Šis teksts ir maldinošs. Tas ņemts no tā saucamās Nikolaja Patruševa doktrīnas (N.Patruševs - dzīvojamo māju spridzināšanas organizētājs Maskavā, Volgodonskā un Rjazaņā otrā Čečenijas kara priekšvakarā). Tolaik, 2014. gadā šī koncepcija tika noraidīta.
2020. gada 2.jūnijā tika izdots KF prezidenta ukazs “Par KF valsts politikas pamatiem kodolatturēšanas jomā”. Šī dokumenta 4.punktā ir noteikts, ka valsts politikas kodolatrturēšanas jomai ir aizsardzības raksturs, tā garantē suverenitātes un teritoriālās vienotības aizsardzību valstīm, potenciālā pretinieka atturēšanu no agresijas pret KF un vai viņas sabiedrotajiem, bet gadījumā, ja konflikts tiek eskalēts, tā nepieļaušanu. Tātad - kodolieroči tiek pielietoti gadījumā, ja tiek apdraudēta KF vai tās sabiedroto suverenitāte un teritoriāla vienotība.
Savukārt dokumenta 19.punktā ir uzskatīti gadījumi, kad KF prezidents pieņiem lēmumu par kodolieroču pielietošanu, un tie ir:
Ir pienākusi droša informācija par ballistisko raķešu triecienu pret KF vai tās sabiedrotiem;
Masu iznīcināšanas ieroču pielietojums KF vai tās sabiedroto teritorijā;
Pretinieka trieciens kritiski svarīgiem valsts un militāriem objektiem, kas var novest pie KF kodolarsenāla neitralizēšanas;
Agresija pret KF ar konvencionālu ieroču pielietošanu, gadījumā, ja tas rada eksistenciālus draudus valstij.
Jāpiezīmē, ka neviens šī dokumenta punkts nav pretrunā ar spēkā esošo KF militāro doktrīnu. Pašreiz Krievija izstrādā jaunu militāro doktrīnu, tomēr, kā var spriest pēc informācijas no dažiem avotiem, būtiskākie punkti par kodolatturēšanu netiks mainīti. ASV izlūkdienests varētu piestrādāt pie šī jautājuma.
Un tagad lai kāds pasaka, kurā vietā minētajā dokumentā tiek pieļauta iespēja veikt preventīvu kodoltriecienu ar stratēģiskiem vai taktiskiem kodolieročiem, ja Ukraina atkaro savu teritoriju, kāda tā bija uz 23.februāri. Acīmredzot Kremļa žurka rēķinājies ar šādu notikumu iznākumu, ja jau īsi pirms iebrukuma Ukrainā bija paziņojis Doņeckas un Luganskas bandītu republiku neatkarību. Tagad tie viņa izpratnē ir Kremļa sabiedrotie.
Kā tas zināms, šī “neatkarība” tika pasludināta visu Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijai. Uz invāzijas brīdī lielākā daļa šo apgabalu tika kontrolēta no Ukrainas puses. Šeit arī slēpjas kodoltrieciena risks Ukrainai, ja tai izdosies veiksmīgs pretuzbrukums šajā reģionā, un Rietumiem ir jābūt gataviem atbildēt uz šo izaicinājumu, par ko es biju rakstījis jau iepriekš. Tomēr tas neizslēdz iespēju noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs pārējās Ukrainas teritorijas vai vismaz nodot Ukrainai tos MIG-29, neradot kodolkara risku.
Turklāt autoram aizmirsies pateikt, ka, lai nospiestu “sarkano pogu” jeb precīzāk – iedarbinātu kodolarsenāla kodus, ir nepieciešams vismaz divu no trim amatpersonu apstiprinājums, un tie ir - KF prezidents, aizsardzības ministrs un ģenerālštāba priekšnieks. Kamēr pavēle nonāk līdz pogas spiedējam, tur vēl ir pāris militārpersonas. Visiem viņiem ir ģimenes un kaut kas aiztaupīts nebaltām dienām. Kā uzskata daži apskatnieki, tad atteikums izpildīt šo pavēli vienlaikus nozīmētu Kremļa žurkas necilu galu ar lauzni pakaļā, kā savulaik to piedzīvoja Lībijas diktators Muamars Kadāfi.
Izlasot rakstu, rodas iespaids, ka autors ir vai nu “noderīgs idiots”, vai Kremļa maizē piebarots ietekmes aģents. Redz kur pat Star FM dīva Baiba Sipeniece stāsta ēterā, kā raudādama kravā 72 stundu somu sev un bērniem. Stāstiet, mērgļi, cik jums maksā par tautas tracināšanu?
V. Putina ukazs lasāms šeit:
http://publication.pravo.gov.ru/Document/View/0001202006020040?index=0&rangeSize=1
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.