Par Stukāna balstītā prokurora-plaģiatora lietu notiek mistiska „pārbaude Ģenerālprokuratūrā”
PIETIEK29.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan iepriekš publiski tika apgalvots, ka ģenerālprokurora Jura Stukāna netieši, bet pietiekami skaidri atbalstītā prokurora-plaģiatora Ulda Cinkmaņa lieta tiekot izskatīta Prokuroru atestācijas komisijā, tagad Ģenerālprokuratūra oficiāli apgalvo, ka tā nemaz neesot, - tā vietā notiekot „pārbaude Ģenerālprokuratūrā”, par kuras veikšanu nekāda sīkāka informācija nezināmu iemeslu dēļ netiek atklāta.
„Informēju, ka jautājums par U. Cinkmaņa bakalaura darbu Prokuroru atestācijas komisijā nav skatīts, jo notiek pārbaude Ģenerālprokuratūrā,” – šāda ir Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Prokuratūras funkciju īstenošanas koordinācijas nodaļas prokurores Leldes Burves atbilde uz oficiālu informācijas pieprasījumu.
Uz to, kā varētu beigties šī mistiskā pārbaude, pietiekami skaidri norāda fakts, ka pats ģenerālprokurors J. Stukāns saistībā ar plaģiātismā pieķertā prokurora U. Cinkmaņa nodarījumu ir izteicies ļoti maigi, nosaucot šo zādzību un krāpniecību par jaunības kļūdu,
Nekas publiski nav ziņots arī par to, kā Valsts policijā norit jau marta vidū sāktā resoriskā pārbaude saistībā ar prokurora iespējamo autortiesību, blakusstiesību pārkāpšanu bakalaura darba izstrādē Latvijas Universitātē un dokumenta viltošanu, kas izpaudusies nepatiesa apliecinājuma sniegšanā par to, ka bakalaura darbs rakstīts patstāvīgi, izmantojot darbā norādītos avotus, un darbs nav plaģiāts.
Saskaņā ar likuma “Par policiju” 14.1 panta trešo, ceturto daļu – resoriskā pārbaude ir pabeidzama mēneša laikā vai ātrāk, ja tiek uzsākts kriminālprocess vai administratīvā pārkāpuma lietvedība, citādi tās veikšanas termiņš var tikt pagarināts uz laiku, kas nav ilgāks par četriem mēnešiem.
Kā zināms, Latvijas Universitāte oficiāli ir paziņojusi, ka „2021. gada 15. martā notika nākamā JF [Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes] Domes sēde, kurā ir pieņemts lēmums – apstiprināt gala pārbaudījuma komisijas 2020. gada 26. novembra lēmumu un, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 86. panta otrās daļas 4. punktu, atcelt JF domes 2008. gada 19. jūnija lēmumu Nr. 9 par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu Uldim Cinkmanim un anulēt viņam izsniegto diplomu Nr. BD E
No šī dokumenta nepārprotami izriet, ka U. Cinkmanis, veicot apjomīgu plaģiātu, domājams, ir aizskāris autortiesību subjektu personiskās vai mantiskās tiesības, kas minētas Autortiesību likuma 68. panta pirmajā daļā, līdz ar to, iespējams, izdarot Krimināllikuma 148. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
Tāpat no publiski pieejamas informācijas zināms, ka bakalaura darba noslēgumā U. Cinkmanis ar savu parakstu ir apliecinājis: “Apliecinu, ka bakalaura darbu esmu uzrakstījis patstāvīgi, izmantojot darbā norādītos avotus, un darbs nav plaģiāts.”
No tā izriet, ka U. Cinkmanis, iespējams, ir sniedzis nepatiesu apliecinājumu, kas vienlaicīgi ir saturiskais viltojums, dokumentam (bakalaura darbam), kas piešķir tiesības kārtot gala pārbaudījumu Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
Šāda darbība ir minēta Krimināllikuma 275. pantā, kas varētu nozīmēt, ka pēc Kriminālprocesa likuma 6.pantā nostiprinātā kriminālprocesa obligātuma principa Valsts policijai būtu jāuzsāk kriminālprocess.
Acīmredzamas plaģiāta pazīmes saskatāmas arī U. Cinkmaņa maģistra darbā, taču tās LU ir izvēlējusies nepamanīt.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
