Par nodokļiem, sajūsmu, likumiem un provinces espresso

Iesaki rakstu:

1. daļa: publika sajūsmā lauž krēslus

Tūdaļ pēc tam sekoja gadumijas TV uzrunas, kuras ar savu nemākulību un vāji slēpto bezjēdzību vainagoja iepriekšējo izmisīgo ārdīšanos. Janvāra socioloģiskie dati neizbrīnīja nevienu: kora priekšdziedātāju partijas reitings nogāzās līdz zemākajam krietnā laika posmā, līdz pusei no tā, kas bija vēl pērnajā pavasarī. Man tik tiešām šķita, ka vēl viens šāds mēnesis un valdība neizvilks ne tikai līdz Jāņiem, bet pat līdz Lieldienām. Gada sākumā atsāktās runas par vārda turēšanu nodokļu sistēmas sakārtošanas jomā izsauca tīklos sirsnīgu ņirgāšanos, sak, mikronodoklis sen nav aiztikts, būs jau kādas pāris nedēļas likts mierā, laiks atkal pareformēt.

Un te notika kas sen nepieredzēts, neticams notikumu pavērsiens gan politikas saturā, gan formā.

Ar nodokļu reformas uzstādījumiem nāk klajā Latvijas Banka, kas, atmetusi grābstīšanos gar labklājības sfēras ministru kompetenci, beidzot liek lietā savu analītisko dienestu autoritāti. Šim varoņtenora dziedājumam tūdaļ slavinošus refrēnus piedzied sabiedriskās organizācijas, un kad nīgri neticīgie tirda FM, kas tad ir viņu variants, no ministrijas atskan tāds suitu sievu sauciens, locīšana un piedziedēšana – ēēēēē, mums jau tas pats vien, tas pats vien, tas pats vien, – ēēēēē. Kur opozīcija? Kritizē tā, ka kauliņi brakš? Gluži otrādi, saskaņiešu runas vīrs kāpj iekšā televīzorā un visnotaļ lojāli bubina, sak, drusku skatīsimies, bet vispār atbalstām.

Rezultātā valdības apņirdzēju apjukums, prese sajūsminātu komentāru pilna kā brežņevlaikos, cik tas ir jauk’, cik tas ir jauk’. Toreiz avīzes publicēja darbaļaužu vēstules par nepieciešamību paaugstināt degvīna cenu, kam sekoja man vēl skolas laikā pieredzētā Kristāla polša leciens no 3,07 uz 4,12.

Šoreiz pavasarīgs prieks un monolīts atbalsts nodokļu celšanai. Jo PVN paliek, kur bijis, UIN samazinās tikai tiem, kam naudu tērēšanai nevajag, tai pat laikā dubultojot dividenžu nodokli tiem, kam tomēr ir tērēt sagribējies, un formālais iedzīvotāju ienākuma pazeminājums tikšot pašvaldībām kompensēts, tātad tāpat vien tiem pašiem nodokļu maksātājiem atņemts, varbūt tikai nedaudz citā veidā. Un mēs šeit nelietīgāko un amorālāko izdzimteni – nekustamā īpašuma nodokli – vispār nepieminam, tas lai paliek citai reizei. Nesaprātīgie stulbeņi, kas krājuši un būvējuši, lai izpērk savu mājiņu vai dzīvokli vēlreiz, bet prātīgie, kas visu izplinderējuši un nodzēruši, var pārtikt no pabalstiem, kurus muļķa strādājošie un pelnošie tiem izmaksā.

Saturiski tas atgādina zināmo shēmu, kā kāds čigāns esot centies atradināt savu ķēvīti no ēšanas. Tas gandrīz jau arī bija izdevies, tik mazdrusciņ pietrūcis, jo šamā īsi pirms rezultāta sasniegšanas tomēr nosprāgusi. Atliek cerēt, ka es alojos un nodokļu maksātāju ķēvīte vilks vēl un vēl, un piedevām Latvijas Banka laipni atvēlējusi drusciņ iebraukt parādos uz šīs cerības rēķina. Ko valdība nekavēsies izmantot, kamēr sajūsmas eiforija nav pārgājusi.

Pievērsīšu uzmanību visa šī kūleņa izskatam.

Atkal atkārtojas kāda absurda tēze, kuras daudzināšanā ierasti pievienojas itin saprātīgi cilvēki. Tēze, ka iepriekšējā publiskā katastrofa esot bijusi “nespēja pareizi komunicēt”, “nespēja izskaidrot sabiedrībai” un tā tālāk. Man grūti samierināties ar to, ka šī absolūtā stulbība tiek tiražēta ad nauseam. Nav un nevar būt tādas komunikatīvas brīnumnūjiņas, lai valdības bezsakarīgo grābstīšanos varētu paskaidrot tā, lai tauta laimē dietu. Nevar no sūda izcept pīrādziņu, nevienam vairs nav gebelsisku iespēju komunikācijas sociālo platformu laikmetā. Pat, ja valdība aizklapētu visus mēdijus un sēdētu pieglaimīgajā 1:1 vai citā kādā lišķības konkursā no rīta līdz vakaram.

Veiksmīga komunikācija var dot atbalstu, iespējams, izšķirīgu, konstruktīvai rīcībai, kaut arī varbūt diskutablai un, iespējams, kļūdainai. Neviens maestro no ķīniešu bērnu kora neuztaisīs dziesmu svētku kopkori, ir nepieciešama substance, plāns un rīcība.

Un šai gadījumā straujie notikumi publiskajā telpā ir stingrs arguments par labu augšminētajam. Izrādās, eksistē puslīdz sakarīgs, daļēji jau apspriests plāns, un ar to ārkārtīgi piemērotā kārtā startē iespējamais oponents. “Sabiedrība” un tās “eksperti” atbalsta, opozīcija jūtas spiesta piekrist, ministrija tā kā precizē, bet apmēram to pašu vien liek priekšā, un publika beidzot redz, ka ir kaut kas cerīgs. Un to tad arī var balstīt ar piemērotu publicitāti, pī–ār gājieniem un, ko vien vēlies. Atšķirībā no iepriekšējā murga, kura iespaidu neglābtu ne Gēbelss, ne Trockis.

Izskatās, ka valdība šoreiz ir izairējusi, līdz Jāņiem nu jau izvilks puslīdz droši.

Tā kā viss ies puslīdz pa vecam, tad jautājums par sabiedrības simpātijām varētu atkal pārfokusēties uz to, kā tā nodokļu naudiņa tiek tērēta. Tāpat kā satiksmes noteikumu ievērošana pamatā ir brīvprātīga, lielā mērā līdzīgi ir ar nodokļiem. Lai mūs šai analoģijā nemulsina Ceļu policijas patruļu un radaru esamība. Krustojumu šķērsošanas vietās ir luksofori, un vairums sagaida zaļo, lai brauktu. Protams, bīstamākās vietās ir barjeras, un pārāk kārdinoši ceļi piebraukšanai pie jūras tiek pat pārrakti, bet tas kopumā ir nenozīmīgs procents no visa ceļu tīkla un krustojumiem. Visumā kustība notiek pēc brīvprātīgi ievērotiem noteikumiem, un policija tikai uzrauga, pa reizei taisa reidus un pavisam nelielu daļu no satiksmes dalībniekiem kādreiz soda.

Tādēļ nepieciešams, lai noteikumi būtu sistēmiski, ne pārāk sarežģīti un to ievērošana šķistos kopumā lietderīga. Tas attiecas uz visu mūsu dzīvi regulējošo kārtību, un ar nodokļiem tā būtu jābūt it sevišķi. Man būtu jāgrib maksāt nodokļus. Vai tā tas ir? Kālabad man būtu jānodrošina tā bezjēdzīgā un bieži vien bezkaunīgā e–sūdsuzkociņa taisīšana 15 gadu garumā, kas par notērētiem miljoniem, ar 21. gadsimta tehnoloģiju dod sliktāku funkcionalitāti, nekā tā bija 19. gadsimtā?

Kāpēc? Par to 2. daļā, mans piedzīvojums ar espresso meklējumiem uz līnijas Dobele – Tukums.

2. daļa: dura lex, sed lex

Lai cik optimisma pilns un sajūsmas pavadīts bija nodokļu reformas pieteikums, nekāda lielā laime caur to visu mūs acīmredzami negaida. Ir dažas metodes, kā torpedēt un noslīcināt purvā visdižākos ieceru kreiserus, valdībā iecienītāko sauc nodibināt darba grupu.

Markam Tvenam pieraksta apmēram šādu asprātību: vienai mātei bija divi dēli, viens kļuva par tālbraucēju kapteini, otrs par ASV viceprezidentu, un ne par vienu no viņiem nekas vairs nav dzirdēts. Ar darba grupai nodotu dokumentu ir līdzīgi: neskaidras baumas var uzzināt no garām braukušiem pirātiem vai dreifējošiem ledus lāčiem, bet atgriezies no turienes redzēts tikai retais. Mūsu apjūsmotā nodokļu reforma turp arī aizraidīta, jutīsim tai līdzi un sūtīsim uzmundrinošas kartiņas uz Jāņiem un Ziemsvētkiem.

Reforma tā kā būtu savaldīta, bet jautājums paliek: kāpēc man vispār būtu jāgrib maksāt nodokļus, reformētus vai nereformētus?

Šoziem mani par to padomāt rosināja kāds aumež sadzīvisks notikums. Biju izbraucis ziemas ainavu bildēšanas tūrē, un ierastā maršrutā uzmācās tikpat ierasts pēcpusdienas ģībonītis. Pēc kafijas ierastā kārtā iebraucu kādā vietā uz līnijas Dobele – Tukums, kura lai paliek vārdā nesaukta, jo konkrētās pilsētiņas spožuma un posta apraksts novirzītu no šī artiķeļa pamattēmas.

Mūsu stāstam svarīgs moments ir tas, ka vietā, kur jau gadu simtiem acīmredzami ir bijusi pulcēšanās un tirdzniecības vieta, vairs nebija kafejnīcas. Un tāda tur vēl noteikti bija manā iepriekšējā iebraukšanas reizē, lai arī mazāka un pieticīgāka nekā iepriekšiepriekšējā. Plakāts ar kafijas piedāvājumu rotāja veikala durvis. Situācija skaidra: nav pietiekoši daudz publikas, lai kafejnīca varētu savilkt galus kopā, funkcija daungreidota un pārvietojusies uz bodīti.

Eju iekšā, automātu atrodu un pirmā brīdī nopriecājos: jauns, lepns un skaists kā tikko pirkts velosipēds. Hromējumi spīd, laka koša, apkārt tīrība kā paraugmedpunktā. Sāku bakstīties gar pogām un prātot: nu neizskatās pēc pārāk bieži lietota. Un tā arī izrādījās, meitene kasē bijīgi pārjautāja, vai tiešām man ir divi espresso vienā krūzītē.

Es, protams, varēju samelot, ka tā ir viena parasta kafija, bet domas jau bija izvirpinājušas savu gaitu. Pirmām kārtām, es nekad nemeloju bez vajadzības un citiem arī neiesaku. Vajadzības nu tik tiešām nekādas, es varētu samaksāt arī par duci kafijas, un tādēļ vien nebūtu jāpaliek bez vakariņām. Šoreiz interesantākais bija otrs apsvērums, par kafijas dabūšanu vispār.

Meitene kasē nekad nebija izsitusi espresso kodu, viņa to labu brītiņu meklēja cūkausainā kladītē. Pēc spožā un nelietotā automāta izskata un kasieres darbībām diezgan droši varēja spriest, ka esmu pirmais espresso pircējs šodien un, iespējams, vienīgais tajā nedēļā.

Un secinājums no tā visa neizbēgams: ja es nemaksāšu par savu dubulto espresso, bet kaut kā noblēdīšu un tā darīs arī citi, tad tas automāts tur nākošziem vairs nestāvēs. Ne spīdīgs, ne apļepis, nekāds. Jo iepriekšējās kafejnīcas iznīka ne no labas dzīves, un šamo brīnumūberaparātu veikalniekam droši vien iegalvojis kāds izplatītājs, un iespējams, ka uz kredīta. Ja es nesamaksāšu, maza cerība, ka tas izdzīvos.

Ar mūsu nodokļiem ir ikurāt tāpat. Ja mēs visi savā sašutumā par budžeta izplinderēšanu nemaksāsim neko vai tikai to minimumu, no kura nekādi nevar izmeloties, mūsu valstiņa iznīks kā mazpilsētas kafejnīca. Tiem, kam scenārijs nav pieņemams, ir jāsamierinās, ka nodokļi jāmaksā arī šīs valdības bezgalīgi godīgo roleksoto darbarūķu uzturēšanai. Jo, ja šamie strauji iznīks, tad nav itin nekādu cerību tikt pie labākiem. Nekad.

Un vēl viens, ne mazāk svarīgs iemesls. Likums ir jāievēro. Visiem. Tāda nu ir pēdējos pāris gadsimtos nostiprinājusies kārtība, un tā tiešām nav tā sliktākā. Mūsu pašreizējā komunikatīvā vide gan šo regulu modificē, līdzīgi kā Dzīvnieku fermā parādījās pilnveidojumi dogmai par dzīvnieku vienlīdzību. Proti, aktīvisti, pašiecelti ūberdemokrāti un cita veida progresīvi domājošie ir panākuši situāciju, kurā par normālu tiek pasludināta kārtība, ka labajiem likumi nav jāievēro, kamēr sliktos, pat, ja tie rīkojas saskaņā ar likumu un instrukcijām, drīkst izvarot, jo tie taču ir sliktie.

Kaut vai viens piemēru pārītis no tūkstoša: kādas augstskolas rektors gadiem ilgi dirš virsū aborigēnu likuma prasībām par valsts valodas zināšanām, un to atbalsta ne tikai progresīvie iztapoņas, bet arī ministri saliecas pienācīgā pozā un steidz šo labajam personāžam neērto likumu uzrakstīt sevišķā, viņam pieskaņotā veidā.

Savukārt persona, kura saskaņā ar visiem likumiem un instrukcijām piedalās medībās, tiek pakļauta labo psiholoģiskajai vardarbībai, par kādu šitādus labos itin mierīgi derētu sasēdināt aiz restēm par naida runu. Bet nevar. Kāpēc? Tāpēc, ka tā lūšu medniece ir sliktā, bet, kas ir un kas nav naida runa, lemj labie. Arī man šķiet, ka lūšu medības ar lūsēnu slaktēšanu ir tik tiešām derdzīga nodarbe, bet vienīgais pārkāpums, ko iztirzātā persona bija pieļāvusi, bija vārds “ielengti” viņas tekstā.

Situācija, kad labie lemj, kuri likumi un kam ir jāievēro, bet kad var linčot arī bez kādas likuma ievērošanas, ir tikpat bīstama kā mūsu katra attieksme pret nodokļu maksāšanu. Šonedēļ saasinājās tēma par nekustamā īpašuma nodokli. Gadiem ilgi labie un progresīvie ir bazūnējuši nelietīgu stulbību, ka NĪN ir ļoti laba lieta, jāliek tik bagātajiem un sliktajiem maksāt un, kas izvairās, tos uzvilkt uz mieta. Te pēkšņi izrādās, ka labajai Džemmai Skulmei tas nodoklis izrādās nelabs. Iestājas kognitīvā disonanse. Varbūt tagad beidzot varēs uzsākt normālu apspriešanu.

Neliela atkāpe par nodokļiem. Nedaudz primitivizējot, vairums no maksājamā saistās ar to, ko esam ieņēmuši, prasti sakot, patriotisks aicinājums padalīties ieņēmumos. Tā ieņēmumu nodoklis ir skaidrā veidā daļa no ieņemtā, nodoklis dividendēm – daļa no saņemamā. Pat PVN ir ar to saistīts, vairāk jāmaksā tiem, kam ir vēlme vai vajadzība kaut ko pirkt, un, kas dārgāk pērk, tam vairāk jāmaksā.

Nekustamā īpašuma nodoklim nav nekādas augšminētās loģikas. Tas ir uzrēķins par to, ka neesi naudu nodzēris, bet gan uzcēlis mājokli, un par to tev zināmā laikā tas jāizpērk vēlreiz. Pa pusotram procentiņam gadā, un tā visu mūžu. Nemaksāsi - labie un progresīvie atņems. Izņemot gadījumu, ja tu esi Džemma Skulme. Apskaties pasē, un, ja izrādās, ka neesi, tad atņems. Tātad jāmaksā smilkstēdamam. Pie kam vadoties nevis no cenas, kuru tu esi par īpašumu kādreiz nomaksājis, bet no reizēm absurdiem skaitļiem, kurus ietekmē visraibākie faktori, ieskaitot to, ka tava īpašuma novērtējums un līdz ar to “soda nauda par apdomīgumu” var trīskāršoties tikai tādēļ, ka tavā apkaimē īpašumus sapirkuši trīs prātu izkūkojuši narkobaroni vai naftas magnāti.

Ko darīt? Ievērot likumu. Un vienlaicīgi neklausīties labo ļaužu un progresīvo nelietīgajā demagoģijā. Caur bagātnieku slaukšanu un slaktēšanu neviena sabiedrība nav tikusi pie pārticības. Ir mēģināts, arī vēsturiski nesen un pavisam tepat.

Tai pat laikā nav likumu, kas nebūtu maināmi, ja tam ir pārliecinošs sabiedrības pieprasījums. Bet līdz tam jāpilda spēkā esošie. Kā teica senie romieši: Dura lex, sed lex. Bargs ir likums, bet tas ir likums. Labāk bargs un pastulbs likums nekā labo cilvēku linča tiesa.

Bet tā nodokļu reforma var pat izdoties, ja neliksim mierā uz darba grupu aizsūtītājus un neļausim labajiem monopolizēt patiesību. Un maksāsim par kafiju bez blēdīšanās, cik nu iespējams.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Seko mums