Par ko balsot? Pat ar pušplēstu vārdu neviens politiskais spēks nepiemin valsts ārējo parādu
Monika Zīle08.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Politiķu runās klausoties, ar pilnu jaudu jādarbina abas smadzeņu puslodes, lai paglābtos no apvārdošanas.” Pjērs Buasts, 19. gs. franču filozofs un jurists
Par ko balsot? Šis jautājums, cilvēkiem pēc atvaļinājumiem un brīvdienām dzīves darbīgajam ritmam pieslēdzoties, dzirdams arvien biežāk. Lai gan tiem, kuri godprātīgi pildījuši savu pienākumu visās iepriekšējās vēlēšanās, lielākoties jau ir kāda politiskā simpātija, vienalga netrūkst iemesla apsvērt izvēles maiņu.
Kaut arī teicienā par sabiedrības īso atmiņu ir liela daļa patiesības, daudziem vēl joprojām jūtami sūrst pandēmijas laikā pieļauto valdības kļūdu traumas, un grūti apdzēst bažas, ka tagadējā koalīcija, pēc vēlēšanām saglabājot varu, prasmīgāk un iejūtīgāk mūs aizsargās no enerģētiskās krīzes uzbrukuma nežēlības.
To, protams, gan sola visi bez izņēmuma – pieredzējušo politiķu saime izsmalcinātāk, jaunpienācēji naivāk, bet gribas saprast, uz kāda pamata balstās šie ar dzīvespriecīgu krāsu triepieniem zīmētās nākotnes namu projekti. Deputātu kandidātu sarakstiem pievienotās uz 14. Saeimu startējošo politisko spēku programmas Centrālās vēlēšanu komisijas tīmekļa vietnē varbūt nav platākais logs tautas kalpu jaunos krēslus nolūkojušo ieceru apskatīšanai – četros tūkstošos rakstu zīmju tikai galvenie virzieni, bez detaļām, tomēr priekšstats veidojas. Pirmkārt jau par tiem avotiem, no kurienes politiķi plāno smelt zeltu tautas labklājības pils celtniecībai.
Lai gan dažās programmās sirdi tīksmi kņudina gandrīz visu nodokļu atcelšanas perspektīva un pensiju un pabalstu summu trīskāršošana, pat finansiāli neizglītotiem acīs krīt pretruna un rodas interese par dāsno politiķu izraudzītajiem valsts kases uzpildīšanas veidiem. Viens no galvenajiem ir plaukstoša ekonomika, kuras vadlīnijas prasītos detalizētāk izklāstīt arī saīsināto programmu galvgalī.
Bez šaubām, rūpi par tautsaimniecību velti gaidīt, piemēram, no “Stabilitātes”, kuras idejiskais tēvs Aleksejs Rosļikovs aizņemts ar Kremļa propagandista Solovjova atdarināšanu un represiju plānošanu okupācijas pieminekļu likvidētājiem, vai no “Tautas varas spēka” ar divdesmit sešiem bezdarbniekiem sarakstos un viszemāko izglītības līmeni deputātu kandidātiem. Dažu programmas, piemēram, “Katram un katrai”, veido solījumi, no kuriem izriet secinājums, ka sabiedrības aplaimošanai nepieciešamos dālderus var vienkārši sašķīt no ceļmalu kokiem.
Diezgan augstu pakāpušies “Progresīvie” realizēšot pārnozaru misijas (?!…) un indeksēšot neatmaksājamu parādu dzēšanu, lai uzņēmumi izietu no ēnu ekonomikas zonas. Nu, vispār jau paudums “blablabla” stilā, taču partija vismaz pamanījusi ēnu ekonomikas klātbūtni. To piesauc vēl viens politiskais spēks – Sandra Ģirģena izveidotā “Republika” plāno mazināt ēnu ekonomikas klātbūtni līdz 19 procentiem no IKP. Cits jautājums, vai tas ir reāli, ja šodien, pēc provizoriskiem aprēķiniem, ēnu ekonomika valstī veido 25–30 procentus, bet jāteic paldies par problēmas akcentēšanu.
Tā nešķiet uzmanības vērta ne koalīcijas partiju vadlīnijās, ne Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” gluži napoleoniskajos plānos nākamajos astoņos gados šeit izveidot “ziemeļu Dubaiju” un vienu no pasaules bagātākajām valstīm. Pat ar pušplēstu vārdu neviens politiskais spēks nepiemin valsts ārējo parādu, kas diemžēl nav tuvs radagabals un prasīsies dzēšams.
Bez šaubām, slidena tēma pirms vēlēšanām. Taču necik iedvesmojošāk neskan “viedā reindustrializācija” “Jaunās Vienotības” programmā, “augstas vērtības rūpnieciskā ražošana – prioritāri reģionos” “Attīstībai/Par” ekonomikas attīstības redzējumā un “Apvienotā saraksta” frāžainībā. Tiešām, par ko lai balso?
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
