Par nodokļu maksātāju naudu tiek glābtas bankas un aviokompānijas, - kāpēc tad paši nodokļu maksātāji netiek glābti no zemes baronu apspiešanas?!
Kristīne Osipova14.05.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es esmu ManaBalss vietnē tikko publicētās iniciatīvas "ZEME ZEM DAUDZDZĪVOKĻU MĀJĀM JĀIZPĒRK VALSTIJ UN PAŠVALDĪBĀM UN JĀNODOD DZĪVOKĻU ĪPAŠNIEKU ĪPAŠUMĀ" (https://manabalss.lv/i/3113) autore. Mana galvenā motivācija, iesniedzot ManaBalss iniciatīvu, ir bijusi panākt vienādu tiesību nodrošināšanu visiem privatizēto (t.s. "denacionalizēto") dzīvokļu īpašniekiem.
Kā raksta Jānis Kučinskis (te: https://pietiek.com/raksti/par_dalita_ipasuma_neatbilstibu_lr_satversmei_faktiski_atjaunotas_feodalas_privilegijas_un_likvideta_demokratija/), "...privatizēto dzīvokļu īpašnieki tika sadalīti divās daļās, no kurām pirmajai daļai nav jāmaksā zemes noma un nebūs jāizpērk zeme, bet otrā daļa jau aptuveni 20 gadus maksā zemes nomu zemes īpašniekiem, no 2010. līdz 2015. gadam maksāja zemes īpašniekiem arī NĪN kompensāciju un ap 2020. gada viņiem bez tā vēl paredzēta namiem piesaistītās zemes piespiedu izpirkšana”.
Manuprāt, tiesības nav vienādas, jo tie, kuru dzīvokļi atrodas ēkās, kas stāv uz valstij vai pašvaldībai piederējošās zemes (t.i. zemes, kas pirms 1940. gada nav piederējusi privātpersonai vai arī zemes, uz kuru pēc neatkarības atgūšanas neviens nav pieteicis īpašuma tiesības), tika nodrošināta iespēja šo zemi savā īpašumā saņemt bez atlīdzības (nosedzot vien maksu par zemes gabala noteikšanu, iemērīšanu un reģistrēšanu zemesgrāmatā): pēc likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” noteiktās kārtības, zemes gabalu, uz kura pilnīgi vai daļēji atrodas privatizācijai nodotais dzīvojamais nams, nodod īpašumā bez atlīdzības atbilstoši privatizētā objekta kopīpašuma domājamai daļai.
Tie, kam paveicās mazāk, jo viņu dzīvokļi atrodas ēkās, kas stāv uz zemes, kurai ir atradušies "īpašnieki" (bieži vien tās ir pērsonas, kas zemi no bijušajiem īpašniekiem un to mantiniekiem ir pārpirkušas, bieži vien savtīgos nolūkos), neko bez atlīdzības dabūt nevar: lai zemi iegūtu savā īpašumā, tiem ir jāmaksā nauda zemes īpašniekiem.
Otra lieta, ko gribēju uzsvērt: tādai "piespiedu nomai" vispār nav jāpastāv, tā nav tiesiska, nav Satversmei atbilstoša un tā pēc iespējas drīzāk ir jāpārtrauc. Kā raksta J. Kučinskis, "zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības iznomātājs (zemes īpašnieks) un nomnieks (privatizētā objekta īpašnieks) nodibina nevis, labprātīgi vienojoties, kā to paredz Civillikuma saistību tiesību daļa, bet gan, izpildot likumā noteiktu pienākumu”. Šiem privatizēto dzīvokļu īpašniekiem nav izvēles brīvības, valsts ar likumu piespiež tiem nomu.
Jau toreiz, strādājot pie t.s. "zemes reformas", valdībai bija pareizās atbildes: piemēram, likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" bija iestrādātas iespējas atdot īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izņemot gadījumus, ja... Un likumā tika uzskaitīti šie gadījumi, no kuriem raksturīgākie bija: ja uz zemes atrodas valstij vai pašvaldībai nozīmīgi objekti vai citām personām piederošas ēkas un būves. Kāpēc tad pilsētās nevarēja zemi privatizēt pēc tā paša principa? Droši vien, kādam tas nav bijis izdevīgi...
Kā novēroja J. Kučinskis, Valsts zemes dienesta nekustamā īpašuma tirgus pārskatā par 2015. gadu ir atrodams šāds atzinums: “Starp lielākajiem zemes īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas cita īpašumā esošas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, vienīgais īpašnieks, kas zemi ir saņēmis, atjaunojot īpašuma tiesības, ir Grebenščikova vecticībnieku draudze. Pārējās personas zemi ieguvušas citos dažādos veidos – dāvinājuma ceļā, pērkot, apvienojoties, ieguldot pamatkapitālā utt. Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests", akciju sabiedrība "REVERSED", akciju sabiedrība "ZEMES ĪPAŠNIEKU ĢILDE" ir mērķtiecīgi ieguvušas zemi zem daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, un tas raksturo to, ka nomas maksas saņemšana no mājas iedzīvotājiem ir mērķtiecīgs bizness.”
2015. gada beigās ManaBalss vietnē tika iesniegta iniciatīva (https://manabalss.lv/i/940), kas guva vairāk nekā 10 000 cilvēku atbalstu, un, pateicoties tai, tapa "Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums". Likums gan neietvēr iniciatīvā izvirzīto prasību: "Valsts izmaksā īpašniekam zemes vērtību, piedāvā ekvivalentu zemes gabalu par atvieglotu samaksu vai bez samaksas".
Manuprāt, zeme jāizpērk valstij, jo tieši valsts, neprasmīgi (vai arī mērķtiecīgi?) pieņemot likumus, šīs ziepes savārīja, tai arī jarisina radusies situācija. Par nodokļu maksātāju naudu tiek glābtas bankas un aviokompānijas, - kāpēc tad paši nodokļu maksātāji netiek glābti no zemes baronu apspiešanas?!
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
