Par karu Ukrainā un medicīnas konsekvencēm

Pēteris Apinis
12.04.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Kara laikā uzticēties nepārbaudītai un nepārbaudāmai informācijai ir lieki. Arī mans raksts balstās uz grūti pārbaudāmu informāciju. 

Paziņojumi par kritušo un ievainoto skaitu pretējā pusē vienmēr ir pārspīlēti, bet informācija par kritušo un ievainoto skaitu savā pusē parasti tiek noklusēta. 

Medicīnas sabiedrībā par puslīdz ticamu tiek uzskatīta Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības sniegta informācija, jo šī organizācija sniedz bezkaislīgu palīdzību visiem ievainotajiem frontes abās pusēs, nešķirojot ievainotos pēc jebkādas piederības. Šis neitralitātes princips allaž ir kaitinošs karojošām pusēm un katras puses atbalstītājiem, tādēļ Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības centieni palīdzēt abpusēji tiek pārlieti ar dezinformāciju un apmelojumiem.

Un tomēr – pēc šīs organizācijas sniegtām ziņām, ar cietušo evakuāciju no apšaudes un raķešu triecienu zonām, ar pirmās un otrās rindas palīdzību, ar ārstēšanu slimnīcās, loģistiku un medicīnas apgādi problēmas ir gan ukraiņu, gan Krievijas pusei (šķiet, ka Krievija pret saviem ievainotajiem un cietušajiem izturas vienaldzīgāk). 

Kara laika informācija par medicīnas aprūpi biežāk balstās uz žurnālistu pārstāstītu sarunu ar ārstiem (piemēram, ieinteresētas žurnālistes saruna Zoom formātā no labiekārtota biroja Briselē ar nogurušu ārstu Kijivā vai Ļvivā, pieļaujot, ka gan viens, gan otrs ir „aktieris”). Pat attiecībā uz veselības aprūpi un medicīnisko palīdzību lielu daļu globālās informācijas aizņem propaganda un tieša vai netieša reklāma. Ja es lasu informāciju par sanitāro vilcienu Ukrainā, kas patiesībā ir par ziedotāju līdzekļiem iekārtots vagons, kurā 9 ievainotos aprūpē 9 brīvprātīgie mediķi, tad tas ļoti maz sniedz informāciju par vispārējo situāciju Ukrainas veselības aprūpē. 

Pat ANO paziņojumi par mirušo un ievainoto cilviliedzīvotāju skaitu mēdz būt pretrunīgi, bet ar lielāko varbūtību šie skaitļi ir mazāki par reālo upuru skaitu. Lieta tāda, ka tikai daļa no kara izraisītiem nāves gadījumiem ir tieši – no lodēm un spridzekļiem, atlūzām vai šķembām. No visai nelielās pieejamās informācijas varam gūt priekšstatu, ka joprojām ievērojami lielāks bojāgājušo skaits ir no slimībām, galvenokārt no hronisku slimību saasinājumiem. 

Karš nozīmē sarežģītu ārkārtas situāciju veselības jomā. Karš noved pie sabiedrības sabrukuma, rada postījumus infrastruktūrai, rada nedrošību un būtiski ietekmē ekonomiku. Īpaši karš saasina pirmskara problēmas. Ukrainas medicīna bija novājināta jau kopš 2014. gada, kaut nebija neko jaudīga arī pirms tam. 

No globālās literatūras varam spriest, ka Ukrainā šobrīd gandrīz pilnībā ir pārtrauktas primārās aprūpes, skrīninga un imunizācijas programmas. Tas nozīmē, ka cilvēki ar hroniskām slimībām, piemēram, diabētu, hipertoniju vai sirds mazspēju, var nesaņemt ārstēšanu, ja tāda vispār ir bijusi jau pirms kara. Skrīninga programmu pārtraukšana nozīmē, ka vēzis tiek diagnosticēts novēloti vai nepamanīts vispār.

Infekcijas slimību izplatīšanās risks palielinās arī tad, ja tiek traucēta tīra ūdens piegāde un funkcionējošās sanitārijas sistēmas. Imunizācijas programmu pārtraukšana izraisa mazāku vakcīnu pārklājumu, palielina tādu slimību uzliesmojumu risku, kas novēršamas ar vakcīnām, piemēram – iespēju saslimt ar masalām vai poliomielītu. 

Ir vispāratzīta saikne starp karu un infekciju slimību uzliesmojumiem. Pilsoņu karš Sīrijā 2017. gadā un bēgļu krīze izraisīja masalu uzliesmojumu. Vardarbīgais konflikts Kongo Demokrātiskajā Republikā, kas ietvēra tiešus uzbrukumus veselības aprūpes darbiniekiem, saasināja Ebolas vīrusa izraisītās slimības uzliesmojumu.

Covid–19 saslimšanas gadījumu skaits Ukrainā februārī bija samazinājies. Kopš kara sākuma Covid–19 pārbaužu skaits ir ievērojami mazinājies, tādēļ neticami zems šķiet jauno gadījumu skaits, par kuriem ziņo Ukrainas veselības aizsardzības iestādes. Lielā mērā to nosaka salīdzinoši zemais vakcinācijas līmenis Ukrainā: tiek lēsts, ka tikai aptuveni 36 procenti ukraiņu ir saņēmuši vismaz vienu vakcinācijas devu. Karš ar slēpšanos bunkuros, saspiestību vilcienos, bēgļu  izmitināšanu nepiemērotās telpās varētu radīt Covid–19 uzliesmojumus.

Ukraina ir valsts Eiropā ar vienu no lielākajām saslimstībām ar tuberkulozi, pie kam – ar medikamentu rezistentu tuberkulozi. Ar lielāko varbūtību tuberkulozes izplatība ies plašumā. 

Par lielāko risku kara un pēckara periodā uzskata psihisko slimību incidenci. Ievērojamas garīgās veselības sekas – sākot no depresijas un trauksmes, beidzot ar posttraumatisko sindromu. Psihiskie traucējumi ietekmē gan kaujiniekus, gan civiliedzīvotājus, bet īpaši bēgļus valsts iekšienē (globālajā informācijā var atrast pētījumus, ka valsts atstāšana vienmēr ir sarežģīta, ārējie bēgļi ir ar stabilāku garīgās veselības stāvokli – gatavāki pārmaiņām – nekā iekšējie bēgļi). Pēc visai ticamiem datiem Ukrainā par iekšējiem bēgļiem kļuvuši 6,5 miljoni pieaugušo Ukrainas iedzīvotāju un 4,3 miljoni bērnu, proti – puse no Ukrainas bērniem. Karš rada ievērojamas psiholoģiskas traumas, īpaši bērniem.

Karš vienmēr nozīmē sankcijas. Krievijai ir noteiktas sankcijas, bet netieši – līdz ar Melnās un Azovas jūras ostu slēgšanu, palīdzības konvoju bombardēšanu sankcijas skārušas arī Ukrainu. Sankciju ietekmi visvairāk izjūt vecāka gadagājuma civiliedzīvotāji, pie kam trūcīgākais slānis. Piemēram, desmit gadus ilgās ekonomiskās sankcijas pret Irāku deviņdesmitajos gados neatņēma Sadamam Huseinam varu, bet radīja ievērojamu mirstības pieaugumu, īpaši bērnu un vecāka gadagājuma iedzīvotāju vidū (uzsvars šajā gadījumā ir uz bērnu saslimstību un mirstību, jo šie ir korekti skaitļi).

Kara ekonomiskā ietekme uz veselības aprūpi rada sociālos traucējumus un materiālu nodrošināšanas pārtraukumus, bet īpaši samazina medikamentu, vakcīnu un medicīnas aprīkojuma rezerves daļu pieejamību. 

Pēc kariem gan ekonomiskie zaudējumi, gan slimību izplatība ir nomācoša. Slimības neapstājas, kad cīņas apstājas. Pēckara periodam raksturīga ir nedrošība, politiskā nestabilitāte, bojāta un degradēta infrastruktūra, ierobežotas veselības aprūpes iespējas un personāls, bezdarbs un visu veidu preču trūkums. Ukrainā neatliekams uzdevums būs nesprāgušās munīcijas, tostarp mīnu, likvidācija. Nesprāgusī munīcija Vjetnamas karā, bet īpaši Balkānu karā Bosnijā un Hercogovinā turpināja savainot un nogalināt civiliedzīvotājus gadu desmitiem pēc kara.  Kad cīņas beigsies, būs nepieciešamība atbruņot un demobilizēt bijušos kaujiniekus, un ļoti sarežģīti būs viņus reintegrēt sabiedrībā. Pēckara periods ilgs daudzus gadus, un Ukrainai, bez šaubām, būs vajadzīgs ievērojams starptautisks atbalsts un finansējums, lai pēc tam valsti un veselības aprūpi atjaunotu.

Krievijas militāristu pieredze civiliedzīvotāju veselības graušanā 

Atgriezīšos pie kara. Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis šīs valsts bruņoto spēku brutālo stratēģiju, cenšoties bombardēt pilsētas un vēršoties pret civilo infrastruktūru. 

Krievijas gaisa triecieni daudziem pilsētu iedzīvotājiem ir nogriezuši siltumu, ūdeni un enerģiju. Groznijā, Alepo un Gazā Krievijas militārā rīcība radīja lielas izmaksas pilsētām. Pilsētas centrs allaž ir atkarīgs no savienotām infrastruktūras sistēmām, piemēram, iznīcinot elektrostaciju, tiek radīts kaitējums ūdens  piegādei, sanitārijai un veselības aprūpes sistēmai. Kopš 2014. gada, kad Krievijas karaspēks okupēja Krimu un ar separātistu rokām – Ukrainas austrumus, Ukrainā de facto ir plosījies karš, kurā pēc The New Humanitarian datiem nogalināti vairāk nekā 13 000 cilvēku. Šajā laikā bijuši vairāk nekā 73 starpgadījumi, kas skāruši kritisko ūdens infrastruktūru. 2019. gadā pusmiljons bērnu konflikta skartajos Ukrainas austrumu rajonos bija bez tekoša ūdens mājās.

Vēl traģiskākas ir bijušas sekas Krievijas militārajām aktivitātēm Čečenijā un Sīrijā. Pirmā (1994–1996) un otrā (1999 –2000) Čečenijas kara laikā Krievijas militārie spēki veica uzlidojumus Groznijas un citu Čečenijas pilsētu infrastruktūrai. Būtiski, ka tajā laikā tika slēgtas Čečenijas robežas gan starptautiskajiem, gan pašmāju žurnālistiem; tas nozīmēja, ka Krievija varēja nesodāmi iznīcināt spēkstacijas, nogriežot Groznijai ūdens piegādi. 

Pēc iesaistes Sīrijas karā 2015. gadā Krievija atbalstīja prezidenta Bašara al Asada režīmu ar gaisa triecieniem pret civilajiem objektiem, tostarp atkārtotiem uzbrukumiem opozīcijas pārziņā esošo rajonu slimnīcām. Laika posmā no 2015. līdz 2019. gadam notika 140 Krievijas gaisa uzbrukumi Sīrijas tirgiem, tiltiem un civilās veselības aprūpes objektiem, ūdens un enerģētikas infrastruktūras objektiem. Šie dati neietver uzbrukumus dzīvojamiem rajoniem un teritorijām.

Gluži kā to sadarot Sīrijā, Krievijas spēki veikuši uzbrukumus medicīniskās aprūpes iestādēm Ukrainā (dati atšķiras, bet pārliecinoša informācija liecina, ka uzlidojumos cietušas ir gandrīz 200 slimnīcas). Veselības aprūpes iestāžu skaidra marķēšana nav kavējusi ieroču izmantošanu pret tām, kā tas notika gadījumā ar onkoloģijas centru Melitopolē 25. februārī. 28. februārī Krievijas raķetes trāpīja dzemdību namam Kijivas apgabalā. Ļoti smagi apšaudēs cietušas Mariupoles medicīnas iestādes. 

Karš kā medicīnas izglītība

Lai cik tas neizklausītos ciniski, kari ir virzījuši pasaules medicīnisko domu. Pirmais pasaules karš attīstīja hemotransfūziju (asins preparātu pārliešanu). Antibiotiku ēra īsteni sākās II pasaules karā, turklāt tieši lielais ievainoto skaits ļāva strauji attīstīt ķirurģijas prasmes, radīt jaunas ārstniecības metodes, attīstīt anestēzijas un atsāpināšanas metodes, nemaz nerunājot par slimnieku loģistiku un aprūpes organizāciju.

Izcilais latviešu ASV ortopēds Kristaps Keggi kā jauns ķirurgs nonāca Vjetnamas karā un – kā pats atzina –, tieši nepārtraukti operējot sarežģītus slimniekus (bieži vienatnē – bez asistenta un pat bez operāciju māsas), kļuva par savas jomas profesionāli. Mans skolotājs profesors Viktors Kalnbērzs vadīja Kabulas kara hospitāli Afganistānā 1986. gadā, attīstīja ārējo fiksāciju, apmācīja simtiem jaunu ārstu. Turklāt, par ko rakstīts un runāts mazāk, profesors Viktors Kalnbērzs savas ķirurga dzīves gados operēja arī Nikaragvas, Salvadoras un citos militārajos konfliktos, kā ķirurgs ieradās palīdzēt zemestrīcēs un citās kataklizmās cietušajiem. Un, lielā mērā pateicoties šai pieredzei, viņš kļuva par vienu no visu laiku izcilākajiem traumatologiem ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā. 

Balkānu karš radīja ortopēdijas un protezēšanas uzplaukumu Slovēnijā un Horvātijā, un šodienas Ukrainas karā cietušiem vislielākā veiksme ir nonākt šajās klīnikās, ja vien viņus kāds ir gatavs turp aizvest. 

Kara medicīniskās pieredzes un zināšanu apkopošanā līdera loma pienākas Izraēlai. Šajā valstī medicīniskā palīdzība allaž bijusi ļoti augstā standartā, bet tieši pieredze karā, un vēl vairāk – ārstējot kaimiņkarā – Sīrijas konfliktā iesaistītos, pasaules medicīnas literatūrā Izraēlas pienesumu ir ierakstījusi ar zelta burtiem. Jāteic, ka daudzi Latvijas ārsti ir izmantojuši iespēju mācīties Izraēlā, tiesa, tur šī apmācība bijusi vairāk teorētiska. Milzīga domāšanas atšķirība: ASV militārajā medicīnā valda princips – amputācija, lai glābtu pacienta dzīvību, gan jau pēc tam radīsim labu protēzi; Izraēlā valda princips – saglabāsim visu savējo, ko varam saglabāt. Izraēlā kā mazā valstī loģistiku noteica iespējami ātra cietušā vai ievainotā nogādāšana ļoti specializētā centrā pie neiroķirurga, torakālā ķirurga vai mikroķirurga.

Man bija iespēja 2014. gadā vērot medicīnas dienesta darbību Dņipro (tolaik vēl Dņepropetrovska), Mariupolē, Kijivā, kā arī mazākās slimnīcās Ukrainas austrumu frontes tuvumā. Tolaik gandrīz visi pacienti bija ar kombinētām traumām – apdegums + šauta brūce + kontūzija. Kara hospitāļi Ukrainā izskatījās visai bezcerīgi, bet civilās slimnīcas strādāja izcili. Domāju, ka ukraiņu ārsti vismaz ķirurģijā, anestezioloģijā, analgēzijā, intensīvajā terapijā ir ar izcilām zināšanām un pieredzi. 

Ukrainā šobrīd joprojām strādā plastikas ķirurgs Olafs Libermanis, bet nule mājās atgriezies traumatologs un ortopēds Mārtiņš Malzubris. Viņi ir izcili vīri, un viņu pienesums vairāk vērtējams kā pieredze un zināšanas Latvijas medicīnai, nevis kā atbalsts Ukrainas medicīnai. Katrā ziņā ar viņiem Latvija var lepoties. 

Olafa Libermaņa pienesums Ukrainai ir plašas operācijas ekstremitāšu kaulaudu un mīksto audu bojājumu gadījumos, kad operācija ir  tuvu unikālai, veicot ārēju fiksāciju, savienojot asinsvadus un nervus, defektus slēdzot ar rekonstruktīvās mikroķirurģijas metodēm. Šādā veidā atsevišķam karavīram var saglābt roku vai kāju, bet tālāk viņam būtu jānokļūst pie speciālistiem, piemēram, Latvijas mikroķirurģijas centrā un pēc tam – Vaivaru rehabilitācijas centrā. 

Mārtiņš Malzubris un Olafs Libermanis ir devušies ārstēt karalaukā cietušos, paši savas iniciatīvas vadīti, turklāt ar resursiem, ko palīdzējusi sagādāt un turpina gādāt brīvprātīga atbalstītāju grupa. Ārstiem netiek maksāta alga, komandējuma nauda un prēmijas. Apgādes organizācija un piegāžu loģistika ir pilnīga jaunrade, kas balstās uz domubiedru grupas entuziasmu un vēlmi palīdzēt. 

Cits stāsts ir nepieciešamība ārstiem apgūt kara ķirurģiju. Latvijā šāds politraumas gadījums – apdegums + kontūzija + šauta vai sprādziena brūce ir gauži reta un daudziem ārstiem neieraugāma sava ārsta mūžā. Cik zinu, Ukrainā šobrīd strādā visai daudz poļu, slovāku un citu Eiropas valstu ārstu, kas ne tikai palīdz, bet arī mācās. Jo – ja Tev kaimiņš ir krievu lācis, labi ir ticēt NATO solījumiem neatdot ne pēdu zemes, bet vēl labāk ir gatavoties iespējami ļaunam scenārijam.

Man nav izdevies pārliecināt Veselības ministriju par nepieciešamību rast iespēju komandēt brīvprātīgos ārstus uz Ukrainu. Veselības ministrijas ierēdņi (kuri nav ārsti un par medicīnu nenojauš gandrīz neko) atbildību cenšas pārnest uz Aizsardzības ministriju. Šeit gan vietā atgādināt, ka uz Ukrainu nedrīkst tikt nosūtīts neviena NATO valsts (t.sk., Latvijas) militārpersona, un tas attiecas ne tikai uz karavīriem, bet arī ārstiem militārajā dienestā un pat zemessardzē. 

Nedaudz smieklīgi ir ministra Daniela Pavļuta apgalvojumi, ka viņam esot plāns veselības aprūpei kara gadījumam. Nemēģinot izskaidrot Veselības ministrijas birokrātiskās literatūras jaunradi, jāsaka, ka tā ir tāla gan no medicīnas, gan militārās stratēģijas. 

Nedaudz par situāciju Krievijas un Baltkrievijas militārajā medicīnā

Drošas, pārbaudāmas informācijas par stāvokli otrajā frontes pusē ir vēl mazāk. Par ievainoto skaitu Krievija klusē vai sniedz vismaz 10 reizes mazākus skaitļus, nekā tie varētu būt realitātē pēc NATO aplēsēm. 

Ir dati par Krievijas ievainoto militārpersonu ievietošanu sanitārajos vilcienos, kas tos lēni ved uz Voroņežu, Brjansku, Kursku, Rjazaņu, Saratovu. Manā rīcībā esoša informācija saka, ka Krievijas karavīram, lai nonāktu līdz specializētai palīdzībai, paiet 16–18 stundas. Spriežot pēc netiešas informācijas, ievainoto vidū ir pārlieku liela mirstība, galvenokārt ļoti novēlotas pretšoka, pretsāpju, antibakteriālas terapijas dēļ. Informācija nav droša, bet uz Maskavu, Sklifosovska institūtu un citām ļoti augstas medicīniskas kvalifikācijas iestādēm sanitārā aviācija nogādā tikai ievainotus augsta ranga virsniekus – pulkvežus un ģenerāļus.

Ievainotā krievu karavīra sapnis ir nokļūt Baltkrievijas slimnīcā. Esot pārpildītas klīnikas Gomeļā. Baltkrievijas medicīna ir pietiekami augstā līmenī, pie kam atšķirībā no Krievijas – nav pārlieku lielas atšķirības starp valsts centrālajām klīnikām un perifēriju. 

Gomeļā nonākuši ļoti daudzi Krievijas karavīri ar plašiem apdegumiem un kombinētām traumām, plaši tiekot izmantota plazmoferēze un plazmas transfūzija, jo nepietiekot albumīnu. Pēc informācijas no atsevišķiem kolēģiem var secināt, ka Baltkrievijā ir stipri izsīkušas medicīniskās rezerves, īpaši rietumvalstu medikamenti. Protams, ķirurģijas un intensīvās terapijas studijām Baltkrievija šobrīd būtu izcila vieta (kara nav, bet smagi cietušu  militārpersonu skaits slimnīcās ļoti liels), bet iespējas nosūtīt ārstus uz Baltkrieviju šobrīd nav pat izskatāmas, galvenokārt autoritārā valsts vadītāja aktivitāšu dēļ.  

Katrā ziņā atšķirībā no Ukrainas informācija par krievu kara medicīnu šobrīd ir minorīga. No ievainojumiem, saindēšanās, slimībām iet bojā jauni puiši, kuri impērijas līdera iegribu dēļ nonākuši karadarbībā un medicīnisko palīdzību nesaņem. 

Un tomēr tas nu nemaz neliek būt pārliecinātam, ka pārpildītajās slimnīcās Ukrainas rietumos – Viņņicā, IvanoFrankovskā, Ļvivā viss ir gaiši un labi. Pēc netiešām ziņām humānā palīdzība, ko saņem šīs slimnīcas, ir fragmentāra. Pēc manu kolēģu teiktā – Rietumukrainas slimnīcās ārsti ir izsīkuši. 

Un vēl – pēc manā rīcībā esošas informācijas (es ceru, ka šī informācija ir nepatiesa) Ukrainas Veselības ministrija un tās pakļautībā esošās iestādes, reģionālās veselības pārvaldes institūcijas esot tikpat neieinteresētas, birokrātiskas un slinki reaģējošas uz notikumiem kā mūsu pašu Veselības ministrija ar tās struktūrām. 

Lielākā problēma, kas atstāj iespaidu uz visas zemeslodes iedzīvotāju veselību, ir kara radīts piesārņojums

Naftas un gāzes infrastruktūras ļaunprātīga spridzināšana un aizdedzināšana rada indīgas gāzes un noplūdes, kas kaitē gan civiliedzīvotājiem, gan ekosistēmām, pie kam tālu aiz Ukrainas robežām. Krievijas gaisa kara spēki bombardējuši gan degvielas bāzes, gan degvielas tankkuģus, kā arī citu enerģētikas infrastruktūru; pie kam šī infrastruktūra atrodas tuvu dzīvojamiem rajoniem. Ugunsgrēki ir radījuši ievērojamu gaisa piesārņojumu. 

Ukrainas karš ir izvirzījis priekšplānā draudus atomelektrostacijām. Ukraina pirms trīsdesmit gadiem atteicās no saviem kodolieročiem apmaiņā pret drošības garantijām no Amerikas Savienotajām Valstīm, Krievijas un Apvienotās Karalistes, vienlaikus saglabājot savu civilo kodolrūpniecību. Gandrīz tūlīt pēc tam, kad februāra beigās sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, viena no pirmajām vietām, ko sagrāba krievi, bija pamestā Černobiļas atomelektrostacija. Krievijas spēki to atslēdza no Ukrainas elektrotīkla un radīja zināmu (tiesa, nebūtisku) radioaktivitātes noplūdi. 

Daudz bīstamāka bija Krievijas militārā ofensīva Energodarā, kurā atrodas lielākā atomelektrostacija Eiropā. Bīstamību rada šīs atomelektrostacijas iespējama atslēgšana no dzesēšanai paredzētās Novokahovkas HES ūdenstilpnes.  

Ukraina ir lielākais amonjaka ražotājs Eiropā, lielākais minerālsāļu ražotājs Eiropā un viens no lielākajiem pesticīdu ražotājiem Eiropā. Visas ražotnes izvietotas pilsētās, kur šo rūpnīcu bombardēšana novestu pie katastrofālām sekām ne tikai pašai pilsētai, bet  ar lielāko varbūtību – arī Azovas jūras un  Melnās jūras ekosistēmām, domāju, ka piesārņojums itin drīz skartu arī Dardaneļus un Vidusjūru. 

Ukrainas karš globālajai klimata kontrolei nodarījis neglābjamu postu, radot neticami daudz siltumnīcas efektu radošās gāzes, globāli palielinājis ogļskābās gāzes un sērūdeņražu izmešu daudzumu gaisā. 

Reducēt konfliktu tikai par Ukrainas karu nozīmētu ignorēt mūsu mazās planētas ZEME ekosistēmu kā tādu. Un tomēr man ir bail par kaimiņvalsts vadības spējām prognozēt savu rīcību, īpaši, ja viņi tomēr pamēģinās nodarboties ar militāru kodoleksperimentu. Kopš kāds Krievijas militārais speciālists notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu, man par dažādu krievu militāristu aktivitātēm ilūziju nav. Mēs parasti mēdzam runāt par stratēģiskiem kodolieročiem, kas ir gan NATO, gan Krievijas rīcībā, bet Krievijas rīcībā noteikti ir arī taktiskie kodolieroči, kuru iedarbināšana nav tik sarežģīta kā sarkanā poga. Bet tā jau ir tēma citam rakstam.

Seko mums