Par Latvijas aizsardzības nespēju: Sprūds, Siliņa un Rinkēvičs – lielākie sabotieri
Pietiek lasītājs17.01.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iespējams, ka arī Jūs 12. janvārī ziņu portālā DELFI noskatījāties interviju ar nu jau bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu. Ar diezgan lielu interesi noskatījos šo interviju, un jāatzīst, neesmu vīlies, jo ieguvu daudz jaunas informācijas. Diemžēl vairākas lietas, ko intervijā pateica Garisons, liek diezgan pamatīgi satraukties un raisa vairākus jautājumus par mūsu valsts vadības spēju adekvāti novērtēt situāciju un laikus, kuros mēs dzīvojām.
Atceroties blondās Evikas un netīrā Edgara vecgada vakara uzrunas Latvijas tautai, radās sajūta, ka viss ir kārtībā, bet Garisona teiktais visu mūsu politmafjas samurgoto saulaino redzējumu par Latvijas nākotni, drošību un attīstību atkal kārtējo reizi sagrieza kājām gaisā. Te būs pāris Evikai un Edgaram nepatīkamas lietas, kas izkristalizējās no šīs intervijas:
1) Jānis Garisons valsts sekretāra amatu pameta ministra Andra Sprūda vadības stila dēļ. Manuprāt, tas ir diezgan šokējoši, ka augsta līmeņa profesionālim ar lielu pieredzi ir jāpamet darbs, jo Sprūds vienkārši nemāk normāli un adekvāti sastrādāties un komunicēt ar valsts sekretāru. Ņemot vērā, ka Garisons bija ieņēmis šo amatu astoņus gadus un strādājis pie visdažādākajiem ministriem, rodas diezgan nopietnas bažas par Sprūda spēju ieņemt šo nozīmīgo posteni, ja viņam ir tik nopietnas uzvedības problēmas.
Cik aizkulisēs ir dzirdēts no personām, kam ir bijusi iespēja strādāt kopā ar Sprūdu, tad viņš tiek raksturots kā smaga rakstura persona, kurai ir tikai pašas vienīgais un pareizais viedoklis un visi pārējie ir nepareizie viedokļi. Un trakākais ir tas, ka atšķirīgā viedokļa paudējs tiek ātri vien uzlūkots kā ienaidnieks. Tas ir nenormāli, ka mūsu valsts aizsardzības ministrs uzvedas kā saniķojies pusaudzis, kurš uzmet lūpu, ja kāds nepiekrīt un oponē tieši viņam. Tāda persona nevar ieņemt tik nozīmīgu posteni.
2) Jānis Garisons norādīja, ka viņa vēlme bija panākt to, lai Latvijas valsts daudz ātrākiem tempiem kāpina savas militārās industrijas kapacitāti un reāli palielina savu spēju pati ražot to, kas ir vajadzīgs mūsu armijai. Ņemot vērā šībrīža ģeopolitisko situāciju pasaulē, tad tā ir diezgan loģiska darbība un tieši ar to šobrīd nodarbojas gandrīz visas NATO valstis.
No intervijas bija diezgan skaidri noprotams, ka Sprūds neatbalsta šādu Garisona pozīciju. Un tieši šī lieta raisa vislielāko satraukumu, jo tieši tagad ar visiem spēkiem būtu steidzami jāpalielina mūsu pašu spēja ražot ieročus, ir pienācis pēdējais laiks palielināt militārās industrijas kapacitāti. Sprūda pasivitāti šajā jautājumā nevar nosaukt nekā citādāk kā par sabotāžu, kas būtiski kavē mūsu aizsardzības spēju attīstību.
3) Jānis Garisons uzsvēra, ka Sprūds vēlas vēl vairāk birokratizēt lēmumu pieņemšanas procedūras, kas būtiski paildzinās jau tā ilgās iepirkuma procedūras. Mēs jau daudzus gadus runājam, kā samazināt birokrātiju Latvijā, bet “progresīvais” Sprūds visu sistēmu vēlas padarīt vēl smagnējāku, un attiecīgi Latvijas nodevējiem būs vēl vieglāk novilcināt daudzu svarīgu lēmumu pieņemšanu aizsardzības jomā, vai tie vispār netiks pieņemti. Jau atkal to nekā citādāk kā par sabotāžu nenosauksi.
4) Mīnu ražošanas jautājums. Garisons ļoti pamatoti izklāstīja, kāpēc šis jautājums steidzami būtu jārisina. Un izrādās, ka Sprūds atkal šo jautājumu grib ievilkt un diskutēt un vērtē, bet negrib pieņemt vienīgo pareizo lēmumu. Izstāties no pilnīgi bezjēdzīgās Otavas konvencijas un ātri pašiem iepirkt vai ražot mīnas, kuras varētu izmantot austrumu robežas nostiprināšanā. Šajā gadījumā Sprūds jau ļoti atklātā veidā apdraud Latvijas valsts drošību un aizsardzības spējas.
5) Bija ļoti interesanti dzirdēt Garisona viedokli par pārtikas iepirkuma sāgu. Izrādās, ka Garisons jau ļoti ātri bija reaģējis un par savām aizdomām bija informējis KNAB, kas vienkārši neko nedarīja un nedara joprojām. Kāpēc nav prasīti paskaidrojumi no KNAB par to, kāpēc nekas netika darīts apstākļos, kad KNAB zināja, ka, iespējams, notiek kaut kādas nelikumības. KNAB vienkārši skatījās un neko nedarīja. Kā tas vispār ir iespējams? Kādam no KNAB par to būtu jāatbild? Varbūt Jēkabam 220 miljoni eiro neko nenozīmē?
6) Ja godīgi, tad visšokējošāk bija dzirdēt to, ko Garisons stāstīja par Valsts kontroles darbu, it sevišķi tās padomes locekles Kristīnes Jaunzemes izpildījumā. Izrādās, Valsts kontrole savos atzinumos raksta nepārbaudītu informāciju un to nosūta valsts augstākajām amatpersonām lēmumu pieņemšanai. Tas ir vienkārši skandalozi! Kristīnei Jaunzemei par to būtu jāatbild ar savu amatu. Izrādās, ka Valsts kontrole nodarbojas ar prastu dezinformāciju un savus spriedumus izdara, balstoties uz kaut kādiem pa kaktiem savāktiem pseidofaktiem. Tas ir vienkārši neiedomājami. Varbūt tāpēc NBS komandiera izstrādājums Leonīds Kalniņš pasniedza Kristīnei apbalvojums… ordeni par veiksmīgu Latvijas aizsardzības spēju sabotēšanas piesegšanu?
7) Un pats pēdējais punkts ir par Latgales informatīvo telpu. Kā intervijā ļoti precīzi norādīja Garisons, visi ļoti labi zina, ka Latgalē valda pilnīga kremļa dezinformācija, bet no valsts puses nav it nekādas reakcijas. Vienkārši nekas netiek darīts. Kam ir jānotiek, lai Evika Siliņa un Edgars Rinkēvičs beidzot beigtu tērēt nodokļu maksātāju naudu savās personiskajās PR kampaņās un ieguldītu valsts finanses Latgales informatīvās telpas attīrīšanā no kremļa propagandas? Arī šajā jautājumā no valdības un prezidenta ir tikai tukša runāšana, bet nekāda rīcība vispār netiek veikta.
Īsais intervijas rezumē – aizsardzības ministrs Sprūds ir aktīvi ķēries pie valsts aizsardzības spēju graušanas un sabotāžas. KNAB simulē darbu un ļauj notikt nelikumībām, bet par to netiek sodīts. Valsts kontrole apzināti izplata dezinformāciju un izrādās, ka tā drīkst darīt un arī par to nevienam nav jāatbild. Kā arī Latgale ir atdota kremļa propagandai, un augstākajai valsts varai par to ir nospļauties.
Piekritīsiet, ka šī ir diezgan skumja situācija, vai ne? Ņemot vērā, ka mums blakus ir kaimiņš, kurš gatavojas mums uzbrukt, bet mēs turpinām dzīvot, it kā tas uz mums neattiektos.
Izskatās, ka šī valdība dara visu iespējamo, lai atvieglotu krievijai īstenot visus tās mērķus mūsu valstī.
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
