Iesaki rakstu: 
Kāpēc esmu tāds pesimists savās prognozēs par to, kas notiks ar mums un pasauli? Optimistiskie drosminieki, kuri tic visa labā galīgai uzvarai pār visu ļauno, visapkārt ir tik nospiedošā vairākumā, ka man jau pašam šķiet nepieciešams taisnoties un skaidroties.
Tāpēc mēģināšu salikt kopā dažas vispārzināmas lietas. Ungārijas – patlaban Eiropas Savienībā prezidējošās valsts – premjers Viktors Orbāns jūlijā atkal izpelnījās Briseles un gandrīz vispārēju dalībvalstu vadītāju kaunināšanu. Šoreiz – par diplomātisko pašdarbību, dodoties uz Maskavu, Pekinu un Vašingtonu un tiekoties ar Vladimiru Putinu, Sji Dzjiņpinu un – varbūt pārsteidzīgi, bet viņam loģiski – Donaldu Trampu.
Šīs vizītes būtu skaidrojamas, strikti atliekot malā pie mums, Eiropā, valdošo versiju, ka Orbāns vēlas panākt Kremlim izdevīgu Krievijas–Ukrainas kara iznākumu. Diez vai viņš būtu kļuvis tik iedomīgs, ka to spēj – vai tik ļoti gribošs palīdzēt citiem. Paša Ungārijas prezidenta stāstītais par "Miera misiju 3.0" ir tikai labskanīgs piesegs viņa vajadzībām un nolūkiem.
Orbānam pietiek savu problēmu, par ko satraukties. Piemēram, par miljardiem lielajām Ķīnas investīcijām Ungārijā. Pērn lielvalsts tur tieši investēja (FDI) 44 procentus no visiem saviem ieguldījumiem Eiropā. Kā raksta Politico, tas ir vairāk, nekā tā 2023.gadā investēja Vācijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē kopā. Tagad Orbāna ieguvumi no sadarbības ar Pekinu disonē ar viņa atrašanos jaunā "dzelzs aizkara" rietumpusē.
Jo biedējošais stāsts, ka Amerikas Savienotās Valstis, dolāra lielvalsts, – viss vienalga, Donalda Trampa vai Kamalas Harisas vadībā – kaut kad pavisam drīz metīsies cīņā ar "juaņa impēriju" Ķīnu, var tikai iet plašumā, dziļumā un neizbēgamībā. ASV dolārs pelna teju no visa zem šīs saules, un dolāra impērija pelna no jebkādu preču – ieroču, pārtikas, energoresursu un citu izejvielu – starptautiskās plūsmas. Dolārs ir globāli ienesīgs – un globāli regulējams. Turklāt ienesīgs tieši tā regulēšanas dēļ. Tāpēc objektīvā sadursme starp dolāru un juaņu jau virmo gaisā.
Protams, Ķīnai nav mērķa iznīcināt ASV dolāru un uzspiest pasaulei juaņu. Vienkārši pasaulē veidojas dolāra vai juaņas pārvaldītas ekonomiskās zonas, un tāpēc abām lielvalstīm jācenšas apvaldīt vēlmi līst otras "ietekmes sfērā". Līdz šim tas, par atvieglojumu abu valūtu "vasaļiem", kaut kā izdevās.
Pekinas pragmatiķi vēlas arī pelnīt ar ASV valūtas palīdzību. Taču Vašingtona izmanto to kā ieroci savā tirdzniecības "karā" ar pārokeāna konkurentu – vienlaikus arī savu trešo lielāko ekonomisko partneri pēc Kanādas un Meksikas. ASV jau radītās un solītās barjeras saasina abu lielvalstu konfliktu.
Pekinas ieskatā arī "rublim" – Krievijai kā resursu avotam, tās teritorijai ar mežiem un ūdeņiem utt. – ir jāatrod pienācīga vieta jaunveidojamā globālās tirdzniecības harmonijā. Par to Ķīna vēlētos vienoties ar ASV visai iespējamā "jaunā Jaltā".
Briestošais "dolāra un juaņa" konflikts var smagi skart Orbāna valsti, viņa vēlētājus un pašu. Tāpēc arī viņš jūtas tik motivēts lielvalstis salabināt, pat ja – rēķinoties ar triljonos mērāmo abu ekonomisko interešu pretstāvi – samierināt Ķīnu un ASV patlaban šķiet neiespējami. Reāls konflikts ir abām lielvalstīm un visai pasaulei postošs, taču pašas tās, ļaujoties ambīcijām, diez vai spēs ko savstarpēji sarunāt. Ja varētu, sen to būtu darījušas.
Ir vajadzīgs kāds trešais par starpnieku. Eiropa šai lomai nekādi neder. ES diplomātija ir citur ģenerētu aktivitāšu, nevis pašas un dalībvalstu interešu noteikta.
Tādejādi viss pamazām noved pie "Jaltas-2". Pie vienošanās, ko savstarpēji noslēgtu Ķīna, ASV un Krievija. Tas šķiet smieklīgi, bet – kā gan citādi kaut kas ir atrisināms? Nekāds miers vai pamiers Krievijas un Ukrainas asinspirtī nebūs ne ilglaicīgs, ne efektīvs, ja tam nav globālas vienošanās un globālu garantu.
Te arī skaidri parādās Ungārijas pašlabuma interese – censties palīdzēt lielajiem "salīmēties" kaut kādā formātā, lai tie kopā noteiktu jauno pasaules kārtību. Esmu šo mūs, baltiešus, tik biedējošo terminu "Jalta-2" savās prognozēs lietojis jau agrāk, un man ļoti nepatīk šāds risinājums – jo patiesībā arī tas neko neatrisina.
Arī inercei "karot līdz galīgai uzvarai", kas nosaka Briseles ārpolitisko kursu, ir sava globāla vajadzība. Tā ir vēlme izsist no eiropiešu galvām "egoistiskās" tieksmes būt ASV aizbildniecības pasargātiem un dzīvot labklājībā. Vēlme iztramdīt viņus ārā no komforta zonas – lai saprot savu vietu jaunajā globālā kārtībā, tajā dominējošo spēku izvietojuma kartē.
Karošanas inerce, protams, bremzēs "Jaltas-2" iespējamību. Pat bremzēs to apzināti – ar vēl aktīvāku karošanu. Tādēļ ir iespējama tieša sadursme starp diviem globāliem risinājumiem – lielvalstu reālpolitisku vienošanos un ideālistisku cerību uzvarēt par jebkādu cenu, sagraujot Krieviju un "ierādot vietu" Ķīnai. Eiropa pat vairs neslēpj bailes no komunistiskās impērijas arvien lielākās ietekmes.
Cīņa starp šīm divām globālajām izvēlēm – pat nenovedot pie "pilnvērtīga" kara, bet padziļinot abpusēju konfrontāciju – ieilgs. Tā no visām pusēm pulcina atbalstītājus, vienlaikus draudot paplašināt šādas pretstāves ģeogrāfiju.
Tieši "Briseles un Kremļa" sadursme, jau sakņota pilnīgi dažādās vērtībās un ideoloģijās, ne tikai mani patlaban noved dziļā pesimismā. Nekāds risinājums tajā neizskatās reāli iespējams – ja vien neradīsies kāda pavisam liela sāpe. Tāda, kas var šķērsot abu patlaban karojošo valstu robežu.
Tāpēc mums šodien nevajag akli paļauties uz politiskajiem līderiem – saviem vai arī svešiem. Vajag viņus uzmanīt, sekot līdzi viņu teiktajam un darītajam. Jo šie līderi ir tādi paši cilvēki kā mēs – ar savām vairāk vai mazāk "egoistiskām" ambīcijām.
Savukārt mums pašiem ir jāattīsta savas izdzīvošanas ambīcijas.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
