Iesaki rakstu: 
Lai gan pēdējā laikā absolūts līderis likumpārkāpēju morāla attaisnošanā ir ģenerālprokurors Juris Stukāns, šajā gadījumā runa nebūs par viņu. Runa būs par kādu dīdžeju vārdā Alekss Dubass, kurš 2004. gada 14. februārī kopā ar savu toreizējo sievu svinēja Visu mīlētāju dienu Vecrīgas klubā «Pupu Lounge». Ballītēs laikā tika lietots alkohols, reibumā sākās vārdu pārmaiņa un kautiņš ar firmas «Pasadena Group Promotion» īpašnieku Ojāru Grasmani. Dīdžejs kluba virtuvē paķēra nazi un trieca to oponenta sirdī.
Asmenis skāra sirds muskuli, un Grasmanis ilgāku laiku sabija reanimācijā, savukārt dīdžejs pirmstiesas izmeklēšanas laiku pavadīja aiz restēm. Tiesa dīdžejam piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem.
Citiem vārdiem sakot, dīdžeju paglāba, jo par šādu noziegumu parastajiem mirstīgajiem tiesnesis bez šaubām būtu piespriedis vismaz piecus gadus cietumā, taču cietuma vietā dīdžejs saņēma nelielu pļauku pa dibenu.
Lai būtu skaidrs, ar kādiem cilvēkiem dīdžejam un viņa sievai patika pavadīt laiku, ir jāpasaka daži vārdi un par dīdžeja upuri – producentu Ojāru Grasmani.
Pēc traģiskā konflikta Grasmanis vēlāk atkal parādījās kriminālhronikās: viņš bija uzsācis bīstamu mīlas dēku ar kriminālajās aprindās pazīstamā uzņēmēja, «Arēnas Rīga» līdzīpašnieka Igora Ivanova nu jau mirušo sievu Ellu Ivanovu.
Atgriežoties pie dīdžeja un skatoties, kā viņa dzīve rit šodien, jāatzīst, ka Latvijas mediji nolēma viņu pilnībā reabilitēt. Tagad viņu ziņu portālos sauc par žurnālistu un aicina apmeklēt tiešraides, lai apspriestu pašreizējo situāciju Ukrainā. Proti, Latvijas mediji uzskata, ka cilvēks kurš noņem stresu, iedurot nazi citam sirdī, ir tieši tas, kura tik ļoti pietrūkst Latvijas televīzijai.
Bet kurš ir vainīgs, ka bez piecām minūtēm slepkava tika pasniegts par ģeopolitikas ekspertu? Kurš viņu pat pielaida pie kameras un mikrofona? Uz šiem jautājumiem ir divas atbildes.
Pirmkārt, liels paldies ir jāpasaka neticami lielajam pieprasījumam pēc liekuļu, neliešu un garīgi atpalikušu izlēcēju viedokļiem. Tāpēc ka, ja liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju nebūtu gatavi skatīties uz šo cilvēku sejām savos ekrānos, tad šo seju uz ekrāniem arī nebūtu.
Un, otrkārt, pie vainas ir pilnīgs informācijas higiēnas vakuums mūsu sabiedrībā kopumā. Pārāk daudzi no mums ir gatavi līdz sirdsdarbības apstāšanās mirklim klausīties atklātu izdzimteņu saldo demagoģiju vienkārši tāpēc, ka tā sakrīt ar viņu pašu viedokli. Un otrādi – par ne vienmēr patīkamu, bet argumentētu un pamatotu kritiku kāds tiks momentā iemests sārtā jo mūsu valstī apvainot citus morāles trūkumā tiek uzskatīts par sliktas gaumes pazīmi.
Pēc šī visa diez vai var brīnīties, ka par smagu miesas bojājumu nodarīšanu notiesāts noziedznieks mums tiek pasniegts kā žurnālists un viņa viedoklis jau šo piektdien tiks pārraidīts vienā no lielākajiem mūsu valsts mediju portāliem.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.