Iesaki rakstu: 
Lasu, kā dažādi ļautiņi bariem vien metas izteikt dažādu toņkārtu atzinības vārdus un pat slavinājumus Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentam, parasti sauktam vienkārši par stukaču, kurš divdesmit sešus gadus pēc aktīvās stučīšanas beigām (pieņemsim) ir nolēmis publiski kādreizējā stučīšanā atzīties. Lūk, kāds cienījams cilvēks...
Es šai sakarā tomēr šo to gribētu pajautāt.
Par ko izjust kaut mazāko cieņu? Par to, ka gadiem ilgi rakstīja danosus? Stučīja par cilvēkiem, kas uzskatīja viņu par savu draugu, paziņu? Varbūt pat par ģimenes locekļiem? Ziņoja par viņu viedokļiem, stāstītajām anekdotēm? Grāva vienu dzīvi pēc otras, lai tikai paša dzejnieka dvēselei un pakaļai būtu labāk un komfortablāk?
Vai varbūt izjust kaut mazāko cieņu par to, ka bijušais stukačs, kā izriet no viņa publiskajām atklāsmēm, vēl tagad visvairāk žēlo ne jau nu tos, par kuriem ziņoja un kuru dzīves lauza un grāva ar saviem danosiem, bet gan pats sevi?
Bet varbūt par to, ka šī „iznākšana no skapja” vai drīzāk maisa šī konkrētā stukača gadījumā neietver ne tikai ticamu grēku nožēlošanu, bet arī ne mazāko atklātību? Par to, ka nožēlotājs cītīgi vairās minēt tos konkrētos cilvēkus, par kuriem viņš stučīja, un konkrētās lietas, ko ziņoja? Tās lietas, kuru dēļ cilvēki varbūt arī nebrauca uz Sibīriju, bet palika bez kārotā darba, bez bērniem vajadzīgā algas pielikuma, utt.?
Vai varbūt par to, ka trauslā, gļēvā dzejnieka dvēsele visus šos divdesmit sešus gadus noraudzījās, kā atzīstas citi, kā tiesājas citi? Par to atvieglojumu, ko bijušais stukačs izjuta, kad viņa lieliskā prezidente atkal un atkal viņu un citus stukačus paglāba, izmantojot savu dienesta stāvokli un nepieļaujot maisu atvēršanu?
Varbūt cieņu izjust par to, ka bijušā stukača atzīšanās tieši tagad nepārprotami saistīta ar vienu konkrētu lietu – to, ka, raugoties kā lieta nupat nepārprotami virzās uz maisu atvēršanu, stukačdzejnieka dvēsele beidzot saprata, ka nebūs labi, un pielaida dvēseliskās bikses? Vai varbūt tās bija nevis pielaistas bikses, bet salts aprēķins – paspēt izsprukt pirmajam un izklāstīt versiju par sevi, nabaga nevainīgo ļaunās sistēmas salauzto upuri?...
Nē, es neredzu nekādu pamatu izjust pret šo cilvēku izjust kaut mazāko cieņu. Savukārt visa šī „aktucienījamaisuncēlaisnabagaupurisuncietējs” reakcija dod skaidru mācību nākamajām paaudzēm, kam šādi pārbaudījumi vēl priekšā: jūs dzīvojat sabiedrībā, kur draņķus nevis nicina un ienīst, bet gan tad, kad draņķis, gadiem ilgi draņķējis un pēc tam gadu desmitiem savu draņķību slēpis, beidzot, kad jau jūt uguni pakulās un saprot, ka smirdoņu var arī ilgāk nenoslēpt, beidzot to publiski atklāj, visādā veidā sevi izrādot kā citu, vēl lielāku draņķu nabaga upuri, viņu publiski rehabilitē pusstundas laikā, pat neiedomājoties par visiem tiem cilvēkiem, kuru dzīves viņš ar savu draņķību sagrāvis un salauzis.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.