Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mums ir efektīva un darbīga valdība ar lielisku premjeru un pavisam superīgu veselības ministri, kuriem ir milzīga atbildības nasta, tāpēc visādiem nekrietneļiem, kuri atļaujas viņus kritizēt par šo vai to, vajadzētu paklusēt – jo vairāk tāpēc, ka šai valdībai un ministrijai ir lieliska krīzes laiku komunikācija. Rokas nost, nelieši, un ļaujiet strādāt gan lieliskajai Latvijas valdībai, gan ne mazāk lieliskajiem Eiropas vadoņiem!

Koronvīrusa epidēmijai un ar to saistītajiem sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem strauji pārņemot arī Latviju, šādas ievirzes auri pēdējās dienās dzirdami aizvien skaļāk – un sociālajos tīklos jo īpaši skaļi pēc tā brīža, kad jau pieminētā superīgā veselības ministre publiski pavēstīja par nepieciešamību „nokopt komentāru slodzi”.

Rezultātā jauno saukli dažādās balsīs loka visdažādākie pašreizējās varas sistēmai piederīgi, uzticīgi vai tā vai citādi piesūkušies indivīdi – no puskoka eirobirokrātiem un vēstniekiem līdz visvisādiem gustavstrengām un krišēlertiem, kuri paklusām jau cer, ka pareizo signālu pārraidīšana šodien nodrošinās papildu pārtikas kartītes vai vietiņu „pa blatu” pie plaušu ventilācijas iekārtas parīt.

Nevar noliegt – valdības atbildība ir milzīga, un atšķirībā no „nācijas tēva” premjers un ministre tiešām kaut ko sabiedrībai stāsta.

Tomēr, lai kāda vidusmēra cilvēkam būtu šobrīdējā iekšējā nedrošība, bailes vai panika, kas brēktin brēc pēc kāda, kam ticēt un uzticēties, vienalga nevajadzētu akli pakļauties šiem reizēm apmaksātajiem, reizēm vienkārši pastulbajiem sistēmas slavinātājiem.

Atbildība – tas ir jauki, bet vitāli svarīga pašlaik ir nevis varas pārstāvju atbildības nasta un pārgrieztās acis, to haotiski stiepjot labākajās vēža, gulbja un līdakas tradīcijās, bet gan tas, cik efektīvi un pārdomāti viņi ar to tiek galā.

Var, protams, uz sašutumu par to, ka Slimību profilakses un kontroles centrs – viena no galvenajām, ja ne pati galvenā iestāde pašreizējā situācijā – vēl joprojām nav spējis nodrošināt pat reāli sazvanāma diennakts informatīvā zvanu centra darbību, sagādāt tam „vieglu” numuru un nodrošināt, lai tas būtu vispārzināms, atbildēt ar superīgās ministres un superīgās valdības „nokoptiem” auriem: ko jūs vispār iedomājaties?! Viņiem taču ir tāāāāāāāāāda atbildība! Pasēdiet paši pie tā telefona!

Taču derīga un patiesi atbildīga valsts vara, kura spēj efektīva parūpēties par saviem iedzīvotājiem, ir nevis tāda vara, kas nodrošina šādus kviecējus, bet tāda, kas spēj lietderīgi izmantot tai samaksātos nodokļu miljonus.

Šis pats Slimību profilakses un kontroles centrs pēdējos gados ir bijis slavens ar nepārtrauktām kampaņām par dažādiem sabiedrības veselības aspektiem. Tērēti ir miljoni, un neviens nestrīdas, ka arī šādas kampaņas ir bijušas vajadzīgas, - bet jo vairāk absurdi ir tas, ka pašreizējā situācijā tas nespēj atrast līdzekļus šādai vitāli svarīgai lietai, kas uz kopējā fona izmaksātu kapeikas.

Šāda neizdarība diemžēl ir pavadījusi visu vai gandrīz visu, ko līdz šim epidēmijas sakarā ir darījusi Krišjāņa Kariņa un Ilzes Viņķeles valdība. Viena lieta ir aizgrābta acu bolīšana un roku lauzīšana, kas tik glīti izskatās televīzijas ekrānā, bet reālie fakti ir pavisam cita lieta. Te būs tikai daži – visbrēcošākie.

Ķīna epidēmiju reāli atzina janvāra sākumā, bet vēl divus mēnešus Latvijas iepuvušās galvas nostāja bija – mēs sekojam situācijai, monitorējam, bet nevajag satraukties, pagaidām viss ir labi. Pat tagad tik aktīvā infektologa Ugas Dumpja pirmais ieraksts tviterī vīrusa sakarā datēts tikai ar 22. janvāri.

Tas, ka „vismaz pagaidām nesatraucieties” signāls tika raidīts sabiedrībai, varbūt vēl būtu pieņemami, taču pašlaik vairs nav nekādu šaubu, ka arī Kariņš, Viņķele un Co. visu šo laiku nav satraukušies ne par naga melnumu. Ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka ar „monitorēšanu” ir saprasta ikrīta Ķīnas saslimšanu skaita izlasīšana ziņās un bolīšanās uz eksotiskām bildītēm no Vuhaņas.

Nav pat runas par to, ka kāds speciālists būtu ticis nosūtīts uz Ķīnu, vēlāk arī uz Koreju, Japānu, Singapūru, lai laikus pavērotu – kas un kā tur tiek darīts, ko varētu izmantot un ko atkal ne, kas ir efektīvi un kas ne. Tā vietā komandējumu nauda ir aizgūtnēm tērēta ierastākos maršrutos uz Briseli un tamlīdzīgi.

Uzskatāmākais rezultāts šai nevēlmei laikus kaut pirkstu pakustināt, ir premjera izstrādājums, kurš jau tagad, krīzes sākuma dienās, televīzijā prognozējot ārkārtas situācijas ilgumu, atsaucas uz Ķīnas pieredzi. Latvijā viss, itin viss būs citādāk nekā Ķīnā, vienīgi līķu skaits varētu būt arī lielāks, un jābūt totāli neinformētam un no realitātes atrautam jefiņam, lai to nesaprastu.

Taču viens premjers, kurš mums par nelaimi ir daudz īstāks marsietis nekā savulaik izdaudzinātais, vēl būtu tā mazākā nelaime. Pēdējās pāris nedēļas ir uzskatāmi apliecinājušas, ka šai valdībai nav bijis un joprojām nav nekāda plāna, nekādas pārdomātas stratēģijas racionālai un saprātīgai rīcībai.

Ir acīmredzams, ka ierēdņu un politiķu armija, kas regulāri ir ražojusi visvisādus murguplānus, nav spējusi saražot par reālu, praktiskajā dzīvē izmantojamu krīzes, civilās aizsardzības, nu, vienalga, kāda nosaukuma plānu.

Varbūt neesat pamanījuši, taču dēļ Krīzes vadības padomes sēdes ne tikai notiek aiz slēgtām durvīm, bet arī tajās notiekošais netiek nekādā veidā fiksēts. Iemesls ir viens – pietiktu vienam šādam sēdes ierakstam nonākt sabiedrības rokās, lai visiem būtu skaidrs, kādi bezgribīgi un bezatbildīgi parazīti vada valsti.

Viss ir noticis un joprojām notiek pēc principa – oi, re, kas notiek, kāds brīnums, kāds pārsteigums, kurš gan kaut ko tādu varēja iedomāties, nu, ko, vajadzētu mēģināt kaut ko darīt un, pats galvenais, pastāstīt stulbajai tautai, cik mēs enerģiski strādājam un kā gumstam zem atbildības nastas.

Rezultāts, protams, ir atbilstošs – aiztaisīt vienus reisus un noskatīties, kā tie paši inficētie cilvēki no tām pašām vietām bariem vien atlido ar citiem; sākumā izņirgāties par citvalstu idiotiem, kuri ņem analīzes lidostās, un tad, kad valstī jau ir nezināms skaits inficēto, sākt to darīt pašiem. Un tā tālāk, un tā tālāk, visur pēc principa – pietīsim ar izolācijas lentu, un gan jau kaut kā.

Turklāt totāla bezatbildība ir vērojama visos līmeņos. Tā vietā, lai pats galvenais infektologs Dumpis – kuram par viņa galveno infektoloģēšanu tiek maksāts no nodokļu maksātāju naudas – jau janvārī būtu skaļi brēcis un pieprasījis valstij steidzami iztērēt desmit, piecdesmit, simt miljonus nepieciešamai aparatūrai, materiāliem un vēl nezin kam, viņš neko tādu nav darījis.

Vēl vairāk, kā mēs tagad redzam, visas atbildīgās amatpersonas – ar veselības ministri priekšgalā – visu janvāri un februāri, raugoties uz notikumiem Ķīnā, nav pat iedomājušās, ka vajadzētu vismaz pildīt likumu un nodrošināt, lai valsts materiālajās rezervēs būtu tas, kam tur minimāli ir jābūt.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Rezultāts bezatbildībai un nolaidībai, protams, ir likumsakarīgs. Veselības ministre pat tiešraidē izmisīgi cenšas noslēpt niecīgo plaušu ventilācijas iekārtu skaitu valsts slimnīcās, NMPD vadītāja mazohistiski lielās ar darbinieku izdegšanu virsstundās, par haosu ar analīzēm zina visi (kamēr pat Ukraina un Armēnija, par Koreju nemaz nerunājot, ir spējušas nodrošināt lētas – vai pat bezmaksas - un operatīvas analīzes visiem), bet nepieciešamo materiālu un medikamentu iepirkšanai ir atceltas visas iepirkumu procedūras, ļaujot priekā saberzēt rokas tiem politiķiem pietuvinātajiem, kam krīzes periods būs lielās peļņas periods.

Īpašs stāsts ir par it kā lielisko komunikāciju. Es jums pastāstīšu, kas ir lieliska komunikācija. Lieliska komunikācija ir Izraēlā, kur cilvēku drošības un informētības vārdā viņi savos mobilajos telefonos saņem izsmeļošas ziņas par to, kur (iela, iestāde, atpūtas vieta utt.) jaunatklātie inficētie un slimnieki ir pavadījuši pēdējās dienas, ar ko komunicējuši, un tā tālāk.

Mums tā vietā ir bezgala svarīgā personu datu aizsardzība, kas kariņu un viņķeļu ieskatā ir tik ļoti svarīgāka par cilvēku dzīvībām, ka neļauj minēt pat konkrētas apdzīvotās vietas, kur fiksēti saslimušie, un idiotiskas, no dažādiem izsūtītājiem nākošas haotiskas īsziņas un epasti ar saturu, kura lietderība ir tuva nullei. Nav ne diennakts telefona, ne vienota infocentra, nav nekā, tikai bezgala daudz brīva raidlaika viņķeļveidīgajiem parazītiem. Tas, ka, kā lasāms sociālajos tīklos, Veselības ministrija atļaujas nobloķēt savu tviterkontu tai nepatīkamiem lietotājiem, ir organiska šīs „lieliskās komunikācijas” sastāvdaļa.

Ko es ar to visu gribu teikt? Tikai to, ka viss ir slikti? Jā, arī to, bet ne tikai. Vēl es vēlos likt pie sirds pāris lietas.

Ja jūs no viņķeļveidīgajiem un kariņveidīgajiem parazītiem stingri un visos iespējamos veidos neprasīsiet, viņi tieši arī turpinās. Bez saprāta, bez plāna, bez reālas atbildības. Kā vista ar nocirstu galvu.

Arī šī prasīšana, visticamākais, nebūs pietiekami efektīva, jo pēdējās reizes, kad latvieši kaut ko spēja pietiekami efektīvi un efektīgi paprasīt, ir datējamas ar, nu, teiksim, 115 un tikai nedaudz nesenāku vēsturi.

Tāpēc vienīgie, uz ko jūs varat paļauties, esat jūs paši, jūsu ģimene, jūsu draugi, jūsu kaimiņi – un vēl arī jūsu pašu veselais saprāts. Kariņveidīgie un viņķeļveidīgie nenodrošinās jums ne pārtiku, ne medikamentus, ne drošību – jā, jā, arī drošību, jo noziedzības pieauguma un haosa vilnis mums, visticamākais, vēl ir priekšā. Esiet gatavi pabarot, aizstāvēt un pasargāt sevi paši, jo parazīti, kas pārtiek no jūsu nopelnītās naudas, to nedarīs, tas nu ir droši. Airbaltikus un pareksus viņi paglābs, bet jūs ne.

An error has occured