Iesaki rakstu: 
Ir divas puses. Vieni ir politiķi, kuri izvēlas platformu, no kuras startēt, un ir vēlētāji, kuri balso. Otrie nosaka to, ko izvēlas pirmie.
Vēlētājam Latvijā ir iestāstīts, viņš tic, ka mazas partijas ir zaudēta balss. Arī tie, kuriem nu galīgi nepatīk esošais piedāvājums. Tāpēc iet un balso par stagnējošu veco vai neiet vispār (galēja dīvānattieksme). Un dziļdomīgi secina, ka „nav jau, par ko balsot”. Man taču nepienesa klāt visu gatavu uz balta šķīvja ar zelta maliņu! Un es taču savu pēcpusi gan nekustināšu. Bakstīšu tviteri ar kārtējo norakstošo argumentu. Šausmīgi viedi un absolūti pamatoti.
Un tā arī ir tā pamatproblēma - vēlētājs ir tas, kurš novedis valsti pie pašreizējās bezcerības. Nu nekad jau nebūs tā, ka kāds jauns atnāks, būs uzreiz ar lielu atpazīstamību/reitingu, ar ideālu komandu, laimes lāča kažokā. Tam taču kaut kur jārodas? Un tas rodas no tām zaudētām balsīm, tieši no tām, tas prasa vairākus vēlēšanu ciklus. Ar „zaudētām balsīm” tu iegūsti atpazīstamību (iekļūsti reitingos), un, kad tā sasniegta, tas kļūst par pašbarojošu mehānismu. Nebūs „zaudētās balss”, nekas arī nemainīsies. Un nemainās jau 30 gadus, pakāpeniski degradējam.
Kamēr mēs, vēlētāji, paši nebūsim aktīvi un drosmīgāki, nebalsosim par kaut ko citu, nekas arī nemainīsies, jo tas principā nav iespējams. Un ne tikai balsosim, bet popularizēsim un citādi atbalstīsim. Jā, arī ar savu centu banālā veidā, jo vēlēšanas vienmēr prasa naudu. Tas jāapmaksā kam? Laimes lācim?
Un ko politiķi? Nu viņi redz šo nūģisna „mehāniku” un pragmatiski, ja reiz vēlas ievēlēties, pievienojas stagnējošiem. Ar apziņu, ka tad būs jāpieņem stagnējošā ideoloģija un jākļūst par pagātnes sastāvdaļu. Un to viņi arī izvēlas vai nu tad neiet politikā vispār. Tāpēc viņi tur izskatās un runā vienādi, gan pozīcija, gan opozīcija. Viņi arī ir vienādi, tikai reizēm samainās lomām.
Vai tā ir neizbēgamība? Kopumā jau nē. Visur jau pastāv nūģisms, konformisms, bet paralēli meinstrīmam eksistē alternatīvas. Vairākās valstīs ir vismaz jūtama izmēra drosmīgāka/tālredzīgāka sabiedrības daļa, kuri uztur alternatīvu politspēku klātbūtni reitingos. Kaut vai paņemsim Itālijas Meloni vai citu valsti, kur ir alternatīvas/personības, kas pagrieziena punktos izšauj.
Beidzam īdēt? Jā, tā ir vienīgā pragmatiskā pieeja, bet mēs taču to nedarīsim, jo ir daudzi tiešām spēcīgi dīvānargumenti.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.