Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Raksti par juridiskām tēmām parasti neizsauc plašu interesi sabiedrībā, īpaši par tēmām, kuras neskar “sociālo jomu”, taču, pēc dažu sabiedrībā mazākpazīstamu ļaužu un arī LU profesora Ģ. Karnīša“...draudzīgā ieteikuma un stiprā spēriena pa pakaļu iedrošināts es rakstu šīs rindas”[i].

Ievadam

Ar šo aicinu Saeimu virzīt tālāk Uzņēmumu reģistra (UR) likuma grozījumus tikai pēc tam, kad:

- UR atjaunos visu dokumentu, kas bija pieejami līdz 2018.gada 1.augustam, publisku pieejamību atkalizmantošanai;

- vismaz aptuveni būs izvērtēta UR pieprasītā finansējuma pamatotība.

Ar šo rakstu nekādi neaicinu atteikties no idejas “sniegt bezmaksas informāciju visiem”, - tieši pretēji! Zinot, kā darbojas “norēķinu sistēmas”, aicinu valsts finansētajās un sen izstrādātajās UR sistēmās esošo “cenu” vietā jau ar nākamā gada 1.janvāri ielikt “nulli” visiem lietotājiem, primāri atkalizmantotajiem, nevis tērēties jaunām sistēmām “cenu izmaiņas” dēļ.

Grozījumi likumos

Kā jau daži ir pamanījuši, pretēji virknes organizāciju un personu (Konkurences padome, LTRK, LIKTA, atkalizmantotāji) izteiktajiem argumentiem, Saeimā tiek virzīts visai dīvains, deklarētajiem likuma mērķiem pretējs regulējums “Grozījumi Likumā par Uzņēmumu reģistru”[ii], kas paredz par nepubliskiem padarīt ne tikai uzņēmēju publiskošanai iesniegtos dokumentu veidus (vairumu), bet par nepubliskiem uzskatīt pat pašas iestādes (UR) lēmumus.

Lai īstenotu šos grozījumus, nākamajiem trijiem gadiem vien UR pieprasa 6 milj.EUR. Vienlaikus jāatgādina, ka Moneyval un nelegālu līdzekļu apkarošanas sakarā faktiski visiem uzņēmējiem ir rūpīgi jāizpēta savi klienti, “iegūstot dokumentus un vai informāciju no Uzņēmumu raģistra” (NILLFNT, 18. pants). Šī gada pirmajā pusē VID piemērojies kopumā 240 tūkst. EUR lielus naudas sodus uzņēmējiem, kuri izpēti nav veikuši pietiekami “rūpīgi”.

Izlasot “Delfi.lv” paša UR skaidrojumu “par publiskuma trīs līmeņu regulējumu”, rodas sajūta, ka tiek piedāvāts nevis no tiesiskuma un finanšu aspektiem izvērtēts risinājums, bet kas līdzīgs “motīvam” par 3 kuģiem, kuri dodas jūrās: “...no tiem pirmais kuģis bija caurs, otram nebija dibena, bet trešā vispār nebija....”

Asociācijas ar šīm trīs lietām rada arī Valsts kontroles atzinums par Tieslietu ministrijas “sasniegumiem” 2018. gadā ar apmēram līdzīgu trīsdaļīgu “proporciju”:

Būtiska daļa no prioritārajam pasākumam sākotnēji piešķirtā finansējuma 1 053 455 euro [2018. gadā] nav izlietota atbilstoši sākotnējam piešķiršanas mērķim, jo [1] 5% izdevumu nav attiecināmi uz URIS modernizāciju, [2] 10% izdevumu atbilstību finansējuma piešķiršanas mērķim Valsts kontrole nevar novērtēt; [3] 33% finansējuma pārdalīti citiem mērķiem.”

Par Tieslietu ministrijas 2018.gada pārskatu[iii]

Pirms doties jūrā

Lielākā problēma, ar kuru “spēlējas” likumprojekta autori, ir jēdzienu neizskaidrošana un jaukšana, tāpēc sākšu ar “definīcijām”.

Dokumenti

Terminam “dokuments” būtu jāaptver jebkāds akts, fakts vai informācija un jebkādu šādu aktu, faktu vai informācijas kompilāciju atveidojums neatkarīgi no informācijas nesēja (papīra vai elektroniskā formātā vai arī kā skaņas, attēla vai audiovizuāli ieraksti). Ar “dokumenta” definīciju nav paredzēts aptvert datorprogrammas. Dalībvalstis šīs direktīvas piemērošanu var paplašināt, attiecinot to arī uz datorprogrammām[iv].

Patīk vai ne, bet tā skan UR daudz cildinātās Atvērto datu direktīvas 30. pants. “Dokumenti” ir jebkuras iestādes, arī UR, pamatprodukts. UR saņem dokumentus no uzņēmējiem (partijām, sabiedriskām organizācijām u.c.) un arī pati rada dokumentus, kas primāri ir dažādi lēmumi.

Informācija

Informācija ir dati, kurai piemīt saturiska interpretācija.

Mūsu konkrētajā UR gadījumā “informācija” ir iestādes un tās sistēmas izstrādātāja radīti “izvilkumi” no “dokumentiem”, lai primāri nodrošinātu saņemto un pašas iestādes radīto dokumentu uzskaiti - žurnālus, ierakstus u.c., nevis “pilns dokumenta saturs” (kāds tas varētu būt). UR piedāvātā informācija pēc būtības ir dokumentu metadati, līdzīgi kā bibliotēkā vai arhīvā, kurā glabājas grāmatas (dokumenti), bet var izveidot arī desmitiem katalogu (alfabētisko, nozaru, hronoloģisko...). UR gadījumā informācija nesatur visu dokumentu saturu, bet tikai niecīgu to daļu, kas ir nepietiekama interpretēšanai - personu un klientu izvērtēšanai.

Pakalpojumi

“Informācijas pakalpojumi” ir veids, kādā dokumenti un/ vai informācija tiek nodota sabiedrībai.

Tas var būt papīra vai elektroniskā veidā - kā dokumentu kopijas, izraksti, noraksti, dokumentu nosaukumu saraksti vai uz informācijas pamata veidotas statistikas, katalogi, reitingi u.c. analītiski “jaunradīti dokumenti”.

Pirmais kuģis. Tas, kurš caurs. Dokumenti un informācija

Vai mēs kā sabiedrība esam gatavi, ka ikvienam ir tiesības automatizēti, ar mašīnām, masveidā apstrādāt plaša satura, tostarp ne tikai reģistru ierakstu, informāciju?

G. Paidere

Tiesisku vai vismaz loģisku paskaidrojumu, kāpēc UR turpmāk nepubliskos vai arī neizsniegs bez īpaša pieprasījuma pat savus lēmumus uzņēmumu reģistrācijas lietās, atrast nav izdevies. Viena no versijām, kas izskanējusi, skan apmēram šādi - “UR lēmumu saturs nevienam nav nepieciešams, jo lēmumus pieņem “kompetenti speciālisti””. Patieso stāvokli šajā jomā gan vajadzētu izgaismot ar UR notāru lēmumu pārsūdzēšanas statistiku gan pašā UR, gan tiesās. Ierēdņa kļūdas vai ļaunprātība kā risks pastāv vienmēr, taču visātrāk tās ļauj novērst publiskums un sabiedrības iesaiste, nevis ierēdņa lēmumu slēpšana.

UR grozījumu paredzētais regulējums pēc būtības pasaka, ka, piemēram, vairāku dalībnieku uzņēmuma līdzīpašnieku un vienlaikus arī valdes locekli nedrīkst “interesēt” ne notāra lēmums, ne arī dokuments, uz kura pamata viņš atbrīvots no amata valdē (pietiek, ka to apliecinās UR izziņa un publikācija Latvijas Vēstnesī).

UR gan sola, ka no amata atbrīvotais “lūzeris”, pamatojot savu vajadzību, dokumentus varbūt iegūs. Tiesa, visticamāk, administratīvajā procesā noteiktajos termiņos un pretēji ES regulējumam un iepriekšējo 28 gadu pieredzei.

21. gadsimtā būtisks un izšķirošs faktors ir tieši laiks. Iespējams, pat dažu stundu laikā būs jau izdarīts jauns ieraksts par atjaunošanu valdē, tikai ar niansi, ka šo stundu laikā, piemēram, uzņēmuma konti ir jau iztukšoti.

Šo turpmāk slēpto dokumentu un lēmumu veidu uzskaitījums aizņem 2 lapas.

Uzņēmumu reģistrs gan taisnojas, ka dokumentus “slēpt” tam noteikusi Datu valsts inspekcija un pat tiesu iestādes pēc tam, kad UR patiesi bija nopubliskojis tam nepiederīgu - pedofilijas lietu.

Patiesībā tiesa (Lieta SKA-148/2019) lēma ko pavisam citu:

“...[UR] jānodrošina, lai dokuments tiktu nodots tādā veidā, kas liedz iepazīties ar to dokumenta daļu, kas satur ierobežotas pieejamības informāciju. Ja Uzņēmumu reģistrs nespēj elektroniskajā vidē nodrošināt šādu iespēju, Uzņēmumu reģistram jāatrod citi organizatoriski un tehniski risinājumi, kā izsniegt dokumentu [v]

Vai šādu iespēju UR nav? Protams - ir!

Sāksim ar to, ka UR faktiskos apstākļus nepārbauda. Par informācijas saturu atbild iesniedzējs. Tas nozīmē, ka UR nav jāpieņem un jāiekļauj publiskā reģistrā “ierobežotas pieejamības dokumenti”, paskaidrojot, ka tas ir publisks un tam nepiederīga informācija nav jāiesniedz. Īpašajiem gadījumiem (Drošības policijas - VDD, SAB u.tml. pieprasījumi) ir paredzēta speciāla lietvedība, kurai nekādā veidā nevar būt saistība ar pievienošanu publiskam arhīvam.

Nejaušu un tādu sensitīvu datu kā, piemēram, pedofilijas upuru vārdu saņemšanas gadījumā UR nekavējoties būtu jāinformē iesniedzējs par likuma pārkāpumu, nevis jāiekļauj šādi atsevišķi izņēmumi publiskās lietās.

Pēc IUB konkursu rezultātiem jāsecina, ka UR rīcībā sen ir arī vajadzīgie tehniski līdzekļi - “anonimizācijas rīki”. Līdz ar to nevajadzētu būt problēmām dokumentu masīvos atrast dokumentu lapaspuses, kuras satur neatbilstīgu informāciju, un tās no publiskajām lietām izņemt.

Savukārt likumprojektā piedāvātā metode klasificēt informāciju pēc dokumentu veidiem neko nedod, jo jebkuram, arī “publiskās daļas” dokumentu veidam, var pievienot jebko.

Tātad “caurumus kuģī” jeb nepiederīgu dokumentu neiekļaušana un/vai izņemšana no UR lietām ir UR “organizatorisks” jautājums. Ir jāapmāca darbinieki nepieņemt neatbilstīgu un / vai sensitīvu informāciju, nevis sabiedrībai un īpaši uzņēmējiem – jāslēpj dokumenti.

Otrais kuģis. Bez dibena. “Bezmaksas informācija visiem”

“Likumprojekts nosaka, ka aktuālie ieraksti jeb dati elektroniskā formātā būs pieejami bez maksas ikvienam.” G. Paidere 

Divi Tieslietu ministrijas oficiālie “bezmaksas informācijas” kanāli?

“Bezmaksas” – tas ir vārds, kurš patīk visiem. Arī man.

Taču, tā kā savulaik nācies slēgt līgumus saistībā ar UR, pirmais, kas rada neizpratni, izdzirdot šo saukli ,- “bezmaksas UR informācija”. Tāda ir pieejama jau 18 gadus[vi], jo, atbilstoši likumam par UR, tas “nodrošina visas[vii] reģistrētās informācijas bezmaksas publicēšanu SIA Latvijas Vēstnesis[viii].

No teiktā izriet, ka “aktuālie ieraksti” turpmāk būs bez maksas pieejami nevis vienā oficiālā, bet nu jau divās oficiālās TM iestāžu / uzņēmumu vietnēs.

No Latvijas Vēstneša publiskotā 2018.gada pārskata redzams, ka ieņēmumi no sludinājumiem pārsniedz 1,3 milj. EUR gadā, no kuriem lielākā daļa ir saistīta ar oficiālajiem paziņojumiem par UR reģistros reģistrētajiem juridiskajiem faktiem. Šis publiskošanas kanāls tiek nodrošināts, pamatojoties uz uzņēmēju / privātpersonu veiktajiem maksājumiem par publikāciju Latvijas Vēstnesī. Tātad par šo pakalpojumu uzņēmējiem pēdējos pārdesmit gados samaksājot vairāk nekā 20 miljonus EUR.

Kuram no abiem nodokļu maksātāju apmaksātiem kanāliem – Latvijas Vēstneša ziņām vai UR ziņām – turpmāk jātic?

Vai uzņēmējiem šie miljoni TM informācijas bezmaksas kanāla - Latvijas Vēstneša nodrošināšanai vairs nebūs jāmaksā?

Likumprojekts par to vispār klusē, taču bez stomīšanās pieprasa otram “bezmaksas kanālam” vēl papildus 6 miljonus eiro pirmajiem 3 gadiem. Tās pašas informācijas publiskošanai, kas jau tagad tiek publiskota Latvijas Vēstnesī!

Ne mazāk būtisks jautājums “bezdibena kuģa” saistībā ir par to, vai tiks atjaunota samērīga konkurence ar šobrīd 4 citiem informācijas atkalizmantotājiem (arī Latvijas Vēstnesis, patiesībā, tāds ir, tikai, atšķirībā no pārējiem atkalizmantotājiem, informāciju saņem bez maksas), kuriem miljonus valsts nepiemaksā, bet kuri paši valstij katrs gadā maksā aptuveni 100 tūkst.EUR?

Galu galā Konkurences likuma 3.panta otrā daļa nosaka, ka “...tiešās pārvaldes un pastarpinātās pārvaldes iestāde, kā arī kapitālsabiedrība, kurā publiskai personai ir izšķiroša ietekme, savā darbībā nodrošina brīvu un godīgu konkurenci...”.

Vēl jo vairāk jāņem vērā, ka, iespējams, politisko “pašvaldību laikrakstu”, “nanoūdeņu”, “K pilsētas autobusu maksājumu karšu” sakarā 2020. gada 1. janvārī spēkā stāsies konkurences norma, kas nosaka, ka tiešās pārvaldes un pastarpinātās pārvaldes iestādei, kā arī kapitālsabiedrībai, kurā publiskai personai ir izšķiroša ietekme, aizliegts ar savu darbību kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci, kas var izpausties arī kā:

tirgus dalībnieku diskriminācija, radot atšķirīgus konkurences apstākļus;

darbības, kuru dēļ cits tirgus dalībnieks ir spiests atstāt kādu konkrēto tirgu vai tiek apgrūtināta potenciāla tirgus dalībnieka iekļūšana vai darbība tirgū.

Ar bažām gaidu, kad bez esošajiem diviem, Tieslietu ministrija piedāvās arī 3. un 4. “oficiālo bezmaksas informācijas kanālu”, bet citas ministrijas atvērs savus.

Jo kāpēc gan ne, ja kuģim nav dibena un valsts kabata ir “ļoti dziļa? Skolotāji un medmāsas var tikmēr aiziet uzpīpēt, jo tiem ir pazīstama gan “skolas.lv”, gan e-veselība ar “līdzīgiem stāstiem”, tiesa, tur viena ministrija vismaz savā paspārnē uzreiz neveido divus identiskus informācijas kanālus.

Vai šos jaunos miljonus eiro valsts beidzot “maksās valstij”? Protams, nē! Uzņēmums - “laimīgais ieguvējs ar nezināmiem patiesā labuma guvējiem” - jau atrodams IUB lapās...

Trešais kuģis, kura vispār nebija. “Persondatu aizsardzība”

Datu subjekts var saņemt informāciju par tā datu saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām, kam dati ir izpausti pēdējo divu gadu laikā.[ix]

Fizisko personu datu apstrādes likums

***

Kur Saeima vilks robežu starp publiskumu un privātumu? 

Šis jautājums tiešām interesē ikvienu no mums.

Līdz šim Paideres kundzes minētajos gadījumos, piemēram, manas adreses izmantošana man nepazīstama uzņēmuma piereģistrēšanai, nebija “nepubliska”. Turklāt pat bez UR katrs var pārbaudīt datus Zemesgrāmatā (tā ir publiska - likuma 1. pants), sekojoši - arī UR nav jābaidās izpaust personas vārdu, kura ir devusi piekrišanu. Pat krimināllietu gadījumā, ja tāda “neraža” gadījusies, no šī gada atkal (bija publiskas līdz 2002. gadam) varu iepazīties ar lietu, jo publiskas tiesas sēdē pieņemts nolēmums ir vispārpieejama informācija [x] ar AT Senāta lēmumu - pretēji UR bažām.

Zinu savas tiesības - varu šiem avotiem divas reizes gadā pieprasīt informāciju par visiem, kas saņēmuši informāciju par mani, tādējādi varu “izskaitļot”, kurš, iespējams, ieskatoties reģistros, viltojis manu parakstu vai ko citu.

Atbilstoši ES un Latvijas politiskām nostādnēm “publiskā sektora” dokumentu atkalizmantošana kļūst arvien plašāka. Savulaik “PSI” direktīva, kura pārtapusi par “Atvērto datu direktīvu”, aicināja noņemt jebkurus administratīvos šķēršļus šādas informācijas ieguvei un atkalizmantošanai. Tieši atkalizmantošana ir praktisks “tiesiskuma instruments”- neprasot budžeta līdzekļus, uzņēmēji atrod simtiem veidu, kā radīt jaunus informācijas produktus un pakalpojumus, kuri balstās “drošos avotos”, nevis uz “baumu” pamata.

Kā min Paideres kundze, “ne visiem reģistriem neierobežota atkalizmantošana patīk”, pieminot Nīderlandes reģistru. Rakstā gan aizmirsts pieminēt, ka Nīderlandes (un virknes citu valstu) reģistrs pēc būtības ir “privāta struktūra, kura līdzekļus nopelna pati” (Nīderlandes Tirdzniecības kamera), atšķirībā no Latvijas Uzņēmumu reģistra, kuru pilnībā finansē valsts budžets.

Jau 21 gadu sadarbojoties ar vairāk nekā 25 valstu dažādi instituētiem uzņēmumu reģistriem, dažu reģistru bažas saprotu. Tomēr tām nav nekāda sakara ar “personas datu aizsardzību”, bet ar savu ienākumu aizsardzību.

Personas datu aizsardzība, primāri, manas tiesības uzzināt jebkuru manu datu apstrādātāju, UR likuma grozījumu rezultātā nebūs iespējama vispār, jo, atšķirībā no līdzšinējās prakses, personas datus (informāciju vai dokumentus) datu pieprasītāji vairs netiks identificēti.

Tāpēc runāt par UR likuma grozījumiem kā vērstiem uz personas datu aizsardzību ir “vairāk nekā pārspīlēti”: sabiedrībai netiks nodoti dokumenti, kuru mērķis ir “publiskums”, vienlaikus bez jebkādas lietotāju identifikācijas tiks “izmesta” no dokumentu konteksta “izrauta” informācija.

Kuģis, kas saucas “personas datu aizsardzības pamatnormas praksē” - manas kā personas tiesības uzzināt, kurš izmanto manus datus, - likumprojektā faktiski pazudis vispār.


[i] https://twitter.com/GirtsKarnitis/status/1186267543486500864

[ii] http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40476416

[iii] http://www.lrvk.gov.lv/uploads/reviziju-zinojumi/2018/2.4.1-32_2018/Revizijas%20zinojums-Tieslietu%20ministrija-20190430.pdf

[iv] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32019L1024

[v] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019.gada 31.janvāra spriedums lietā Nr. SKA-148/2019

[vi] https://www.vestnesis.lv/ta/id/26218 No 16.07.2001. stājas spēkā likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" grozījumi, kas nosaka, ka visas LR Uzņēmumu reģistra žurnālā ierakstāmās ziņas un ziņas par statūtu grozījumiem uz uzņēmēja rēķina Uzņēmumu reģistrs nosūta publicēšanai laikrakstam "Latvijas Vēstnesis". Neapmaksāta publikācijas maksa būs par pamatu atteikumam reģistrēt iesniegtos dokumentus.

[vii] “visas”- bija sākumā. Laika gaitā UR žurnālā ierakstāmo ziņu apjoms mainījās, bet izmaiņas attiecībā uz Vēstnesi “aizmirsa”. Piemēram, nepublicē “patiesā labuma guvējus”

[viii] https://www.vestnesis.lv/oficialie-pazinojumi/uznemumu-registra-zinas

[ix] https://likumi.lv/ta/id/300099-fizisko-personu-datu-apstrades-likums  27. pants

[x] http://at.gov.lv/lv/jaunumi/par-tiesu-lietam/administrativo-lietu-departamenta/senats-atklata-tiesas-sede-izskatita-kriminallieta-publiski-pasludinats-spriedums-ir-visparpieejama-informacija-9453?

An error has occured