Par slepkavniecisko „SEB banku” un tādiem pat tās pakalpiņiem tiesnešu mantijās

Pilsonis Jānis
15.05.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

[1] 2006. gadā ar AS „SEB banka” noslēdzu kredīta līgumu ar aizdevuma pamatsummas atmaksāšanas beigu termiņu 2007. gada aprīlī un iespēju n reizes pakāpeniski pagarināt to, ja tiek pildīti līguma nosacījumi.

Kredītu bankā ņēmu nolūkā atpirkt no līdzīpašnieka ½ domājamo daļu īpašuma Rīgā. Tā bija tieši puse no īpašuma vērtības, kuru noteica bankas norādīta īpašumu vērtēšanas kompānija.

Līguma saistību izpildes nodrošinājumam uz bankas vārda tika nostiprinātas divas hipotēkas – viss iegādātais nekustamais īpašums un dzīvoklis Vecrīgā, un sieva parakstīja galvojuma līgumu.

Līguma X punktā paredzēts: „Ja Aizņēmējs Līguma darbības laikā nav pārkāpis Līguma nosacījumus un nav iestājušies Līguma Y punktā un apakšpunktos minētie nosacījumi, Aizdevuma atmaksāšanas beigu termiņš tiek pakāpeniski pagarināts, katru reizi Pusēm noslēdzot vienošanos par grozījumiem Līgumā.”

Līguma Z punktā noteikts: „Ar šo Līgumu Aizņēmējs pilnvaro SEB Unibanku veikt norēķinu operācijas ar naudas līdzekļiem, kas atrodas Aizņēmēja norēķinu kontā, tas ir veikt naudas līdzekļu pārskaitījumus no Aizņēmēja norēķinu konta Līgumā paredzētajā kārtībā, komisijas maksām un ar Līguma saistību izpildes nodrošinājumu saistīto izdevumu atmaksai, iespējamo līgumsodu un Aizdevuma procentu samaksai, Aizdevuma pamatsummas atmaksai.”

Līguma W punktā noteikts: „Aizņēmējs līdz Aizdevuma vai tā daļas izsniegšanai apņemas nodrošināt savā norēķinu kontā Unibankā naudas līdzekļus EUR 3 000,- apmērā un apņemas turpmāk pastāvīgi, līdz saistību, kas izriet no šī Līguma, dzēšanai, nodrošināt minētajā norēķinu kontā naudas līdzekļus minētajā apmērā, un neatsaucami pilnvaro SEB Unibanku bloķēt šos naudas līdzekļus norēķinu kontā kā Līguma saistību izpildes papildus nodrošinājumu, kuru SEB Unibanka ir tiesīga izmantot Aizdevuma procentu maksājumiem, ja Aizņēmējs nepilda Līguma Z punktā minēto.”

Jau slēdzot šo Līgumu uz gadu, zināju, ka man tas būs jāpagarina vairākkārt, kādēļ 2006. gada līguma nosacījumus, tieši balstoties uz augšminētiem Līguma punktiem, atradu par izpildāmiem sava mērķa sasniegšanai.

Tā, man godprātīgi pildot visus līguma noteikumus atbilstoši Līguma pielīgtajam, termiņš aizdevuma atmaksāšanai pēc papildu vienošanās tika pagarināts vairākkārt līdz pat 2009. gada aprīlim. Es vienmēr savā kontā nodrošināju atbilstošus naudas līdzekļus, lai banka varētu pildīt savu pilnvarojumu, paredzētu Līguma Z punktā.

CL (Civillikuma) 2301. pantā tieši norādīts: „Ja nav noteiktu norādījumu, pilnvarniekam, kaut arī tas būtu pat universālpilnvarnieks, jārīkojas nevis vienīgi pēc savas iegribas, bet tā, kā attiecīgā gadījumā, domājams, rīkotos pats pilnvarotājs, lai lietu visizdevīgāki nobeigtu .. ”

Taču banka izvēlējās rīkoties pretēji salīgtajam, savas saistības nepildīt un pārrunās izvēlējās nevienlīdzīgu spēka pozīciju – nodarbojas ar negodīgu, agresīvu komercpraksi.

1. Izpildot nosacījumus, kādi minēti Līgumā, 2007. gada aprīlī tika dzēsta dzīvokļa ķīla par labu bankai.

2. Taču 2008.gada martā saņēmu bankas sagatavotu jaunu Vienošanos par grozījumiem 2006.gada Kredīta līgumā, kurā, cita starpā, bija paredzēts atkārtoti man nostiprināt hipotēku – dzīvokli, par labu bankai.

Tika paziņots, ka, tikai izpildot šo nosacījumu, Aizdevuma atmaksāšanas beigu termiņš tiek pagarināts līdz 2008. oktobrim.

Bankai prasīt no manis papildu ķīlu nebija pamats, jo tas nebija paredzēts arī nevienā Līguma punktā. Arī itin nekādu līguma nosacījuma pārkāpumu no manas puses nebija. Reizē mutiski man tika darīts zināms, ka banka var rīkoties ļoti konkrēti (…), ja es šo piedāvājumu ignorēšu.

Pretoties šādam bankas diktātam neatradu par iespējamu, tādēļ Vienošanos parakstīju maldīgā cerībā uz partnera labvēlīgāku attieksmi un hipotēku nostiprināju.

Banka rīkojās AGRESĪVI ar skaidri izteiktiem draudiem Vienošanās tekstā.

3. Tālāk banka izvēlējās rīkoties pretēji salīgtajam. Tā vietā, lai ar pietiekamiem naudas līdzekļiem manā kontā savlaicīgi veiktu Līguma Z punktā paredzētos maksājumus, banka sāka kavēt ar naudas noņemšanu no mana konta. Katrs tāds kavējums tika inkriminēts kā līguma noteikumu pārkāpums no manas puses, un man tika uzrēķināti soda procenti. Pēc izpūstas kavējuma izspēles un soda naudas uzrēķina, protams, ka no mana konta tika aizskaitīts kārtējais maksājums pēc Līguma.

Pirmais tāds gadījums, kad man tika aprēķināti soda procenti, notika 2008. gada maijā.  Sākumā tie bija ļoti mazi. Bet ar to pietika, lai pēc 19 tādiem izspēlētiem gadījumiem paziņotu par Līguma laušanu un steigtu uz tiesu.

Visi šie Līguma noteikumu pārkāpumi no bankas puses notika, kad par bankas valdes priekšsēdētāju, tad vēl prezidentu kļuva Ainārs Ozols.

Zīmīgi, ka ar sacerētiem IT KĀ Līguma pārkāpumiem un tā rezultātā iekasētām soda naudām banka sāka darboties pēc tam, kad tā līdz ar kārtējās Aizdevuma atmaksāšanas beigu termiņa pagarināšanas man uzspieda atkārtoti nostiprināt hipotēku – dzīvokli.

[2] Šai slepkavnieciskajai operācijai sekoja man 2009. gada jūlijā piestādīts paziņojums par vienpusēju atkāpšanos no Kredīta līguma un aizdevuma atmaksāšanas beigu termiņa noteikšanu pēc 11 dienām.

Vairākkārt griezos bankā ar iesniegumiem, lūgumiem un pretenzijām. Nelīdzēja.

Uzsāku sūdzēties par bankas netaisno rīcību, jo atmaksāt kredītu nebija nekādas iespējas, to ņēmu, lai ilgstošā periodā realizētu savas ieceres, un valstī lielā mērā tieši SEB bankas dēļ  izprovocētā krīze bija pašā plaukumā.

Bankas rīcību pārsūdzēju gan Latvijas Komercbanku asociācijas ombudam, gan Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Nelīdzēja. Jo Komercbanku asociāciju uztur bankas, bet patērētāji ir zem Ekonomikas ministrijas. Ministrs tajā laikā bija Artis Kampars, kura firma bija ņēmusi lielu kredītu tieši SEB bankā. Paredzu, ka ar manas sūdzības un citu personu sūdzību par SEB rīcību piesmiešanu, Kampars atrisināja savas problēmas ar SEB...  Nebūtu mēs apdalītie, arī viņš tagad nebūtu zirgā.

ZĪMĪGI: banka, lai sasniegtu savu, operē ar patiesībai neatbilstošu sadomātu dokumentu - kredīta atmaksas izdruku. Ja banka pildītu līguma nosacījumus, tajā nekad neparādītos kavēti maksājumi un aprēķināti soda procenti.

Uzmeistarojusi šādu falšu dokumentu, banka 2009. gada augustā, mani neinformējot, griezās Rīgā Latgales priekšpilsētas tiesā pret mani ar pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Tiek rosināta lieta Nr. 3-12/569/.

Taču notika tā, ka GODA tiesnese atklāja pušu starpā pastāvošo strīdu un uz tā pamata, APZINOT SEB BLĒDĪBU, 2009. goda augustā lēma noraidīt tās prasību par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi. Lēmumā norādīts, ka, pastāvot civiltiesiskajam strīdam starp pusēm, tas tām jāizšķir prasības tiesvedības kārtībā.

Šeit skaidroju, ka tiku paredzējis šādu bankas rīcību, tāpēc katru otro dienu zvanīju uz triju tiesu kancelejām, lai skaidrotu, vai šāda prasība no bankas ir iesniegta. Pēc saņemta apstiprinājuma tiesā iesniedzu savus paskaidrojumus par pastāvošu strīdu (par šādu prasījumu atbildētājs netiek informēts, un lietu izskata 7 dienās).

Šis gadījums ar steigā celtu un REZULTĀTĀ atteiktu šāda veida prasību uzskatāmi norāda uz bankas saplānotu krimināla rakstura rīcību.

Pie tā nolemtā rajona tiesā bankai nesanāca uz ātro realizēt manas ģimenes izputināšanu. Banka, vēl un vēl vēlēdamās darīt ļaunu, 2009. gada septembrī Apgabaltiesā pret mani iesniedza prasības pieteikumu (kopā ar prasības nodrošinājumu) par aizdevuma summas un līgumsoda piedziņu. Tiek rosināta lieta Nr. C04323709.

Tā pastāvoša milzīga pārapdrošinājuma ar nekustamiem īpašumiem situācijā apķīlāti VĒL tiek visi mani banku konti.

[3] Savukārt es šā SEB prasījuma dēļ, APZINOT BANKAS PĀRIDARĪJUMU, rajona tiesā 2009. gada decembrī iesniedzu pieteikumu pret banku par zaudējumu atlīdzību saistībā ar 2006. gadā noslēgtu kredīta līgumu, kurā nolīgto banka ir regulāri rupji pārkāpusi. Tika rosināta lieta Nr. C332423.

Rajona tiesā savu lietu zaudēju. To pārsūdzēju apgabaltiesā.

Apgabaltiesā kārtīgs tiesnesis 2011. gada novembrī lēma apturēt tiesvedību bankas prasījumā pret mani, līdz tiek izskatīts mans prasījums pret banku, jo abās lietās ir vieni un tie paši dalībnieki un strīds ir par vienu un to pašu Līgumu un tāpēc lemtais manā prasījuma lietā var ietekmēt bankas prasījuma likteni.

Notikās tā, ka GODA tiesneši Rīgas apgabaltiesā manā prasījuma lietā viscaur fiksēja bankas nekaunīgo rīcību noslēgtā kredītlīguma sakarā un uz tā pamata 2013. gada oktobrī taisīja atbilstošu spriedumu. Tika pasludināts: „Atzīt, ka akciju sabiedrības „SEB banka” ir darbojusies pretēji līguma nosacījumiem un …”

Tā ar nospriesto un motīvu daļā izsecināto tiesa faktiski ir atzinusi, ka SEB ir absolūti neuzticams darījuma partneris, kas savu biznesu balsta uz krāpšanu.

Sprieduma motīvu daļā tiesa atzina: „...kredīta līgumā puses bija ietvērušas pilnvarojuma līgumu, ar kuru banka bija pilnvarota veikt norēķinu operācijas kontā esošajiem naudas līdzekļiem prasītāja kredītsaistību dzēšanai.”

Tāpat Motīvu daļā tiesa konstatē manā kontā „līdzekļu pietiekamību procentu maksājumu izdarīšanai”, taču banka procentu maksājumus ietur ar nokavēšanos un vēl iekasē soda naudu. Tā tas darīts 19 gadījumos. Par šādu rīcību tiesa atzinusi: „... atbildētāja līgumsoda maksājumus no prasītāja ir ieturējusi nepamatoti un atskaitījusi no prasītāja (mana) konta lielākas naudas summas, nekā tas bija darāms atbilstoši pušu noslēgtajam Līgumam.”

VĒL tiesa spriedumā citē CL 2295.pantā noteikto: „Pilnvarniekam jādarbojas, izpildot viņam doto uzdevumu, ar lielāko rūpību, un viņš atbild pilnvarotājam par katru neuzmanību” ar skaidrojumu: „Minētais nozīmē, ka dotā uzdevuma izpildīšana ir pilnvarnieka galvenais pienākums. Ja uzdevums pilnvarnieka vainas dēļ nav izpildīts tā, kā norādīts, tad pilnvarotājs var prasīt visu ar to nodarīto zaudējumu atlīdzību. Pilnvarniekam ir pienākums atlīdzināt pilnvarotājam nodarītos zaudējumus pat tad, ja viņš uzdevuma izpildīšanā pieļāvis tikai vieglu neuzmanību. Pilnvarniekam ir pienākums pēc labākās apziņas darboties pilnvarotāja interesēs, un tāpēc viņš uzdevuma izpildīšanā nedrīkst pieļaut kļūdas, kuru dēļ pilnvarotājam rastos zaudējumi.”

REZULTĀTĀ Apgabaltiesas 2013.gada spriedumā ierakstīts: “Tiesu kolēģija uzskata, ka prasītājs (es) bija tiesīgs paļauties uz to, ka, viņam pienācīgi pildot savas saistības pret atbildētāju (banku), kredīta atmaksas beigu termiņš viņam tiks pagarināts, TAČU, kā redzams no atbildētāja (bankas) 2009. gada jūlija paziņojuma, tad atbildētāja, prasītājam (man) godprātīgi pildot savas saistības pret atbildētāju, aizdevumu atmaksas beigu termiņu nav pagarinājusi un vienpusēji atkāpusies no kredīta līguma, kas tiesu kolēģijas ieskatā norāda uz to, ka atbildētājs (banka) savas tiesības nav izmantojusi labā ticībā.”

Ar šo tiesa tieši norāda uz bankas ignorētu CL 1. pantā noteikto: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.” Pretēji tam - banka savas tiesības nav izmantojusi labā ticībā.

Bankas rīcība, kad no manas puses nevienā gadījumā līgumā pielīgtie kārtējie maksājumi netika kavēti, tai pat laikā tika samelots stāsts par kavētiem maksājumiem un viss tā samelotais tika atspoguļots kredīta atmaksas grafikā, lai tā rezultātā paziņotu par vienpusēju atkāpšanos no līguma un ar sameloto kredīta atmaksas grafiku startētu tiesās, neatbilst CL 1. pantā noteiktajam. Labas ticības princips nozīmē to, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotas intereses. Kā pareizi norādīts spriedumā, tad es biju tiesīgs paļauties uz to, ka, man, pienācīgi pildot savas saistības pret atbildētāju, kredīta atmaksas beigu termiņš tiks pagarināts.

Spriedumu banka nepārsūdzēja. Apmierinātajā daļā 2014.gada janvārī tas stājās likumīgā spēkā reizē ar motīvu daļā izsecināto.

CPL (Civilprocesa likuma) 96. panta 2. daļā noteikts, ka fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses.

Tātad mans prasījums ar tiesas piespriesto un pēc faktiem VISU nodibināto motīvu daļā  no bankas puses TIEK ATZĪTS PAR PATIESU.

[4] Neskatoties uz tā nospriesto un nodibināto, banka neatlaidās un uz labo pat nedomāja mainīties. Atsākās iepriekš apturētā tiesvedība bankas 2009. gada prasījumā pret mani.

Atbilstoši pastāvošai likumdošanai PĒC PIEKRITĪBAS 2017. gada aprīlī Rīgas apgabaltiesā lietā tika rosināta apelācijas tiesvedība un pēc Datorizētās lietu sadales Tiesu informatīvajā sistēmā lietu sadales rezultātā bankas prasījuma lieta tika iedalīta labam tiesnesim, kurš pret citas ZVIEDRU bankas mahinācijām nav bijis saudzīgs un godprātīgi lēmis par labu tautai.

Tāds Goda tiesnesis SLEPKAVU BANKAI NEDERĒJA, tamdēļ  pie rīcības ķērās ĻAUNIE spēki, kuriem ir zināma saikne ar SEB pašu ņemto kredītu sakarā.

2017. gada maija vēstulē pusēm tiesnese Līga Blūmiņa ziņo, ka saskaņā ar CPL 32.¹ panta 4. daļu bankas prasījuma lieta tiek nosūta izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesai.

Vai šajā gadījumā lieta tieši uz Liepājas tiesu un tieši dotajam sastāvam piekrita sakarā ar datorizētās lietu sadales Tiesu informatīvajā sistēmā lietu sadales rezultātā, ZIŅU NAV.

Primāri Rīgas apgabaltiesā lietu tika noteikts skatīt 2018. gada janvāra sākumā. Kurzemes apgabaltiesa lietu izskatīja 2018. gada maija vidū.

Tādēļ ir pamatota pārliecība, un fakti to apliecina, ka termiņu ziņā vajadzības sūtīt lietu izskatīšanai uz Kurzemi CPL 32.¹ panta kārtībā no Rīgas nebija nekādas.

Tāda vajadzība bija tikai, lai realizētu blēdību. Vajadzība lietu sūtīt tieši uz Liepāju bija tikai tādēļ, lai tā tiktu noņemta GODA tiesnesim Rīgā un nodota vajadzīgiem tiesnešiem (arī ar pastāvošām finanšu saistībām).

Paredzu iespēju, ka ar šādu nolūku lietas tiek pārdalītas ne pirmo reizi, atrunājoties ar lielu pārslodzi attiecīgajā tiesā. Ar datora palīdzību 2017 gada aprīlī  tika noteikts, ka Rīgas apgabaltiesa nav pārslogota un dators ir atradis optimālo variantu, kurai tiesai un kuram tiesnesim, un kad šī lieta jāskata.

Taču izrādās, ka tā tas nav. Apbrīnojams izslavētais nepārtrauktais Tiesu noslodžu monitorings! Izrādās, ka tikai mēneša laikā nevienā citā kā Apgabaltiesā Liepājā, kas atrodas 216 km no Rīgas, kurā mīt visas trīs lietā iesaistītās puses, ir iespējams lietas izskatīšanu veikt ātrāk.

Šāda ātra un pat pēkšņa atklāsme rada neizpratni?

Lietu laimēja skatīt Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Linda Vēbere, tiesneses Laima Kraule un Judīte Mauliņa.

Kurzemes apgabaltiesas 2018. gada maija sprieduma sākumā ierakstījusi, ka apelācijas instances tiesas sēdē parādnieks nav ieradies. Savā iesniegumā lūdzis lietas izskatīšanu atlikt, jo nevar ierasties slimības dēļ.

Turpat tiesa secina un spriež: “Neskatoties uz to, ka iesniegtie dokumenti apliecina, ka parādnieks nav ieradies attaisnojošu iemeslu dēļ (viņam noteikts gultas režīms), tiesas kolēģija nolēma izskatīt lietu bez parādnieka.…”.

Tā tiesa rīkojās, kaut apzināja, ka mans kavējums ir attaisnots un gan rakstiski, gan vēl mutiski 2018. gada aprīļa tiesas sēdē uz tiesas jautāto atbildēju, ka sevi tiesā pārstāvēšu pats personīgi. Vēl tiek paziņots, ka turklāt tiek pieņemti arī parādnieka iesniegtie rakstveida paskaidrojumi.

Atzīmējams, ka 2018. gada maija tiesas spriedumā augšminētie mani paskaidrojumi ne pēc būtības, ne kā citādi netiek skatīti un tiesas sēdē netiek pat nolasīti!

Par šādu rīcību droši apgalvojams, ka tiesa ir pārkāpusi CPL 97. panta 1. un 3. daļu par Pierādījumu novērtēšanu. Nekāda vērtēšana nenotiek, ja dokumentu neskata. Sēdē tiesa lēma šos paskaidrojumus pieņemt, UN to esamība lietā faktiski kalpoja tikai par iemeslu tam, lai lietu skatītu bez manis. Saturs bija traucējošs.

1] Tātad tiesa nav konstatējusi manu neattaisnotu rīcību tajā, ka es neierados uz 2018. gada aprīļa tiesas sēdi. Secināms, ka lietas skatīšana bez manis ir bijusi pretlikumīga.

Tiesa ir ignorējusi CPL 209. pantā, kurš saucas: “Tiesas pienākums atlikt lietas izskatīšanu“ 2. daļā noteikto, ka tiesa atliek lietas izskatīšanu, ja kāds no lietas dalībniekiem, neierodas tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kuru tiesa atzīst par attaisnojošu.

2] Rezultātā ir izpalikusi taisna apstākļu noskaidrošana lietā. CPL 8. panta 1. daļā paredzēts: “Tiesa noskaidro lietas apstākļus, pārbaudot pierādījumus, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā.” Spriedumā nav tirzāts neviens mans arguments minēts 2018. gada aprīļa rakstveida paskaidrojumos.

3] Pusēm ir bijis liegts realizēt savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, kas paredzētas CPL 10. pantā.

Šajā tiesā, kas bija pēdējā instance ar pilnu jurisdikciju izskatīt visus faktiskos un tiesiskos jautājumus, bija pienākums nodrošināt, lai es varētu izmantot pietiekamus procesuālos aizsargmehānismus šīs lietas konkrētajos apstākļos.

4] Prasītājs - banka tiesā piedalījās un mutvārdos izklāstīja savu viedokli par lietu, bet es nē. ECT ar 29.04.2014. spriedumu lietā TERNOVSKIS pret LATVIJU mums ir pārmetusi tieši šo apstākli.

Tātad ar pārkāptu CPL 10. pantu tika noignorēts CPL 9. pantā paredzētais, ka procesā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības un tiesām ir pienākums nodrošināt pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai.

Ja attiecībā uz mani tiktu piemērota norma - CPL 209. pantā 2.daļā noteiktais par tiesas pienākumu atlikt lietas izskatīšanu, tad manas tiesības uz taisnīgu tiesu netiktu aizskartas. Man būtu iespējas nākamajā tiesas sēdē piedalīties procesā ar savas objektīvās patiesības skaidrošanu.

5] Pie tādiem pārkāpumiem procesā no Liepājas tiesas puses, sekoja manai ģimenei absolūti nelabvēlīgs spriedums. Šajā lietā izspriestais un izsecinātais bija pavisam pretēja nospriestajam un izsecinātam manā prasījuma lietā pret banku Rīgas apgabaltiesā 2013.gadā, kurā spriedums reizē ar izsecināto ir stājies likumīgā spēkā.

Kurzemes tiesa 2018. gada maijā nosprieda: apmierināt pilnībā AS „SEB banka” prasību pret mani un manu sievu. Piedzīt no manis ..., bet piedziņas neiespējamības gadījumā no sievas ..., AS “SEB banka” labā pamatparādu...

Lai tā spriestu, tiek paziņots, ka ne banka, bet es neesmu pildījis līgumu. Tas pie tā, kad Rīgā apgabals 2013.gadā taisītā spriedumā manā rīcībā NEKONSTATĒ pārkāptu CL 1. pantu. To tiesa Rīgā KONSTATĒ bankas rīcībā. Acīmredzams CPL 96.panta 2.daļas pārkāpums.

Ar šādi nospriesto tiesa Kurzemē pārkāpusi CPL 203. panta 5. daļā noteikto: “Spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts un izpildāms visā valsts teritorijā, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.”. Savukārt šā paša panta 3. daļā pateikts: “Pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā lietas dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji nav tiesīgi citā procesā apstrīdēt tiesas nodibinātos faktus, kā arī no jauna celt tiesā prasību par to pašu priekšmetu uz tā paša pamata.”.

[5] Par tik nelikumīgu apgabaltiesas spriedumu AT (Augstākajā tiesā) iesniedzu kasācijas sūdzību.

AT 2019. gada SENĀTA  rīcības sēdē senatori Valerijs Maksimovs, Inta Lauka un Mārīte Zāģere paziņoja:

“Izvērtējot kasācijas sūdzībās minētos argumentus, senatoru kolēģijai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālāk veidošanā. Tādējādi konstatējams CPL 464.¹ panta otrās daļas 2. punktā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību lietā.

Pamatojoties uz CPL 464. panta trešo un 4.¹ daļu, 464.¹ panta otrās daļas 2. punktu, senatoru kolēģija  nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar manas sievas un manu kasācijas sūdzībām par Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada maija spriedumu. Lēmums nav pārsūdzams.”.

Ar tā nolemto stājās spēkā Kurzemes apgabaltiesas 2018.gada spriedums lietā. Iespējas tālāk tiesāties NAV.

Ar tik ļoti daudz pārkāptiem normatīviem aktiem no Kurzemes tiesas puses, vēl pie PRETĒJI Rīgas apgabaltiesas spriestā, AT atļaujas atteikt rosināt kasāciju un piesaucot tikai divus CPL pantus, pasludina lēmumu rezolūcijas veidā – vienā teikumā. Slepkavnieciski.

CPL 464.¹ panta otrās daļas 2. punkts skan: “Tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā likuma 450.-454. panta prasībām” un ja tiesa, kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī šādos gadījumos: “izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.”

Absurds, apgabaltiesa Liepājā taisa absolūti pretēju spriedumu esošajam Rīgā, ar ļoti daudziem pārkāptiem normatīvajiem aktiem, un tai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs! Lietai vēl jānodrošina vienota tiesu prakse. Ja tā tas nav, tad sveiki.

Protams, ka šeit, lai tautu muļķotu, der spriest tikai rezolutīvā veidā, izsakoties īsi. SLIKTS, ZAĻŠ, NENOBRIEDIS.

Acīmredzams, ka kropla un sū… redze šiem senatoriem.

Senatoriem tāpēc jāmotivē savs lēmums, lai varētu spriest par tā pamatotību. Acīmredzami ir tikai tas, ka netika nodrošināts taisnīgs process. Spēkā ir stājies pretrunīgs un nemotivēts apelācijas instances tiesas Spriedums un Senāta rīcības sēdes Lēmums, kurā netika ietverta motivācija. Tas vēl pie tā, kad Apgabaltiesā lieta tika skatīta bez manis.

Satversme un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi uz to, ka tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā ietilpst tiesības uz motivētiem tiesu nolēmumiem.

Apgabaltiesa savā spriedumā neatsaucoties ne uz CPL 209., ne uz 10. un citiem pantiem, ir izmukusi no pienācīgas motivācijas un argumentācijas principu izmantošanas. Tiesa ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar sava lemtā kailu paziņošanu.

Pēc definīcijas: “Kasācija ir zemākas instances tiesas sprieduma tiesiskuma pārbaude.”  Šeit zemākas instances tiesas sprieduma tiesiskuma pārbaude ir izpalikusi, jo Senāta rīcības sēdē tika lemts atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību. KĀ TĀ?

Šis Senatoru sastāvs ir slavens ar to, ka jau rīcības sēdēs visbiežāk lemj atteikts rosināt kasācijas tiesvedību, un, protams, viss tiek pateikts vienā teikumā ar attiecīgu CPL pantu palīdzību.

[6] Pēc neveiksmīgās augšminētās tiesvedības tiesā iesniedzu pieteikumu, kurā lūdzu atjaunot 2006. gada kredīta līgumu ar AS “SEB banka”.

Šajā lietā  AT rīcības sēdē manu sūdzību atkal skatīja senatori V. Maksimovs, I. Lauka un M. Zāģere. Kā gan viņiem piekrita to lemt?

Tika pateikts, ka norādītie argumenti un apsvērumi, nedod acīmredzamu pamatu uzskatīt, ka, izskatot sūdzību, pārsūdzētais lēmums tiks pilnīgi vai kādā daļā atcelts vai grozīts.

Tādējādi, pamatojoties uz CPL 464.panta septīto daļu, senatori nolēma atteikt pieņemt manu blakus sūdzību. Arī šis lēmums nav pārsūdzams. Šī panta 7. daļa nosaka, ka, ja tiesnešu kolēģijai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka, izskatot blakus sūdzību, pārsūdzētais lēmums tiks pilnīgi vai kādā tā daļā atcelts vai grozīts, tā AT rīcības sēdē ar vienbalsīgu lēmumu var atteikties pieņemt blakus sūdzību. Atkal tie paši senatori neļauj rosināt kasācijas tiesvedību ar SEB un savu lēmumu paziņo vienā teikumā, neminot motīvus.

Lūdzu AT izskaidrot tādu tās lēmumu. Senatore M. Zāģere (drusciņ radiniece) paziņoja, ka šādu lēmumu nav iespējams izskaidrot. Salemj brīnumus, ko nespēj izskaidrot!!! (Tālāk vēl būs stāsts par tiesu varenā laikā atbīdītu lēmuma izskaidrošanas aktu).

LŪK, ARĪ APLIS IR NOSLĒDZIES. Ir pamats apgalvot, ka ar šo konkrēto rīcību SEB grupveidā ar saviem rokaspuišiem – tiesnešiem ir realizējuši prettiesisku līdzekļu un īpašumu izkrāpšanu. Reizē, lai visu tā realizētu, ir gan  piekopts terors, gan veikta šo noziedzīgā veidā iegūto līdzekļu legalizācija.

[7] Šobrīd iestājusies sprieduma piespiedu izpildes stadija, un tiesu izpildītājs veic darbības, lai par labu bankai no manis piedzītu ar procentiem, kas nozīmē visu nekustamo īpašumu (arī dzīvesvietas) pārdošanu izsolē par piespiedu atsavināšanas vērtību, kas ir krietni zemāka par šo īpašumu tirgus vērtību.

Izpildītājs Andris Spore steidz piedziņu veikt ar meliem un viltu. Tiek izmantots šis prettiesiskais Kurzemes tiesas spriedums. Pretēji likumā noteiktajam primāri piedziņa pret kustamo mantu viņam nav jāveic, jo tā neatrodas viņa darbības teritorijā Rīgā. Toties piedziņa tiek iztiesāta pa visu valsti. Īpašumiem Rīgā izsoles aktu apstiprināšanas pieteikumus pēc Spores iesniegumiem tiesa bez iebildēm pieņem un rosina lietas Bauskā un Rēzeknē, kaut sūdzība par tiesu izpildītāja rīcību atrodas Rīgas tiesā. Tas viss ar atsaucīgu tiesnešu ziņu, jo tie pret viņa nelikumībām ir ļoti atsaucīgi.

Ja kustamo mantu tiesneši ļauj nepiedzīt, jo tā nav Rīgā, tad Rīgas dzīvokļa piedziņa pamatota uz CPL 32.¹ pantā noteikto realizējas Rēzeknē, kur draudzīgi lemj, ka izsolē kopīpašnieks nav jāuzrunā un iespējamam solītājam nav jāzina ne par kopīpašnieku, ne īrnieku. Tur rajona tiesnesis Siliņš ir tā salēmies, ka pieteikumu par paša taisītā lēmuma izskaidrošanu noteicis skatīt tikai pēc blakus sūdzības par šā paša lēmuma izskatīšanas Apgabaltiesā. Būtiski, ka blakus sūdzības lēmums nav pārsūdzams, un tas stājas likumīgā spēkā tā pieņemšanas brīdī. Arī Siliņa lēmums ar to būs stājies likumīgā spēkā. Kam tad tāda novilcināta lēmuma izskaidrošana?

Vienlaikus apgabaltiesas tiesnesis L. Stivriņš, zinot, ka pastāv pieteikums par Siliņa lēmuma izskaidrošanu, kam tai brīdī vēl nebija noteikts izskatīšanas datums, jau noteica blakus sūdzības izskatīšanas datumu tam pašam Siliņa lēmumam?!

Paldies par savulaik atmaskoto TIESVEDĪBAS ĶĒĶI. Kā redzams, tad šajā bordelī nekas nav rimis. Tur pavardā aizvien uguns ir sakurts kārtīgs, un šļuras tiesnešu mantijās atkal un atkal ir gatavas tautu iebarot ar pļurām. Vasali ēduši!

PIETIEK PIESMIET! Šeit sākumā uzrunātās personas, APTURIET SLEPKAVNIECISKO SEB BANKU ar tās SLEPKAVNIECISKAJIEM PAKALPIŅIEM VISĀS TIESU INSTANCĒS.

Seko mums