Par ko balsot? Pat ar pušplēstu vārdu neviens politiskais spēks nepiemin valsts ārējo parādu
Monika Zīle08.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Politiķu runās klausoties, ar pilnu jaudu jādarbina abas smadzeņu puslodes, lai paglābtos no apvārdošanas.” Pjērs Buasts, 19. gs. franču filozofs un jurists
Par ko balsot? Šis jautājums, cilvēkiem pēc atvaļinājumiem un brīvdienām dzīves darbīgajam ritmam pieslēdzoties, dzirdams arvien biežāk. Lai gan tiem, kuri godprātīgi pildījuši savu pienākumu visās iepriekšējās vēlēšanās, lielākoties jau ir kāda politiskā simpātija, vienalga netrūkst iemesla apsvērt izvēles maiņu.
Kaut arī teicienā par sabiedrības īso atmiņu ir liela daļa patiesības, daudziem vēl joprojām jūtami sūrst pandēmijas laikā pieļauto valdības kļūdu traumas, un grūti apdzēst bažas, ka tagadējā koalīcija, pēc vēlēšanām saglabājot varu, prasmīgāk un iejūtīgāk mūs aizsargās no enerģētiskās krīzes uzbrukuma nežēlības.
To, protams, gan sola visi bez izņēmuma – pieredzējušo politiķu saime izsmalcinātāk, jaunpienācēji naivāk, bet gribas saprast, uz kāda pamata balstās šie ar dzīvespriecīgu krāsu triepieniem zīmētās nākotnes namu projekti. Deputātu kandidātu sarakstiem pievienotās uz 14. Saeimu startējošo politisko spēku programmas Centrālās vēlēšanu komisijas tīmekļa vietnē varbūt nav platākais logs tautas kalpu jaunos krēslus nolūkojušo ieceru apskatīšanai – četros tūkstošos rakstu zīmju tikai galvenie virzieni, bez detaļām, tomēr priekšstats veidojas. Pirmkārt jau par tiem avotiem, no kurienes politiķi plāno smelt zeltu tautas labklājības pils celtniecībai.
Lai gan dažās programmās sirdi tīksmi kņudina gandrīz visu nodokļu atcelšanas perspektīva un pensiju un pabalstu summu trīskāršošana, pat finansiāli neizglītotiem acīs krīt pretruna un rodas interese par dāsno politiķu izraudzītajiem valsts kases uzpildīšanas veidiem. Viens no galvenajiem ir plaukstoša ekonomika, kuras vadlīnijas prasītos detalizētāk izklāstīt arī saīsināto programmu galvgalī.
Bez šaubām, rūpi par tautsaimniecību velti gaidīt, piemēram, no “Stabilitātes”, kuras idejiskais tēvs Aleksejs Rosļikovs aizņemts ar Kremļa propagandista Solovjova atdarināšanu un represiju plānošanu okupācijas pieminekļu likvidētājiem, vai no “Tautas varas spēka” ar divdesmit sešiem bezdarbniekiem sarakstos un viszemāko izglītības līmeni deputātu kandidātiem. Dažu programmas, piemēram, “Katram un katrai”, veido solījumi, no kuriem izriet secinājums, ka sabiedrības aplaimošanai nepieciešamos dālderus var vienkārši sašķīt no ceļmalu kokiem.
Diezgan augstu pakāpušies “Progresīvie” realizēšot pārnozaru misijas (?!…) un indeksēšot neatmaksājamu parādu dzēšanu, lai uzņēmumi izietu no ēnu ekonomikas zonas. Nu, vispār jau paudums “blablabla” stilā, taču partija vismaz pamanījusi ēnu ekonomikas klātbūtni. To piesauc vēl viens politiskais spēks – Sandra Ģirģena izveidotā “Republika” plāno mazināt ēnu ekonomikas klātbūtni līdz 19 procentiem no IKP. Cits jautājums, vai tas ir reāli, ja šodien, pēc provizoriskiem aprēķiniem, ēnu ekonomika valstī veido 25–30 procentus, bet jāteic paldies par problēmas akcentēšanu.
Tā nešķiet uzmanības vērta ne koalīcijas partiju vadlīnijās, ne Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” gluži napoleoniskajos plānos nākamajos astoņos gados šeit izveidot “ziemeļu Dubaiju” un vienu no pasaules bagātākajām valstīm. Pat ar pušplēstu vārdu neviens politiskais spēks nepiemin valsts ārējo parādu, kas diemžēl nav tuvs radagabals un prasīsies dzēšams.
Bez šaubām, slidena tēma pirms vēlēšanām. Taču necik iedvesmojošāk neskan “viedā reindustrializācija” “Jaunās Vienotības” programmā, “augstas vērtības rūpnieciskā ražošana – prioritāri reģionos” “Attīstībai/Par” ekonomikas attīstības redzējumā un “Apvienotā saraksta” frāžainībā. Tiešām, par ko lai balso?
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.