Par valsti kā barotavu, brīvpusdienām un godīgajām acīm
Armands Puče, la.lv22.02.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Interesanti, ka viena daļa no politiskās elites un tā sauktais valsts pārvaldes birokrātu korpuss ar pieredzi domā, ka sabiedrība kopumā ir muļķi. Ka šo masu var mānīt, jāt un apčakarēt, ka neviens neko nesaprot un vispār – profesionāļi ir savās vietās, bet to pārējo vieta – pie ratiem. Cik jauki mums nolika priekšā stāstu par šūnu apraides sistēmu agrīnajai brīdināšanai, kur atbildīgo personu cietās sejas bijā kā granītā cirstas, ar zemtekstu – kas sēž pie siles, tiem arī brīvpusdienas…
Protams, protams, tāpat kā gadījumā ar Tatjanu Ždanoku – neviens neko nevar pierādīt, neviens neko nedrīkst apgalvot, lai gan tikai Ragaciema ezīšiem vēl nav skaidra lietas būtība. Visi pārējie smejas skaļā balsī… Piedāvāšu arī šo gadījumu, ko mums visiem ar nopietnām uzacīm pagājušajā nedēļā izstāstīja pašreizējais iekšlietu ministrs. Tas pats ministrs, kas joprojām nav atbildējis par robežas izbūves nolaidīgo bezdarbību, tā pati ministrija, kas ir caurausta ar interfrontes un pretvalstiski noskaņotiem elementiem. Nevar būt?
Tie, kas kaut reizi dzīvē ir uzrakstījuši kādu iesniegumu tā sauktajām tiesību sargājošajām institūcijām, labi saprot par ko ir runa. To ļoti labi saprot arī Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Trofimovs, kas praktiski vada šo nozari… Bet, kamēr viņu(-s) neviens pie zvana nekar – proti, neprasa atbildību par neizdarīto, par sabotēto vai par miera stāju, kas pēc formas tāda pati bezdarbība vien ir – nekas jau nemainīsies.
Un kā tu paprasīsi, ja viņi – šīs gadu gadiem veidotās korporatīvās aprindas ar uzplečiem – politiskā procesa dalībniekus tur pēc faberžē labumiem, ja atļauts tā apzīmēt politiķu atkarību no iekšlietu sistēmas karteļa. Tas nav stāsts par masveidību – tas ir stāsts par precīziem amatiem, mezgliem un nodaļu vai departamentu vadītājiem, kas tīri labi ir iemācījušies šajā valstī dzīvot… savā valstī.
Tātad – šogad sākšot darboties agrīnās brīdināšanas jeb šūnu apraides sistēma. Tas ir par karu, jo apdraudējuma gadījumā kaut kādai civilās aizsardzības koordinācijai ir jābūt. Konkurss, lai šādu sistēmu izveidotu, tika izsludināts pagājušajā vasarā. Tas ir laiks, kad jau zināms par Ukrainas valsts dāvinājumu mūsu politiķiem.
Ja kāds vēl nav pamanījis, tad Ukrainā notiek karš. Viņiem nav viegli, taču kara apstākļos tiek pārbaudīti ne tikai cilvēki, bet arī veidotas tehnoloģiju sistēmas, kas palīdz aizstāvēties, aizsargāties, paglābties. Tāda ir arī ukraiņu veidotā mobilo sakaru vietne, kas nodrošina ne tikai apziņošanu, ja sākas ienaidnieka gaisa uzbrukums, bet arī rāda telefonos tiešsaistes režīmā – no kurienes, kas un cik daudz lido jūsu vai kādu citu virzienā. Runa ir par aviācijas uzlidojumiem un visa veida raķetēm, kas tiek no kaut kurienes izšautas. Lieki saprast, ka Ukraina kara apstākļos šo sistēmu ne tikai radīja, bet arī pilnveidoja, jo diemžēl, tāda viņiem tur realitāte – ka šauj…
Kur palika dāvinājums, tā pa īstam neviens Latvijā pateikt nevar, bet to, ka šo aplikācijas modeli ar visu programmatūru ukraiņi mums patiešām uzdāvināja – to par laimi neslēpj. Gan bijušais Rīgas mērs Staķis, gan bijušais Saeimas priekšsēdētājs Smiltēns to ir apliecinājuši ar savām mutēm, publiski. Pēdējais pat šo rindu autoram atklāja, ka Ukraina esot teikusi, ka nodos arī latviešiem visus pieejas kodus, lai mēs paši varētu to sajūgt vai pielāgot savām drātīm. Tiesa, viens noteikums bijis – ja mēs kaut ko šajā sistēmā uzlabojam un tas var palīdzēt Ukrainai karā uzvarēt, tad būtu jauki, ka šos uzlabojumus mēs saviem Kijevas draugiem iedodam bez papildus atlīdzības.
Loģiski, ka nekāda Ukrainas dāvana nekur netiek izsaiņota. Tā vietā Iekšlietu ministrijā tiek rīkots konkurss, kur tiek noteikts uzvarētājs. Šobrīd gan Iepirkumi uzraudzības birojs kaut ko mēģina apstrīdēt un pat rekomendējuši Iekšlietu ministrijas Informācijas centram neslēgt līgumu par minētās tehnoloģijas izstrādi un ieviešanu, ko apņēmies konkursa uzvarētājs. Taču šajā nav vērts iedziļināties, jo tās ir parastās Latvijas mentu cīņas jeb ietekmes ričuraču, kas beigsies ar neko. Tas parasti tā ir beidzies, un nav pamata domāt, ka tagad tur kādam ir atmodināts godaprāts galvaskausa apvidū vai sirdsapziņa – krūšu kurvja zonā…
Esot uzdots atkārtoti izvērtēt konkursa gaitu un rezultātus. Tad kāpēc ministrs kaut ko publiski runā par sistēmu, kas tomēr tiks realizēta ar konkursā uzvarējušo kompāniju? Process mazliet kavēšoties, bet citādi – oki, doki… Protama lieta – konkursa vinnētāji arī apgalvo, ka neko nav pārkāpuši, kas būtu dīvaini, ja viņi runātu kaut ko pretēju. Un tad vēl visādas procedūras, kas vienā dienā ir pārkāptas, bet otrā nav.
Atgādināšu, ka Ministru kabinets Latvijas slavenākā lidotāja vadībā 2021. gada 13. aprīlī atbalstīja Iekšlietu ministrijas sagatavoto risinājumu “valsts agrīnās brīdināšanas sistēmas pilnveidošanai”. Paši rēķiniet, cik gadi jau pagājuši, kad Ukrainā sākās lielais karš, un – kāpēc tas viss strādā tādā kā režīmā, bremzējot ne tikai ar pedāli, bet ar abām kājām, ieskaitot…
Tajā konkursā, ko tagad it kā apstrīd, uzvarēja tāda “Belam-NG”, kurā ietilpst SIA “Belam-Rīga”. Pēdējā pieder Dmitrijam Krupņikovam, Pāvelam Dorogovam un Ludmilai Kacai, un vēl vienam Kacam, un vēl vienai Jeļenai. “Belam” galvenais birojs jau kopš deviņdesmito gadu sākuma atrodas Ņūdžersijas štatā, ASV – kopš tām dienām šī kompānija visai veiksmīgi startē dažādos tehnoloģiju konkursos Baltijas un NVS valstīs.
Firmu veido “kaut kādi draugi”, kas emigrējuši no Latvijas, tātad – nesauksim viņus par īstajiem amerikāņiem. Draugiem ir draugi, kas palikuši okeāna šajā pusē, tāpēc “Belam” – ar Rīgu vai bez nosaukumā – diezgan labi kopumā iekārtojušies, īpaši specializējoties uz valsts pasūtījumiem.
Tikai nevajag domāt, ka te ir pamats runāt par interešu konfliktiem. Mēs savā priekšā redzam Dmitrija Krupņikova brāli Grigoriju Krupņikovu, kurš savulaik ir bijis partijas “Jaunais Laiks” – tagadējās “Jaunās Vienotības” pirmsākumi – ģenerālsekretārs. Tad mēs vēl redzam, ka uzvārds Dorogovs parādās arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā – tāds Pjotrs Dorogovs tur bijis gan darbā, gan priekšniekos no 2006. līdz 2019. gadam. Kas viņam Pāvels no “Belam”? Miniet vienu reizi…
Nepaslinkojiet, sameklējiet arhīvos tā laika Iekšlietu ministrijas līgumus ar SIA “Belam-Rīga”, kas ir kaudzēm. Tie dominē, bet neprasiet, kāpēc Iekšējās drošības birojs nav to uzskatījis par aizdomīgu. Tāpat neprasiet, kā Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietniekam Dmitrijam Krupņikovam viņgad izdevās panākt “labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai” – 40 miljonu apmērā, ko samaksāja Latvijas valsts. Ja tomēr prasīsiet, atbildēšu – mēs ievērojām Terezinas deklarāciju…
Un vēl man nāksies atsaukties uz mūsdienu Latvijas slavenāko līgumreisu izmantotāju, jo tieši viņa partija “Jaunā Vienotība” tajās Latvijas ebrejiem tik svarīgākajās dienās ir pie valdības valdziņiem. Ziniet, ko par laiku, kad SIA “Belam-Rīga” iegūst valsts pasūtījumus un dara to ar tik apskaužamu regularitāti, kas varētu konkurēt pat ar sieviešu “tām dienām”, saka mūsu korupcijas apkarotāji? “Katrs šāds gadījums būtu vērtējams individuāli…” – tā 2004. gadā uz žurnālistu rādītajām aizdomām atbild KNAB darbiniece Kurpniece.
Vai mums individuāli vajadzētu arī vērtēt SIA “Belam – Rīga” uzvaras pašvaldību datu centru izveidē (ak, nevainīgā Daugavpils – Latvijas neatkarības nabiņa!) vai termālo videokameru piegādes Valsts robežsardzei, vai, piemēram, šīs firmas klātbūtni valstij stratēģiskās infrastruktūras izveidē, kas skar informācijas tehnoloģijas, vai – to pašu dzelzceļa infrastruktūras drošības apliecību, kas kaut ko viņiem garantē, un tā tālāk – nedomāju. Kategoriski nepieņemu aizdomas, jo… Viņiem visiem ir tik godīgas un labsirdīgas acis.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
