Iesaki rakstu: 
Pirmkārt, mūsu mērķis, publicējot šo konkrēto informāciju, bija nevis kādu nosodīt un tiesāt, bet informēt sabiedrību, ļaujot katram pašam pārdomāt, kas ir kas, un izdarīt secinājumus. Otrkārt, lai atbildētu uz jautājumu, kā mēs to varam apgalvot, darām zināmu, ka ar šo informāciju atklāti dalījās pats pacients.
Slimnīcā sabiedrības „seja” parādās kā zem lupas, mēs varam, protams, ieturēt strausa politiku, un izlikties, ka nekā tāda mūsu sabiedrībā nav – nerunāt par daudzām neērtām tēmām, aizbildinoties, ka tā ir „kāda cita” kompetence. Kritiķi vaicā, kāpēc par to vispār slimnīcai jārunā? Mēs gribētu atbildēt ar pretjautājumu – bet kuram tad?
Mēs varam nerunāt arī par to, ka studentu iesvētību svētku laikā slimnīca pārvēršas par atskurbtuvi un pārdzērušies jaunieši šeit izguļ dzērumu, nerunāt par to, ka vecāki nebrauc pakaļ saviem bērniem, kuri šeit ir nonākuši pēc narkotisko vielu lietošanas, atbildot, ka man viņš nav vajadzīgs un lai slimnīca viņu liek, kur grib, mēs varam nerunāt par tiem daudzajiem cilvēkiem, kurus tuvinieki burtiski ir pametuši slimnīcā, jo viņiem turpmāk ir vajadzīga pastāvīga kopšana mājās vai sociālās aprūpes centrā un tas savukārt piederīgajiem liek risināt zināmas problēmas, un mēs varam skaļi nerunāt par to, ka mūsu sabiedrībā pastāv jēdzies „ubagošana kā bizness”.
Sabiedrība aktīvi prasa atbildību tad, kad jau ir notikusi kāda traģēdija, kad kāda problēma ir kļuvusi par stabilu sistēmu. Slimnīca ir vieta, kur daudzas sabiedrības šķautnes ir redzamas kā spogulī, un mēs izvēlamies ieņemt aktīvu pozīciju, norādot uz diskutabliem jautājumiem, kuru risināšana ir ne tikai „kādas atbildīgās iestādes” kompetence, bet prasa arī visas sabiedrības līdzatbildību.
Mēs arī turpinām runāt par to, ka par stabilu sistēmu ir kļuvis tas, ka katru gadu pacienti slimnīcai paliek parādā ap 600 000 eiro. Šobrīd summa uzkrājoties, sasniegusi jau 3,5 miljonus. Pēdējo trīs gadu laikā rēķinus mūsu slimnīcā nav samaksājuši 50 000 pacientu.
Nevar iezīmēt kādu vienotu nemaksātāja portretu – tie ir gan pensionāri, gan studenti un bezdarbnieki, gan cilvēki ar zemiem ienākumiem un sociāli nelabvēlīgās cilvēku grupas. Diemžēl ir arī negodprātīgie – dažs gada laikā padsmit reizes nonāk slimnīcā, un visas šīs reizes aiziet nesamaksājis. Mēs turpinām par to runāt, cerot, ka beidzot tiks rasts mehānisms, kā slimnīcai šos pacientu parādus kompensēt.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
