Iesaki rakstu:

Pagājušās sestdienas vakarā, pārskatot ierakstus "Twitter" vietnē, starp fotogrāfijām, kurās redzamas cilvēku līķiem nokaisītas ielas Kijivas piepilsētā Bučā pēc Krievijas armijas izvākšanās, uzdūros Latvijas Republikas aizsardzības ministra Arta Pabrika vēstulei SEPLP un NEPLP.

Tajā ministrs, pamatojoties uz "sabiedrības pamatoto neapmierinātību" par vienu interviju, kas izskanējusi LTV7 raidījumā "TČK", faktiski piesola izgāzt SEPLP izstrādāto sabiedrisko mediju finansēšanas modeli, kas tiem nodrošinātu no politiķu ikgadējiem lēmumiem neatkarīgu un ilgtermiņā lielāku finansējumu. "Ja tiek turpināta šāda sabiedrisko mediju politika, tad nav nepieciešams tērēt nodokļu maksātāju naudu," paziņo Artis Pabriks. Intervija, kas izraisīja ministra neapmierinātību, bija ar Latvijā dzīvojošo Krievijas žurnālistu Leonīdu Ragozinu.

Kara zvērību bildes un Pabrika draudi sabiedriskajiem medijiem nedot naudu, jo vienā TV raidījumā ir nointervēts ministram nepieņemams cilvēks, radīja tādu domu jūkli, ka pusi nakts  nespēju iemigt. Pa galvu jaucās kadri no nesen noskatītās dokumentālās filmas par Krievijas neatkarīgo TV kanālu "Doždj". Cenzūra pret to Krievijā sākās pēc raidījuma, kurā žurnāliste Ļeņingradas blokādes gadadienā aicināja apspriest krievu rakstnieka Viktora Astafjeva frāzi, ka varbūt vajadzēja Ļeņingradu atdot fašistiem, lai izglābtu dzīvību simtiem tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju.

Žurnālistes jautājums aizvainoja kā Putina, tā krievu tautas jūtas, un kanālu "Doždj" izmeta no kabeļtelevīzijas operatoru piedāvājumiem. Turpmākos gadus "Doždj" darbība Putina Krievijā bija viena vienīga cīņa par eksistenci. Ar ko tas beidzās Ukrainas kara laikā, mēs zinām. "Doždj" Krievijā ir bloķēts pavisam, tāpat kā visi pārējie vērā ņemamie neatkarīgie mediji, jo tie ziņoja to, kas neatbilst varas akceptētajam vēstījumam.

Nezinu, vai ministrs Pabriks, kurš "Twitter" pats dāsni pavairoja Krievijas armijas pastrādātā slaktiņa bildes, aizdomājās, ka šīs baisās slepkavības padarīja iespējamas arī tas, ka lielai daļai Krievijas iedzīvotāju smadzenes ir izskalojis vienīgais pareizais, t.i., varas viedoklis. Bet tie, kas kara šausmas Bučā ļauj redzēt visai pasaulei, ir brīvās pasaules brīvie mediji. "Twitter" ceļojošo fotogrāfiju autori ir "Reuters" un AFP žurnālisti. Tas, ka neatkarīgi, profesionāli mediji fiksē kara ainas, ir garants, ka mēs varam saņemt realitātei atbilstošu informāciju.

Brīdī, kad Pabriks publicēja savu draudu vēstuli sabiedriskajiem medijiem un tās kapitāldaļu turētājam SEPLP, ceļā uz Ukrainas galvaspilsētu Kijivu dokumentēt karu tikko bija devusies Latvijas Radio (LR) žurnāliste Indra Sprance. Indrai kara laikā tas ir jau otrais brauciens uz Ukrainu, bet es īstenībā par šiem braucieniem jūtos slikti. Protams, lepojos, ka mums ir žurnāliste, kas gatava strādāt kara apstākļos, bet arī apzinos, ka Latvijas Radio tik maz var izdarīt, lai viņai piedāvātu iespējami drošu darba vidi.

Salīdzināsim – BBC žurnālistu komandai, dodoties strādāt uz kara zonām, līdzi brauc medija algots drošības padomnieks un viņus pavada cilvēks, kas pārzina vietējo vidi. Pavadoņu uzdevums ir iepriekš pārliecināties, ka žurnālisti dodas uz drošu vietu, un profesionāli pasargāt viņus, ja nokļūst briesmās. Lieki teikt, ka Indrai šāda profesionāla atbalsta personāla nav. Tas maksā bargu naudu, un mēs to vienkārši nevaram atļauties. Abos braucienos caur privātiem kontaktiem esam atraduši cilvēkus, kas viņai palīdz brīvprātīgi.

Eiropas raidorganizāciju apvienība jeb EBU žurnālistiem piedāvā mācības darbam kara apstākļos, taču maksa par tām ir "kosmoss", ko Latvijas sabiedriskie mediji nevar atļauties.

Paldies Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku preses cilvēkiem, kuri žurnālistu Ukrainas braucieniem iedeva bruņu vestes un ķiveres! Starptautiskiem standartiem atbilstošu kara ekipējumu žurnālistiem Latvijas Radio iegādāties nedrīkst, jo tās ir stratēģiskas nozīmes preces, uz ko mums nav tiesību.

Latvijas karavīri misijās uz kara plosītām valstīm dodas atbilstoši ekipēti, profesionāli apmācīti un iespējami drošā veidā. Latvijas žurnālisti diemžēl karā dodas visai amatieriski, un no aizsardzības ministra vēstījuma tagad nolasu, ka neko vairāk mēs arī neesam pelnījuši. Nevajag Latvijas sabiedriskajiem medijiem resursus, kas ļautu profesionāli sagatavot žurnālistus darbam kara laukā, jo tie intervē "nepareizus" cilvēkus.

Labi – kamēr Ukrainā strādā starptautiskas ziņu aģentūras, kaut kā jau iztiktu ar to piedāvāto informāciju. Bet, ko jūs, draugi, teiksiet, ja karš būs tepat? Žurnālistus, kas spēj strādāt kara apstākļos, nevajadzēs un iztiksiet ar valdības PR departamentu piegādātajām ziņām? Jūs to tiešām vēlaties?

Mēs jau tagad šeit, Latvijā, strādājam reāla informācijas kara apstākļos, un mums vajadzētu darīt daudz vairāk, nekā spējam. Nopietnās mediju organizācijās ārvalstīs strādā faktu pārbaudītāju komandas, kas pārliecinās gan par to, ka žurnālisti savās publikācijās vai raidījumos izmanto reālus faktus, gan atmasko sociālajos tīklos izplatīto dezinformāciju. Mums faktu pārbaudītāju nav, un nav, par ko viņus algot. Un tagad no valsts aizsardzības ministra saprotu, ka nevajag ar’, jo viens TV raidījums nointervēja Ragozinu.

Ukrainas kara laikā "The New York Times" (NYT) pētniecisko žurnālistu komanda bija izķērusi Krievijas armijas komandieru radio saziņu, kas ļāva izdarīt secinājumus par okupantu armijas kaujas spējām un plāniem. Naivi iedomājos, ka Latvijas sabiedriskajos medijos vajadzētu audzēt šādas kompetences, lai mums būtu cilvēki, kas spēj strādāt ar atvērtajiem datiem tā, kā to dara NYT vai "Bellingcat". Kamēr kaujas notiek uz Ukrainas zemes, varam iztikt ar NYT vai "Bellingcat", bet kas to darīs Latvijā? Izrādās, arī tie ir muļķīgi sapņi, jo viens TV raidījums nointervēja "nepareizu" cilvēku, un tātad – sabiedriskiem medijiem atvērto datu analīzes spējas nav vajadzīgas.

Pretendējot uz Latvijas Radio galvenā redaktora amatu, savā LR attīstības redzējumā rakstīju, ka sabiedriskajiem medijiem būtu mērķtiecīgi jāattīsta digitālajai videi piemērots saturs – tiem cilvēkiem, kas dzīvo digitālajā vidē un tradicionālos medijus nepatērē. Tātad jārada cits saturs citai auditorijai – līdzīgi, kā to dara citu Eiropas valstu sabiedriskie mediji. Tagad saprotu, ka tās ir nevajadzīgas vīzijas, jo viens TV raidījums nointervēja "nepareizu" cilvēku, tāpēc sabiedriskajiem medijiem nedrīkst dot vairāk naudas.

Kad Krievija sāka žvadzināt Ukrainā kara ieročus, Latvija nevilcinoties lēma par aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2,5%, lai vairotu savas aizsardzības spējas. Krievija jau sen žvadzina dezinformācijas ieročus Latvijā, taču Latvijas sabiedriskie mediji joprojām ir vieni no vis-, vis-, viszemāk finansētajiem sabiedriskajiem medijiem Eiropā. Pēc 2020.gada datiem, Latvijā sabiedrisko mediju finansējums bija 29,6 miljoni eiro, Igaunijā – 43 miljoni, Lietuvā – 47,6 miljoni.

Tas nozīmē tieši to, ko rakstīju, – sabiedriskie mediji nevar izdarīt daudz ko no tā, ko vajadzētu darīt, jo vienkārši nav tam kapacitātes. Tad kā jūs domājat uzvarēt šajā informācijas karā?

Lielākoties esmu strādājusi privātos medijos un zinu, ka nav grūti uz tiem pārvilināt Latvijas Radio žurnālistus, jo algu līmenis sabiedriskajā radio ir zemāks. Pirms diviem gadiem no TV3 modernā, dizaineru iekārtotā biroja pārejot strādāt uz LR ēku Doma laukumā, tās daudzu kabinetu nolupušie interjeri man izraisīja kultūršoku. Varu iedomāties ļaudis, kuri, šo lasot, vīpsnā par Latvijas Radio redaktores gražīgo vēlmi pēc skaistas darba vides. Un tomēr tas pagājušā gadsimta 80. vai 90. gadu linoleja ielāps, kas visā garumā caurvij mana darba kabineta grīdu, man neviļus ir kļuvis par simbolu attieksmei, ko pret medijiem izrāda sabiedrības naudas dalītāju vairākums Saeimā un valdībā. Mediji tiem vajadzīgi tiktāl, cik tie apkalpo viņu pašu viedokļus. Tātad – kontrolējami un vāji. Tieši šo ideālu vairāk nekā pirms 10 gadiem viesnīcā "Rīdzene" apsprieda Ainārs Šlesers ar domubiedriem. "Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle," likumsargu ierakstītajās sarunās Ainārs Šlesers saka Vilim Krištopanam. "Tā kā Krievijā, teiksim," atbild Krištopans.

Pabrika vēstulei varētu nepiešķirt tik lielu svaru, ja sociālajos tīklos nedarbotos orda, kas sistemātiski uzbrūk un vajā gan sabiedrisko, gan privāto mediju žurnālistus, kuri pauž no viņiem atšķirīgus viedokļus par jebko. Ministra vēstule perfekti iegulstas viņu izplatītajā vēstījumā, ka sabiedriskajiem medijiem nevar uzticēties. Kvalitatīvo mediju pataisīšana par "fake news media" bija paņēmiens, ko savā kampaņā un prezidentūras laikā plaši izmantoja Donalds Tramps, taču tas nav viņa izgudrojums. Svarīgākos preses izdevumus par "melu presi" sauca un tīrajai tautas gribai pretstatīja jau nacisti. (Palasiet Gebelsa sekretāres atmiņas, kas izdotas arī latviski.)

Sabiedriskie mediji nav dievi, kas nekļūdās un neizdara neko apšaubāmu. Es nevaru lepoties par katru raidījumu, ko esmu producējusi, vai katru rakstu, ko savā dzīvē esmu uzrakstījusi. Arī tagad redzu lietas, kas Latvijas Radio ir jāuzlabo, un saprotu lielu daļu kritikas, ko saņemam. Taču kritika nav tas pats, kas uzbrukumi sabiedriskajiem medijiem ar mērķi apšaubīt to pastāvēšanas jēgu.

Atgriezīsimies pie nelaimīgās intervijas ar Leonīdu Ragozinu. LTV ir paskaidrojusi, ka viņš tika uzaicināts kā viesis raidījumā, kura mērķis bija uzklausīt vairāku Krievijas neatkarīgo žurnālistu viedokļus par karu Ukrainā. Neesmu pētījusi Ragozina darbību un nezinu, vai viņš ir "iespējamais Krievijas ietekmes aģents", kā viņu dēvē Pabriks. Jāatzīst gan, ka Ragozins "Twitter" ir paudis uzskatus, kas arī man šķiet nepieņemami, bet tādus pauž daudzi, arī Latvijas valsts amatpersonas. Noklausoties TČK interviju, nemanīju ne Kremļa propagandu, ne kara slavināšanu, kas varētu būt pamats sašutumam.

Taču, pat ja intervējamā izvēle ir apšaubāma, kopš šā gada pavasara ir izveidots jauns, brīnišķīgs mehānisms sabiedrisko mediju rīcības izvērtēšanai.

Ir sākusi darboties ombuda institūcija, kurā ar iesniegumiem var vērsties jebkurš.

Ir arī citi sabiedrisko mediju darba vērtēšanas instrumenti. Latvijas Radio pastāv raidījumu vērtēšanas sistēma. Piemēram, raidījumam "Atvērtie faili", ko līdz šim veidoju, tā pastāvēšanas divos gados ir bijuši trīs dažādu autoru vērtējumi.

Pēc vairākiem parametriem regulāri tiek mērīts sabiedrisko mediju radītais sabiedriskais labums. Jaunāko pētījumu pēc NEPLP apstiprinātas metodoloģijas 2021. gada rudenī veica Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Andris Saulītis. Turpinot par daudz piesaukto uzticību sabiedriskajiem medijiem, šis tests parādīja, ka Latvijas Radio uzticas 41% respondentu. Pārējie sadalījās starp atbildēm "ne uzticos, ne neuzticos", "neuzticos" un "grūti pateikt". Latvijas Radio ar iepriekšējiem gadiem salīdzināmu datu nav, jo iepriekšējie pētījumi veikti pēc citas skalas. Taču salīdzināmi dati ir LTV. 2021. gadā uzticību LTV pauda 39% aptaujāto – par 3% vairāk nekā iepriekšējā aptaujā. "Man ir pamats domāt, ka vispārējā uzticēšanas sabiedriskajiem medijiem, visticamāk, ir pieaugusi," pētījuma prezentācijā teica Saulītis.

Plašāks Baltijas mediju pētījums gan parādīja, ka Latvijā sabiedriskajiem medijiem uzticas mazāk cilvēku nekā Igaunijā un Lietuvā, bet to iemesli ir atsevišķa raksta vērti.

Kopš Krievijas agresijas Ukrainā sabiedriskie mediji ir nepārprotami pauduši solidaritāti Ukrainai. Kara priekšvakarā, 22. februārī, visos LR kanālos ziņu izlaiduma vietā plkst. 18.00 skanēja Ukrainas himna. LTV ziņas sāka raidīt no studijas, kas izgaismota Ukrainas karoga krāsās. Gan LR, gan LTV zibenīgi pārplānoja savas programmas, lai piedāvātu pēc iespējas plašāku informāciju par kara notikumiem un palīdzētu tos saprast. Ir bijuši gan karam veltīti informatīvi analītisko raidījumu speciālizlaidumi, gan Ukrainas atbalsta koncertu tiešraides. Ukrainā plaši svinētajā dienā – Tarasa Ševčenko dzimšanas dienā – visi LR kanāli atskaņoja Ševčenko dzejoli "Testaments" un skaņdarbu. Kara pārņemtajā Ukrainā dzīvībai bīstamos apstākļos ir strādājusi arī LTV filmēšanas grupa.

Vai tiešām nekas no tā nav bijis rādītājs sabiedrisko mediju redakcionālajai nostājai un vienīgais to darba mērs kara laikā ir intervija ar Ragozinu?

Sabiedriskie mediji sadarbībā ar ombudu ir pieņēmuši arī kara žurnālistikas vadlīnijas un rūpīgi pārdomājuši, kā atspoguļot agresora valsts nostāju. Mēs to darīsim, lai varētu saprast un prognozēt agresora rīcību, taču sniedzot kontekstu, lai auditorija var atpazīt propagandu. Mūsu uzdevums arī kara apstākļos ir saglabāt neatkarīgu žurnālistiku un kritisku skatu uz abu karojošo pušu pausto informāciju.

Covid-19 pandēmijas laikā sazvērestības teoriju un ezotērikas piekritēji sabiedriskos medijus sauca par "Kariņa-Levita režīma" oficiālajiem medijiem, jo tāpat kā valdība uz pandēmiju lūkojās no zinātnes uzskatiem. Tagad, acīmredzot, esam kļuvuši par šī "režīma" ienaidniekiem.

Aizsardzības ministra tvītam par sabiedriskajiem medijiem bija daudz klikšķu "patīk". Man jānorāda, ka solis no "pareizo" līdz "nepareizo" uzskatu paudējam ir ļoti īss. Jūs ātri varat nonākt pusē, kur jūsu uzskatu uzskatīs par "nepareizu", un diezi vai jūs gribat, lai sabiedriskajos medijos tas izrādītos aizliegts.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google