Iesaki rakstu:

Vai zināt, kāpēc 90. gados dzima vairāk bērnu nekā tagad? Nu, tas tāpēc, ka tad bija tāda ļoti viegla dzīve! To taču apliecinās ikviens, kurš tolaik mēģināja uzstutēt ģimeni. Kurš gan nav dzirdējis, ka dzīve bija īzī pīzī, viss apkārt klusi un mierīgi, augsts labklājības līmenis, bezproblēmu vide! Tā sacīt, paņem savu vienu latiņu un dodies uz veikalu, pa ceļam mēģinot izdomāt, vai šodien vairāk vajag pienu vai maizi!

Tiem, kas pīpoja, bija opcija kioskos nopirkt vienu vai divas cīgas, tik, cik tobrīd rocība atļāva. Un vēl daudz visādu priekšrocību, neskatoties uz vēsturi, kas velkas līdzi līdz pat šai (ne)baltai dienai. Bijām taču tikuši pie tā sauktās brīvības!

Apņēmīgākos tas spārnoja veidot pirmos kooperatīvus, mazus kiš-miš veikaliņus, vest no Polijas saulesbrilles, peldkostīmus un citus loriņus. Varēja puspaslepšus ļergu dzīt, pašpatēriņam, tā sacīt. Pieticīgākie vienkārši gāja algotā darbiņā, bet visi agri vai vēlu radīja bērnus!

Tāda kulta, cik laba dzīve, neturpinoties bērnos, tolaik nebija. Mēs tikai nespējām nobrīnīties, ārzemju filmas skatoties, kādēļ tur vienmēr tik veci vecāki maziem bērniem! Nu re, un te nu mēs esam arī paši!

Mazliet statistikas no personīgās dzīves. Kad mans 1993. gadā dzimušais dēls uzsāka skolas gaitas, tici vai ne, šai vecuma grupā bija sešas paralēlklases, apmēram pa 30 bērniem katrā. Gandrīz 200 pirmklasnieku vienā rāvienā, tikai vienā no simtiem Latvijas skolu!

Mana alga, strādājot par bērnudārza audzinātāju, bija 57 lati. Vīrs pelnīja krietni vairāk, tāpēc mēs dažreiz varējām nopirkt ne tikai pienu un maizi! Pamperi tikai sāka parādīties, tos ciemos un pa svētkiem, tā, pa pāris gabaliem aptiekā nopērkot. Ģimenes pabalsts Ls 4.25/ap 6€!

Sākoties izglītības reformām, kuras tā arī nav beigušās un, izskatās, nekad nebeigsies, izlēmu pievērsties kādam darbam ar lielāku pienesumu.

Tā, uz priekšu vien, ar padomju mantojumu azotē (ar to saprotot labu pamatizglītību, iespēju apmeklēt ārstu tai pašā dienā, kad esi saslimis, mājās un skolā veicinātu darba tikumu) pa solim vien uz priekšu. Daudz ko jau mākot, bet to, ko nemāk, bet vajag - iemācoties!

Doma par brīvo Latviju ir spārnojusi vai ikkatru, jaunības degsme un izjūta, ka viss labais ir priekšā, ļāva gāzt kalnus un celt ne vien savu, bet arī kopējo labklājību. Cik vien iespējams, uzcītīgi maksājot ik brīdi pieaugošās nodevas, neizlaižot nevienas vēlēšanas, iesaistoties sabiedriskās aktivitātēs, spēcinot savu un Latvijas garu, dziedot Dziesmusvētkos un, pats galvenais, audzinot jauno paaudzi.

Tāpat kā mūsu padomju mammas izdomāja, ko uzlikt galdā arī tad, kad neizdevās aizšaut uz leišiem pēc desas (mistērija, ne? Leiši taču arī bija padomju republika!), mēs, deviņdesmito mammas un tēti, izdomājām, kā aizkārpīties līdz labākai dzīvei.

Rezultāts neizpalika, labklājība tiešām pieauga, īpaši, no malas raugoties. Parādījās iespēja "privatizēt" pašam jel savu mitekli, bet, okupantu virsniekiem promdodoties, pa lēto atpirkt kādu dzīvokļu īres tiesības. No dienas, kad mums nepiederēja nekas un bijām laimīgi ar vēju matos, līdz dienai, kad darbs nesa augļus un kaut kas jau piederēja arī taustāms!

Nāca viena krīze, saukta par "Krievijas", pēc padsmit gadiem, tiklīdz bijām knapi atguvušies, nākamā, saukta par "banku". Valdības lika gudrās galvas kopā, ieteica te ar mugurām saspiesties, te taupības krāsniņas iegādāties, te talonus izsniedza, par kuriem veļas pulveri, makaronus, cukuru un neizbēgamo šnabīti nopirkt. Tad pastellēja nekustamā "īpašuma" nodokli "uz laiku, kamēr krīze tiks pārvarēta".

Tā tā krīze plūstoši pārgāja nākamajā, sauktā par "plāndēmiju", un te jau katrs pats zina, ar nodevu palielināšanu un muguru saspiešanu vien nebija gana. Smagā artilērija ar inkvizīcijas un brīvās gribas testa elementiem, kvazireliģiju ieviešana, mēģinājumi nepārtraukti iebiedēt ar ārējiem faktoriem. Tas viss liek vēlēties cieši aizmigt un neko neredzēt un nedzirdēt labākajā gadījumā.

Taču lieta tāda, ka daudzi biedēkļi jau ir tik labi iepazīti dzīves šķērsgriezumā, ka iedarbojas mazāk efektīvi, nekā būtu vēlams. Nu, bet pārējo jau katrs pats piedomā klāt pēc saviem ieskatiem, tāpat kā izvēlas ļauties letarģiskam nomiedzim līdz nāvei vai varbūt tomēr rausties augšā.

Un tā dzimstība un demogrāfija, sasienot kopā viena un tā paša murškuļa pavedienus. Deviņdesmitie, ko ironiski nosaucu par viegliem jo viegliem, un šodiena. Vai nu bērni nedzimst tāpēc, ka valsts neiedod divreiz sešus eiro? Varbūt daudz augstākā vērtē par kādiem eiro būtu cieņa, elementāra cieņa pret pamatvērtībām?

Par kādu pseidodrošību varam runāt, ja valstu "galvenās" sievietes pārvērtušās pat ne par mātītēm, bet sātaniem brunčos, veciem, vidējiem un gana jauniem? Protams, uz laiku uzmanību iespējams novērst ar ārējo ienaidnieku, taču reiz arī nebučota saulcerīte atjēdzas un patstāvīgi nošļūc no tā stikla kalna.

Ko tad? Un ko tad?

Bērni ir labākā investīcija, atceries par to, jauns būdams, silti iesaku! Nospļaujies uz iedomu labklājību, šais platuma grādos tāda nekad nav ilgstoši pastāvējusi un, trakākais, nav arī plānota. Tava labklājība ir tavi bērni. Tā bija vakar, kad viņi traucēja izgulēties un čurāja biksēs, tā šodien, kad negrib lasīt grāmatas un nomazgāt traukus, tā būs rītdien, kad varēsiet kopā sajust to, ko spēj dot tikai ģimene. Tas, ko pats esi radījis, mazāk sverot un mērot, vairāk sajūtot un ļaujoties.

Ko sēsi, to pļausi.

P. S. Paldies jums, Aksel un Adelīna, ka izvēlējāties par mammu mani! Jūs neesat ne pabalsta, ne aprēķina rezultāts. Jūs esat mīlestība, kas turpinās miljons satriecoši skaistos veidos!

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google