Par sociālo pakalpojumu pieejamību un deinstitucionalizāciju Latvijā. Ieskats realitātē

Ieva Rosne
14.03.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Līdz ar to aktualizējas vēl kāds jautājums: kas notiks ar Kristeru, kad mēs ar viņa tēvu sēdēsim uz mākoņa maliņas, kājas šūpodami? Jautājumu, kuru esmu sev uzdevusi jau kopš laika gala, vairs nevar aizdzīt tālākajā domu apcirknī, liekot tam apklust ar tik mānīgi nomierinošo: kuš, kuš, vēl jau ir laiks. Dabiskā lietu kārtība paredz to, ka bērni dzīvo ilgāk par vecākiem. Realitāte ir nepielūdzama.

Teorētiski man nevajadzētu uztraukties - jau 2010. gadā Latvijā stājās spēkā viens no pamatdokumentiem cilvēktiesību jomā “ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām”,  kuras 19. pants nosaka: “Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē^[1].”

Skaisti, es atviegloti uzelpoju un, tā kā konvencijas ieviešanu koordinē Labklājības ministrija, dodos uz viņu mājas lapu. Tur viss aprakstīts tik gari, plaši un skaisti, ka vai asaras sariešas acīs no aizkustinājuma un atvieglojuma  - ar manu bērnu viss būs kārtībā! Tiek nodrošināts plašs sociālo pakalpojumu klāsts, kurš ir vērsts uz katras personas individuālajām vajadzībām.^[2] Jau kopš 2015. gada  ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu pilnā jaudā noris deinstitucionālizācijas process (DI)^[3], kas palīdzēs izlīdzināt nelielos robus un uzlabot sīkās nepilnības esošajā lieliskajā sistēmā. Turklāt valdība jau 2019. gadā solīja: “Nostiprināsim deinstitucionalizācijas procesus, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem.^[4]“

Plānošanas reģionu virsvadībā pašvaldībās tiek nostiprināti esošie un ieviesti jauno sabiedrībā balstīti pakalpojumi – drīz visi  dzīvos mājās, ģimeniskā vidē, lietderīgi pavadot laiku attīstot savas individalās spējas daudzajos jaunizveidotajos centros. Neskaitāmie Labklājības ministrijas ierēdņi, padomes un konsultanti pilnveido un uzrauga procesu. Visi sadarbojas un strādā, lai veicinātu integrāciju, rehabilitāciju attīstību un vajadzībām pielāgotu individuālu atbalstu. To apstiprina neskaitāmas tabulas, pētījumi, grafiki, plāni, stratēģijas, slēdzieni un atzinumi.^{[5] [6] [7] [8]}

Jo visiem ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā.  Mums viss ir un būs vēl labāk – ierēdņi veikli virknē frāzes.

Ooo, es nopriecājos -  ja šī visa nebūtu, mans bērns, visticamāk, ar laiku tiktu ievietots vienā no ilgstošas sociālas aprūpes un rehabilitācijas institūcijām, kuras vispasaules līmenī jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tika atzītas par arhaiskām, necilvēcīgām un valsts budžetam nelietderīgām,^[9] [10] tomēr kā baisa padomju dzīves atblāzma ik pa laikam uzplaiksnī manā apziņā. Bet mēs taču arī esam civilizēta valsts, satraukumam nav pamata – pie mums viss labi, pie mums ir attīstība un lietderība. Mēs esam par progresu. Mums ir pieejami sabiedrībā balstīti pakalpojumi.

Sāku lūkoties dziļāk – kas tad jādara, lai tiktu pie kāda no šiem pakalpojumiem, kuru ietvaros mans bērns tiks integrēts, izglītots, socializēts, rehabilitēts?

Mēs dzīvojam Rīgā, tātad eju uz  Rīgas domes mājas lapu.  Rīgas pašvaldība DI procesā nepiedalās, jo visus pakalpojumus jau gadiem nodrošina un uzskata, ka pēc jauniem nav nekādas vajadzības^[11]. Viņiem ir pieredze un zināšanas. Mājas lapā ar grūtībām izdodas atrast vajadzīgo. Ilgāks laiks paiet, kamēr saprotu, ka atrodamā informācija par pieejamiem pakalpojumiem un veidu, kādā tiem pieteikties, riņķo savu riņķa danci – no pašvaldības portāla uz latvijai.lv, tā arī konkrētu atbildi nesniedzot.

Tā nu vienīgais, kas man atliek ir sekot uzmundrinošam aicinājumam:  Rīdziniek, uzzini vairāk par Rīgas pašvaldības sociālo palīdzību (pabalstiem) un sociālajiem pakalpojumiem un zvani pa BEZMAKSAS informatīvo tālruni!

Ir nedaudz pāri deviņiem no rīta. Atbild sieviete labi nostādītā balsī. Uzklausījusi problēmu, noskaidrojusi dzīvesvietas adresi, viņa laipni, bet noteikti novirza mani uz rajona sociālo dienestu. Tur man visu izskaidros, informēs, noformēs. Jauki, nodomāju es, un zvanu uz norādīto tālruni. Neatbild. Tad aizņemts. Tad neatbild. Ar ceturto piegājienu izdodas viņus sazvanīt. Atbild vīrietis. Es tā un tā, man dēls, smagi traucējumi,  1. grupa, gribētu, lūdzu, uzzināt, kādas iespējas, kādi pakalpojumi pašvaldībā.  

Vai viņš saņem pabalstu? jautā vīrieša balss. Nu jā, es samulsusi atbildu, jo valsts maksātais pabalsts tiek saņemts.  Tad man esot jāzvana vecākajai darbiniecei, viņš strupi nosaka.  Lai pierakstot telefonu. Kas jādara - jādara, nodomāju un sāku rakstīt. Vīrietis ir nosaucis pirmos ciparus, kad pēkšņi pats sevi pārtrauc. Viņa intonācija ir mainījusies -  no garlaikoti vienaldzīgas tā negaidot kļuvusi augstprātīgi nicinoša: A nu bet man tāds jautājums - a ko jūs no mums gribat? Ko jums vajag? viņš šņāc klausulē metāliski stindzinošā balsī.

Man sāk trīcēt rokas un raustīties valoda. Sāku taisnoties – es jau neko, man jau neko, tikai uzzināt, noskaidrot, dienas centri un tā… ā, nu ja dienas centri, tad tiešām jāzvana vecākajai darbiniecei, un viņš atvēl telefona numura otru pusi, liekot birokrātijas riņķa dancim turpināties no telefona uz telefonu. Pēdējie, kam zvanīju, pierakstīja manējo un solīja atzvanīt. Tā arī gaidu. Riņķa dancis noslēdzies.

Rokas man trīcēja vēl pāris stundas. Jo nav viegli lūgt pēc palīdzības, pēc atbalsta, lai gan zini, ka viss likumā noteiktajā kārtībā. Nav viegli pieņemt, to, ka bērns ir neizdziedināmi slims. Lūgt un justies vainīgai.

Te nu mēs esam – no vienas puses skaisti noapaļoti teikumi, frāzes un atskaites, uzsaukumi, bet no otras puses  - realitāte.

Tā, kurā nekādi pakalpojumi faktiski nepastāv. Vismaz ne tādi, par kādiem viņi raksta savos bezgalīgi garajos un spožajos birokrātijas paraugdemonstrējumos. Par šo realitāti jau gadiem runā gan Tiesībsargs, gan dažādas nevalstiskas organizācijas, norādot gan uz to, ka DI process tiek īstenots ārkārtīgi lēni^[12], gan uz to, ka tajā iesaistīto cilvēku skaits ir nepiedodami mazs^[13], gan arī uz to, ka jēgpilnas aktivitātes šī procesa ietvaros praktiski netiek nodrošinātas^[14].

Piemēram, tematiskajā izdevumā “Deinstitucionalizācija Vidzemē” rakstīts: “Cēsu novadā dzīvo 253 pilngadīgi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem (1. un 2. invaliditātes grupa). Projektā “Vidzeme iekļauj” iesaistīti 33 Cēsu novada iedzīvotāji, no tiem 18 cilvēki uzlabojuši savu pašsajūtu fizioterapijas nodarbībās, 1 cilvēkam sniegts īslaicīgs sociālās aprūpes pakalpojums, bet 1 cilvēks izmanto dienas aprūpes centra pakalpojumus. Plānots, ka patstāvīgu dzīvi Cēsu novadā uzsāks 10 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kuri šobrīd saņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus.^[15]” 33 cilvēki no 253, kuri dzīvo novadā!

 Jautājums, kas tad notiek ar visiem pārējiem, paliek neatbildēts. Un šāda aina paveras gandrīz visā Latvijā.

Interesanti, ka cilvēku skaits, kuri joprojām dzīvo  institūcijās, nav saprotams. Balstoties uz LM 01.01.2020. sniegtajiem datiem Tiesībsargs, norāda, ka  institūcijās uzturas 3513 cilvēki^[16] , savukārt 18.02.2021 LM mājaslapā atrodama informācija, ka “4 496 (cilvēki) šobrīd saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās^[17]”. Mēģinot atrast to mājas lapu, uz kuru atsaucas tiesībsargs, parādās uzraksts: Lapa nav atrasta ^[18].

Tiesībsargs norāda, ka  DI projektā piedalās 353 cilvēki, no kuriem piecus gadus pēc DI uzsākšanas 67 ir uzsākuši dzīvi sabiedrībā^[19]. DI procesam jānoslēdzas jau 2023.gadā!

Tiesībsarga ziņojumos gadu no gada tiek uzskaitīti neskaitāmi cilvēktiesību pārkāpumi ilgstošas sociālas aprūpes un rehabilitācijas institūcijās.^{[20] [21] [22] [23]} Ne tur aprūpe, ne rehabilitācija. Paliek tikai ilgstošas institūcijas, kurās varētu filmēt Dikensa romānu cienīgus šausmu stāstus par to, kādos apstākļos tiek turēti cilvēki. Tomēr Labklājības ministrija joprojām uzņem vēl jaunus un jaunus klientus un plāno investēt tur arvien vairāk līdzekļus ^[24] [25], lai gan fakti liecina, ka sabiedrībā balstīti pasākumi valsts budžetam izmaksā lētāk^[26] [27] - nemaz nerunājot par cilvēcisko aspektu.

Gadu desmitiem ierēdņiem raksta, informē, lūdzas, cenšas iežēlināt… nekas nemainās.

Kopš neatkarības atgūšanas notiek daudzas un  dažādas aktivitātes, kurās cilvēki regulāri tiek lūgti iesaistīties un ziedot pašsaprotamām lietām, kuras birokrātiskais aparāts visas pasaules priekšā  apņēmies nodrošināt.

 Dažādas sabiedriskas iniciatīvas un kampaņas laiku pa laikam uzvirmo publiskajā telpā, bet tas viss norimst un pāriet.

Pa šiem gadiem izveidotas un veiksmīgi darbojas vairākas biedrības, organizācijas un  apvienības, ar kuru paveikto pierādīts, ka cilvēki, kuriem ir paveicies mazāk, arī var būt sabiedrības daļa un savu iespēju robežās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tomēr tās galvenokārt balstās  uz to nedaudzo cilvēku neizsīkstošās enerģijas bāzes, kuri, spītējot sistēmai, ar savu smago darbu ir radījuši ko vērtīgu un paliekošu – uz  kvalitatīvajiem pakalpojumiem ir rindas desmit, divdesmit gadu garumā.

Tomēr jāsaprot, ka ar privāto iniciatīvu var palīdzēt cilvēkiem, kuru skaits mērāms desmitos, varbūt dažos simtos, bet tie, kuriem vajadzīgs atbalsts, ir daudz daudz  lielāks. Labklājības ministrijas rīcībā esošie dati liecina, ka  patlaban Latvijā 21 992 pilngadīgiem iedzīvotājiem ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte garīga rakstura traucējumu dēļ^[28]. Un diezin vai tas mainīsies – cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem vienmēr ir bijuši daļa no sabiedrības.^[29] 

Turklāt neviens jau nerēķina, cik daudz ir to līdzcilvēku, kuri izdeg, cīnoties par saviem bērniem, rūpējoties par tuviniekiem. Cik ir depresijas, šķirtas laulības un pāragras nāves. Par to statistika klusē.

Paliek tikai realitāte. Tā, par kuru rakstīja Tiesībsargs.

Bet tā nav tā realitāte, kuru vēlos savam bērnam tuvā vai tālā nākotnē.

Jā, viņam visu mūžu vajadzēs atbalstu, bet viņš tāpat kā daudzi citi ir mūsu sabiedrības daļa. Un šie cilvēki noteikti nav pelnījuši, lai pret viņiem izturas sliktāk^[30] kā pret tiem, kuri atrodas cietumos^[31]. Turklāt no cietumiem ir iespēja izkļūt, no institūcijām - ne pārāk.

Es saprotu, ka mans bērns (jo viņš vienmēr būs mans bērns) nekad nebūs vesels, bet es vēlos, lai viņš ir drošībā un var dzīvot laimīgu dzīvi sabiedrībā. Lai viņš var darīt lietas, kuras viņam patīk, ēst to, kas viņam garšo, vilkt mugurā to, kas viņam der, un nopelnīt savu iztikšanu ar to, kas viņam sanāk.

^[1] Apvienoto Nāciju organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām  // Latvijas vēstnesis – 27, 17.02.2010. Publ. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630 (sk.21.01.2020)

^[2]Sociālo pakalpojumu vispārīgs apraksts. Publ. https://www.lm.gov.lv/lv/socialo-pakalpojumu-visparejs-apraksts. (sk.17.02.2020)

^[3] http://adm.lm.gov.lv/lv/aktualitates-arhivs/91024-isi-par-deinstitucionalizaciju-kas-tas-ir-un-kadas-parmainas-gaidamas (sk.15.02.2020)

^[4]  Ministru kabineta 2019. gada 7. maija rīkojums Nr. 210 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai". Sadaļas “Latvijas cilvēki. Labklājība” 115.1. punkts.// Latvijas Vēstnesis, 91, 09.05.2019. https://likumi.lv/ta/id/306691  (sk.18.02.2020)

^[5] Pašvaldību plānotie sociālie pakalpojumi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem DI ERAF projektos (atbilstoši plānošans reģionu DI plānu grozījumiem) līdz 01.08.2020. Publ. www.lm.gov (sk.16.02.2020)

^[6] Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns 2017.-2020.gadam.  – SAFEGE Baltija: 2017 – 146.lpp. Publ. https://www.kurzemesregions.lv/apstiprinati-grozijumi-kurzemes-planosanas-regiona-deinstitucionalizacijas-plana/ (sk.15.02.2020)

^[7] Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns 2017.-2020. gadam. Stratēģiskā daļa. ­– KPMG: 2018, 118.lpp Publ. https://www.zemgale.lv/attistibas-planosana/planosanas-dokumenti/category/41-zemgales-planosanas-regiona-deinstitucionalizacijas-plans-2017-2020 (sk.16.02.2020)

^[8] Deinstitucionalizācijas process. Publ. http://adm.lm.gov.lv/lv/nozares-politika/socialie-pakalpojumi/9-noderiga-informacija/sabiedriba-balstiti-socialie-pakalpojumi-un-deinstitucionalizacija/informacija-par-projektu (sk.17.02.2020)

^[9] Hisayo Katsui, Katja Valkama, Teppo Kröger. FI-ANED 2018-19-Country report Living independently – Finland. Publ.  https://www.researchgate.net/publication/341510746_FI-ANED_2018-19-Country_report_Living_independently_-_Finland_final_for_web (sk.8.02.2021)

^[10] Regnier, Victor. Design for assisted living: Guidelines for housing the physically and mentally frail – New York: John Willey&Sons, 2002, 344 lpp.

^[11] Pērn Rīgā grupu dzīvokļi nodrošināti 127 personām ar garīga rakstura traucējumiem // Leta – 15.05.2017 Publ.  https://medicine.lv/raksti/pern-riga-grupu-dzivokli-nodrosinati-127-pilngadigam-personam-ar-gariga-rakstura-traucejumiem (sk.21.10.2020)

^[12] Tiesībsarga 2020. gada 13. oktobra vēstule Nr.1-5/175. “Par deinstitucionalizācijas projekta īstenošanu un situāciju valsts sociālās aprūpes centros”. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.05.01.2020)

^[13]  Tiesībsarga 2020. gada 13. oktobra vēstule Nr.1-5/175. “Par deinstitucionalizācijas projekta īstenošanu un situāciju valsts sociālās aprūpes centros”. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.05.01.2020)

^[14] Latvijas Republikas Tiesībsargs. Preses konference tiesības dzīvot sabiedrībā: deinstutitucionalizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāte. Prezentācija. – Rīga, 13.10.2020 Pub. https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/preses-konference-tiesibas-dzivot-sabiedriba-deinstitucionalizacijas-procesa-un-valsts-socialas-aprupes-centru-realitate (sk.10.02.2021)

^[15] Tematisks izdevums deinstitucionalizācija Vidzemē // Vidzemes Plānošanas reģiona izdevums: 2020. jūnijs

Publ. www.vidzeme.lv (skat.10.10.2020)

^[16] Latvijas Republikas Tiesībsargs. Preses konference tiesības dzīvot sabiedrībā: deinstutitucionalizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāte. Prezentācija. – Rīga, 13.10.2020 Pub. https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/preses-konference-tiesibas-dzivot-sabiedriba-deinstitucionalizacijas-procesa-un-valsts-socialas-aprupes-centru-realitate (sk.10.02.2021)

^[17] http://adm.lm.gov.lv/lv/aktualitates-arhivs/91024-isi-par-deinstitucionalizaciju-kas-tas-ir-un-kadas-parmainas-gaidamas%20(sk.18.02.2020)

^[18] Cilvēki, kas dzīvo VSAC, dati uz 01.01.2020 (Pieejams: http://www.lm.gov.lv/lv/nozares-politika/socialie-pakalpojumi/ilgstosas-socialas-aprupes-un-socialas- rehabilitacijas-pakalpojumi

^[19] Latvijas Republikas Tiesībsargs. Preses konference tiesības dzīvot sabiedrībā: deinstutitucionalizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāte. Prezentācija. – Rīga, 13.10.2020 Pub. https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/preses-konference-tiesibas-dzivot-sabiedriba-deinstitucionalizacijas-procesa-un-valsts-socialas-aprupes-centru-realitate (sk.10.02.2021)

^[20] Tiesībsarga 2020. gada 13. oktobra vēstule Nr.1-5/175. “Par deinstitucionalizācijas projekta īstenošanu un situāciju valsts sociālās aprūpes centros”. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)

^[21] Tiesībsarga 2018. gada 29. novembra vēstule Nr. 1-5/147 “Par vizītēm uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām.” Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)

^[22] Tiesībsarga 2020.gada 12. novembra ziņojums Nr. 1-5/147 “Par cilvēktiesību nodrošināšanu Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē “Litene”.” Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)

^[23] “Maslova piramīda.” Citāti no ziņojumiem par apstākļiem VSAC. 13.10.2020. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)

^[24] LM dati http://www.lm.gov.lv/lv/publikacijas-petijumi-un-statistika/statistika/valsts-statistika-socialo-pakalpojumu-un-socialas- palidzibas-joma/gada-dati

^[25] Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi. Atveseļošanās un noturības mehānisma plāna projekts” – nekompetence, cinisms vai apzināta ļaunprātība? 10.02.2020.  Publ. https://www.facebook.com/lkndz (sk.11.02.2020)

^[26] VSAC pakalpojums pilngadīgai personai svārstās robežās no 27,74 līdz 32,27 eur/ dienā,
bet bērniem ir 101,66 eur/dienā, VSAC sniegtā informācija uz 2020. gada 1. Oktobri;

^[27] sabiedrībā balstītu pakalpojumu vidējās izmaksas svārstās no 12,37 līdz 24,34 eur/ dienā, apkopojot vairāku dienas centru un grupu dzīvokļu izmaksas uz 2020. gadā. No: Latvijas Republikas Tiesībsargs. Preses konference tiesības dzīvot sabiedrībā: deinstutitucionalizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāte. Prezentācija. – Rīga, 13.10.2020 Pub. https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/preses-konference-tiesibas-dzivot-sabiedriba-deinstitucionalizacijas-procesa-un-valsts-socialas-aprupes-centru-realitate (sk.10.02.2021)

^[28] http://adm.lm.gov.lv/lv/aktualitates-arhivs/91024-isi-par-deinstitucionalizaciju-kas-tas-ir-un-kadas-parmainas-gaidamas (sk.18.02.2020)

^[29] Psihiskā veselības aprūpe Latvijā 2007. Statistikas gadagrāmata. – Rīga: Sabiedrības veselības aģentūra, 2008.

^[30] Latvijas Republikas Tiesībsargs. Preses konference tiesības dzīvot sabiedrībā: deinstutitucionalizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāte. Prezentācija. – Rīga, 13.10.2020 Pub. https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/preses-konference-tiesibas-dzivot-sabiedriba-deinstitucionalizacijas-procesa-un-valsts-socialas-aprupes-centru-realitate (sk.10.02.2021)

^[31] https://jauns.lv/raksts/zinas/321707-arestants-savu-kameru-labiekartot-var-pieticigi-personiskas-mantas-ne-vairak-par-30-kilogramiem

Pārpublicēts no https://ievarosne.blogspot.com

Seko mums