Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sociālo mediju plaši izplatītās diskusijas par Pētera Avena pilsonības jautājumu izraisīja manī neaprakstāmu emociju gūzmu. Notikumu gaitas novērošana un cilvēku uzskatu un rīcības izmaiņas radīja asus pārdzīvojumu viļņus, kas liek šai diskusijai aizņemt vairāk nekā tikai tematiskas diskusijas lomu, – tā kļuvusi par principu un sirdsapziņas cīņu, kurā principi un prakse, šķiet, pretrunīgi mijiedarbojas.

Jau sen man bijušas šaubas par cilvēkiem, kuri bauda mediju uzmanības gaismu un pasludina sevi par Latvijas inteliģences pārstāvjiem, bet patiesībā cenšas iegūt personisku labumu. Atmiņā man atgriežas cilvēku rindas, lai tiktos ar Pēteri Avenu, dalītos savās radošajās idejās un plānos, sagaidot atbalstu – tas viss notika un bija iespējams.

Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors, Ojārs Spārītis, Zinātņu akadēmijas bijušais prezidents, un Māra Lāce, Nacionālā mākslas muzeja vadītāja – šie vārdi nevar tikt izlaisti, un viņu attieksme pret Pētera Avena ieguldījumu Latvijas mākslas tirgū ir ieguvusi lielu uzmanību.

Leģendām apvītais festivāls Rīga Jūrmala, kura vadītāja un organizētāja Zane Čulkstēna tik ļoti mīlēja grozīties Avena kunga kompānijā. Protams, nosauktajiem jāpievieno Mākslas muzeja Rīgas biržas vadītājas Daigas Upenieces un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītājas Ineses Baranovskas vārdi.

Šajā laikmetā, kad sociālie mediji piesaista uzmanību ar agresīviem komentāriem, kas nāk ne tikai no sabiedrības perifērijas, šie atbalsta saņēmēji mēģina paslēpt acis un izturēties tā, it kā nekad nebūtu saņēmuši finansējumu no Pētera Avena fonda. Lai arī varētu cerēt, ka viņi izstāstīs, ka Pēteris Avens ir bijis Latvijas mecenāts, kas ieguldījis savu enerģiju un resursus Latvijas labā, visticamāk šie vārdi paliks nepateikti.

Pēteri Avenu kritizē par nepateiktiem vārdiem. Bet ir liels "BET," jo bieži vien nepateikti vārdi ir tikai nepateikti vārdi, bet šajā gadījumā šie nepateiktie vārdi var būt par iemeslu tam, ka cilvēks tiek nosūtīts uz Krieviju, kur garais cietuma termiņš ir neizbēgams, kas ir vienlīdzīgs ar nāves sodu.

Skaidrs ir, no kā baidās Pēteris, bet no kā baidās visi klusējošie radošās inteliģences pārstāvji?  Vai viņi baidās viens no otra? Es baidos, tāpēc lietoju radošo pseidonīmu, pēc tam, kad daudzus gadus esmu strādājusi Pētera Avena fondā. Sociālo tīklu žulti negribas izjust uz sevi, par to es arī jūtos neērti, bet attaisnojums ir tas, ka es tāpat neesmu sabiedrībā atpazīstama persona. Bet vai kaut drusku ir kauns mūsu radošajiem inteliģentiem?

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...