Par maksājumu bilances tekošā konta stāvokli: pilnīgi noteikti mums ir grandiozas problēmas, un laika nav daudz
Aivars Strakšas24.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Parasti, raksturojot kādas valsts ekonomikas lielumu, bagātību un izaugsmi, min iekšzemes kopprodukta (IKP) lielumu, IKP uz iedzīvotāju un dinamiku. Turklāt parasti saprotot to tā, ka IKP pieaugums nozīmē arī bagātības pieaugumu, kas diemžēl ne vienmēr tā arī ir.
Ir viens vienkāršs statistikas rādītājs, un tam var sekot līdzi Latvijas Bankas mājas lapā - https://statdb.bank.lv/lb/Data/200, kas daudz precīzāk un uzskatāmāk parāda, kas tad notiek ar ekonomiku un cik konkurētspējīgi patiesībā esam. Tas ir maksājumu bilances tekošā konta stāvoklis.
Šeit ir grūti ko samānīties vai pārprast. Ja tekošā konta stāvoklis par kādu periodu ir pozitīvs, tad tas nozīmē, ka ekonomika ir daudz maz konkurētspējīga un ar piesaistītajiem līdzekļiem no pašu ražoto preču un pakalpojumu eksporta ir pietiekoši, lai samaksātu par importu. Ja ne, tad tērējam uzkrājumus vai esam spiesti aizņemties.
Tas ir līdzīgi kā ar ģimenes finansēm. Ja ģimenes ieņēmumi pārsniedz izdevumus, ģimene kļūst bagātāka, ja otrādi, tad nabadzīgāka, jo tērējas uzkrājumi vai jāņem kredīts. Tātad nekā sarežģīta.
Kāds tad ir Latvijas maksājumu bilances tekošā konta rezultāts par 1. pusgadu?
Tekošā konta stāvoklis ir negatīvs - 883 miljoni eiro. Tātad pērkam vairāk nekā eksportējam un jānorēķinās vai nu ar uzkrājumiem, vai ārēju kredītu. Vai tā ir katastrofa? Nē, tā nav katastrofa, taču nopietna problēma gan. Pēdējais periods ar pozitīvu vērtību bija 2020. gads. Kopš 2021. gada sākuma uzkrātais deficīts ir 4 miljardi eiro. Skaidrs, ka ilgi tā turpināties nevar un kaut kas ir jādara lietas labā.
Iespējamās rīcības pirmajā acu uzmetienā arī ir vienkāršas. Vai nu vairāk jāeksportē, vai arī mazāk jāpatērē importa preces. Katra eiro ietekme jebkurā pusē uz rezultātu būs vienāda. Tātad katrs eiro, kas netiks samaksāts par importa precēm, iedarbosies līdzvērtīgi uz tekošā konta stāvokli kā eiro, kas saņemts par eksportu. Vienkāršāk sakot, veikalā nopērkot Latvijas produktu, mēs vai nu maz ietekmējam importu, vai neietekmējam nemaz, taču, izvēloties importa produktu, veicinām negatīvas tekošā konta bilances veidošanos.
Šī gada pirmajā pusgadā parādījās divi nejauki notikumi. Dzelzceļa un finanšu pakalpojumu bilances pirmo reizi ir ar negatīvu zīmi. Attiecīgi mīnus 3 un mīnus 9 miljoni eiro par pusgadu. Pagaidām zaudējumi ir simboliski, taču jāņem vērā tas, ka pirms kāda laika abas šīs nozares deva būtisku ieguldījumu pakalpojumu eksporta bilancē.
Tā vēl 2019. gada 1. pusgada rezultāts dzelzceļa nozarē bija plus 54 miljoni eiro. Savukārt finanšu pakalpojumu eksporta/importa bilance 2016. gada 1. pusgadā, kas bija viens no labākajiem nozarei, bija plus 135 miljoni eiro. Ja par dzelzceļu viss ir skaidrs - lielā politika, tad finanšu pakalpojumu jomā tas uzskatāmi pierāda to, ka esam kļuvuši nekonkurētspējīgi. Esam spiesti pirkt vairāk pakalpojumu, nekā spējam pārdot.
Pakalpojumu nozare Latvijā tradicionāli ir segusi deficītu preču sadaļā, taču pašlaik tā buksē uz vietas un pat samazinās. Ja kopš 2019. gada 1. pusgada, kas ir pirmskovida periods, ieņēmumi par preču eksportu ir pieauguši par nepilniem 50% (imports gandrīz tikpat), tad pakalpojumu eksports ir samazinājies par 13% un vairs ne tuvu nespēj segt preču importa radītos zaudējumus. Tāpat jāsecina, ka dzelzceļa un finanšu nozares pazušanu no eksporta tirgiem nav izdevies ne ar ko citu aizstāt.
Vai mums ir problēmas? Pilnīgi noteikti, un laika nav daudz.
Ja gribam radīt apstākļus valsts parāda samazināšanai un labklājības pieaugumam, tad iespēju nav daudz - eksports, taupība/patriotisms patēriņā un saprātīga importa aizvietošana.
P.S. Ulmaņlaikos tika drukātas valsts finansētas reklāmas ar šādu aicinājumu - Pērkat Latvijas preces, jo katrs lats, ko izdodam par importa precēm, padara mūs nabagākus. Tas ir patiesi arī šodienai. Skolās apšaubāmu un kaitīgu uzskates materiālu vietā būtu jāmāca patriotisms un labklājības veidošanās pamati. Tad varētu cerēt, ka pamazām viss sakārtosies.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
