Iesaki rakstu: 
Reizi gadā grozīt pulksteni un pāriet uz tā saukto vasaras laiku ir deviņpadsmitā gadsimta ideja, kuru pirmo reizi piedāvāja vīrs, vārdā Džordžs Hudzons, kurš aizrāvās ar vaboļu un insektu kolekcionēšanu. Hudzonam ļoti gribējās, lai pēc darba viņam atliek vairāk dienasgaismas stundu savam hobijam.
Eiropā laika grozīšana tika plaši ieviesta, lai ekonomētu ogles Pirmā pasaules kara gados, kad trūka visu izejvielu. Pēc Pirmā pasaules kara šī prakse iznīka, taču atdzima septiņdesmito enerģētiskās krīzes ietekmē, kad šī pati ideja tika attiecināta uz nepieciešamību taupīt elektrību. Ideja bija, ka šie resursi tiek tērēti mazāk, ja cilvēki efektīvāk izmanto saules gaismu.
Mūsdienās no šīm idejām vēl aizvien aktuāla varbūt ir vienīgi tā, kas attiecas uz vaboļu kolekcionāriem. Kas attiecas uz visu pārējo, tad nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka pāreja uz vasaras laiku ekonomētu jel kādus resursus, padarītu dzīvi lētāku vai būtu dabai draudzīgāka, no ekoloģiskā viedokļa nav. Tādu patiesībā nekad nav bijis, jo, ja jau ziemas laiks ir tas, kurš ir optimāls no resursu taupīšanas viedokļa, tad nav skaidrs, kāpēc no tā ir jāatsakās pavasarī, lai pēc tam atkal atgrieztos vēlā rudenī.
Stundu agrāka vai vēlāka celšanās vasarā taču acīm redzami nekādā veidā neietekmē elektrības vai ogļu patēriņu, – vienīgais, ko tā it kā dod, ir vienu stundu vairāk vaboļu vākšanai pēc darba. Taču šis arguments ir visai apšaubāms, ņemot vērā, cik ilgi vasaras periodā ir gaišs.
Sociālajos tīklos es lasīju anekdoti par to, kā vecs indiāņu virsaitis groza galvu un secina, ka vienīgi baltais cilvēks var izdomāt: ja segai vienā galā divus centimetrus nogriež un piešuj otrā galā, tad sega kļūst garāka.
Argumentu par labu pulksteņa rādītāju grozīšanai vai nu nav vispār, vai tie ir ļoti apšaubāmi. Toties ir zināms, ka pulksteņa grozīšana nevajadzīgi sarežģī daudzu jomu funkcionēšanu, sākot no starptautiskajiem norēķiniem un transporta un IT sistēmu darbības, beidzot ar nevajadzīgu nepieciešamību regulāri pārregulēt visdažādākās ierīces – no sarežģītām medicīnas diagnostikas iekārtām, līdz pat automašīnām un cepeškrāsnīm.
Vēl svarīgāk ir tas, ka laika grozīšana negatīvi ietekmē cilvēka miega kvalitāti, kas ir būtiski, īpaši, ja cilvēki jau citādi cieš no kādām veselības problēmām. Nerunāsim nemaz par dažādiem sadzīviskiem pārpratumiem un neērtībām, kuri tāpat vienmēr pavada šo bezjēdzīgo valsts noteikto kārtību.
Laika grozīšana divreiz gadā vienkārši nav vajadzīga, tas ir pilnīgi lieki, un nav nekādu pierādījumu, ka šīs nevajadzīgās pulksteņa rādītāju grozīšanas rezultātā tiktu ekonomēti resursi vai uzlabota cilvēku dzīves kvalitāte.
Tas, ka šāda kārtība pastāv, ir kliedzošs pierādījums, cik ļoti politiskais process var būt atrauts no zinātniska, faktos balstīta pasaules redzējuma un, ja reiz akceptētas, cik daudzas desmitgades var pastāvēt muļķīgas, nepamatotas normas kā, piemēram, ziemas laiks, marihuānas aizliegums, psihodēliķu pētījumu aizliegums psihiatrijā un līdzīgi.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
