Par visu padomāts: tautai padzīt Saeimu ir gandrīz vai neiespējami
Bens Latkovskis, Neatkarīgā15.11.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiklīdz likums to pieļāva, tas ir, precīzi gadu pēc 14. Saeimas ievēlēšanas, vairākas politiskās organizācijas pieteica parakstu vākšanu šīs Saeimas atlaišanas iniciēšanai. Šī parakstu vākšanas kampaņa liek ieskatīties Satversmē, kur atklājas vairākas interesantas, ne pārāk demokrātiskas lietas.
Vispirms atzīmēsim to, kam demokrātiskā sabiedrībā būtu jābūt it kā pašsaprotamam. Proti, ja reiz Satversmē ir paredzēta iespēja Saeimu atlaist, tad tā jebkurā gadījumā, neatkarīgi no atlaidēju motivācijas, ir absolūti leģitīma un demokrātiskajiem principiem atbilstoša procedūra. Līdz ar to apšaubīt paša procesa jēgu un mest tā riteņos sprunguļus no valsts varas pozīcijām - piemēram, aicinot finansiāli iedarboties uz šī procesa iniciatoriem, kā to dara “Kustības “Par!”” valdes loceklis Miks Celmiņš - nav demokrātiski.
Lūk, Celmiņa ieraksts: “Tautas nobalsošanas ierosināšana ir ļoti dārgs prieks. Ceru, ka ne cents no partijām piešķirtā valsts finansējuma neaizies šīs dārgās, nevajadzīgās opozīcijas izklaides apmierināšanai.” Līdzīgas atziņas par referendumu dārdzību un atbalstu idejai, lai paši tā organizētāji par to arī maksā, pauž arī citi šīs Saeimas atlaišanas kvēli pretinieki.
Demokrātija laba tikai tad, kad tas pašiem izdevīgi
No demokrātisko principu aspekta referenduma noniecināšana, iniciatīvas iesniedzēju izsmiešana liecina tikai par pašu šo apņirdzēju antidemokrātisko, totalitāro būtību: viņiem demokrātija tikai tad ir laba un atbalstāma, ja tā pašiem ir izdevīga. Ja pašiem tā nav izdevīga, tad arī demokrātija ir kaut kāda nepareiza, kroplīga un tās izpausmes apņirdzamas.
Diemžēl tieši šo ceļu ir izvēlējušies Saeimas aizstāvji. Ko tikai viņi nepiesauc, lai nekas neapdraudētu Saeimas bezbēdīgu darbību - kovidu, vakcinēšanos, nenopietnus politiķus, un kā nu bez šādos gadījumos neiztrūkstošā Kremļa. Visu ko, tikai ne Saeimas lielisko darbu, par Latvijas ļaudīm domājošos deputātus un tamlīdzīgi. Viss uzsvars uz “sliktajiem” iesniedzējiem, nevis “labo” Saeimu. Ne vārda par to, cik labi strādā Saeima, cik tā godprātīga. Nedzird slavinājumus par to, ka tik laba Saeima mums sen nav bijusi un tāpēc tā noteikti jāsaglabā.
Kā šādos gadījumos mēdz teikt - suns zina, ko ēdis. Slavējot Saeimu, diez vai var gūt lielu atbalstu sabiedrībā. Cita lieta, lamājot Šleseru un citus gadiem masu apziņā stigmatizētus tēlus.
Atsevišķi jārunā par kādu ārkārtīgi izplatītu un kaut kādā mērā pat pamatotu argumentu. Proti, vai aicinājumi parakstīties par Saeimas atlaišanu nebūtu jāvērtē kā mēģinājumi šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā destabilizēt stāvokli valstī?
Prokremlisks pagrieziens nav iespējams pat teorētiski
Izvērtēsim šo argumentu. Jebkuras vēlēšanas, pat vismaznozīmīgākās, ir paliels stress politiskajai šķirai. Var pat teikt, ka tās patiešām destabilizē situāciju valstī. Taču tieši tā arī ir demokrātijas būtība. Uzturēt politisko šķiru nemitīgā tonusā. Neļaut tai ieslīgt iemidzinošā stagnācijā. Viltus stabilitātē. Tādā, kādā to redzam Krievijā, kur ilgstoši tika slavēta Putina “stabilitāte”, līdz beigu beigās “aizstabilizējās” līdz pilna mēroga karam.
Vai ģeopolitiskais apdraudējums Latvijai šobrīd ir tik liels, lai kaut daļēji atteiktos no demokrātijas pamatprincipiem? Apdraudējums noteikti ir, bet vai tiešām tik liels, ka Tečeres slavenā “čipsu pakas sakratīšana” būtu bīstama valstij un sabiedrībai? Diezin vai.
Pat, ja Saeimu izdotos atlaist un tiktu ievēlēta cita, tad pavērsiens Kremlim labvēlīgākā virzienā ne tikai nav gaidāms, bet nav pat teorētiski iespējams. Lai ko mēs teiktu par Saeimu, tas tomēr ir sabiedrības spogulis. Patīk tas vai nepatīk. Nav Latvijas pilsoņu vidū vairāk nekā ceturtdaļas prokremliski noskaņotu vēlētāju. Pat ja tādu būtu trešdaļa, nekādā politiskā salikumā Saeimā neizveidotos Maskavai labvēlīgs vairākums. Ja kāds cenšas apgalvot pretējo, tad viņš, visticamāk, reālam politiskam procesam nav bijis klāt pat tuvumā un balstās vienīgi uz kaut kādām savām iedomām.
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz norādīšu, ka par Saeimas atlaišanu parakstījies neesmu un arī neaicinu to darīt. Ar piebildi - pagaidām. Parakstu vākšana turpināsies gadu, un uzmanīgi sekošu Saeimas darbam. Ja tā ar savu darbu vai nedarbu būs pelnījusi padzīšanu, tad parakstīšos, bet pagaidām - ļausim tai strādāt, lai gan arī man daudz kas tās darbā jau tagad nepatīk.
Kas vieglāk par vieglu prezidentam, tikpat kā neiespējami tautai
Par Saeimas atlaišanas un aizstāvēšanas saturisko un PR pusi viss ir daudzmaz skaidrs. Kā ir ar tehnisko pusi? Savācamo parakstu slieksnis, lai tiktu ierosināts referendums, ir visai augsts - 154 241 cilvēks, un arī ar to vēl nekas nebūs galā. Satversmes 14. pants nosaka: “Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu.”
Tas nozīmē, ka referendumā par Saeimas atlaišanu jānobalso divām trešdaļām no pēdējās (iepriekšējās) Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita. 14. Saeimas vēlēšanās piedalījās 916 368 vēlētāji. Tātad, lai šo Saeimu atlaistu (atsauktu), nepieciešams, lai par to nobalsotu klātienē 604 803 cilvēki. Teiksim godīgi, diezgan grūti sasniedzams rezultāts.
No demokrātisko principu viedokļa pavisam nesaprotama, ačgārna un, iespējams, arī bīstama ir šī milzīgā disproporcija starp to, cik grūti tautai ierosināt un panākt Saeimas atlaišanu un cik viegli to izdarīt valsts prezidentam. Satversmes 48. pants skan: “Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”
Nav nepieciešamas nekādas parakstu vākšanas. Pietiek ar prezidenta ierosinājumu, kuram pat nav nepieciešams nekāds pamatojums. Nekādu nosacījumu, ar kuriem prezidents drīkst šo atlaišanu rosināt, nav. Protams, kaut kādam iemeslam jābūt kaut vai no PR viedokļa, bet ieganstus, kas labi skan, vienmēr var piemeklēt.
Taču tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka prezidenta ierosinātam referendumam nav nepieciešamas šīs grūti sasniedzamās divas trešdaļas balsu no iepriekšējās vēlēšanās balsojušo skaita. Pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu no atnākušo skaita. Vairs nav nekāda kvoruma, nekā. Pietiek, ja atnāk kaut trīs un divi no viņiem nobalso par atlaišanu.
Šī kliedzošā iespēju disproporcija mūsu valsts tiesību ekspertu vidū līdz šim nekādu interesi nav izraisījusi. Acīmredzot politisko šķiru kopumā šāda kārtība apmierina. Vēl vairāk. Jādomā, ka šāda disproporcija ir apzināti Satversmē iestrādāta. Sabiedrībai pēc pašas iniciatīvas atlaist Saeimu nedrīkst ļaut nekādā gadījumā. Šāda iespēja ir jāminimizē un maksimāli jāapgrūtina. Savukārt, ja politiskā šķira pati izlemj, ka “jāpārdala kārtis”, tad to var izdarīt vieglāk par vieglu.
Prezidents ir tikai cilvēks, turklāt pats piederīgs politiskās šķiras pašām augšām. Uz viņu vienmēr var izdarīt spiedienu. Lai cik viņš būtu patstāvīgs un pašapzinīgs, viņš ir kauls no viņu kaula un galīgi pret straumi neies. Turklāt, ja Saeimas atlaišanu pieprasīs nevis nosacītais Šlesers, bet nosacītais Rinkēvičs, tad referendumā iegūt vienkāršu balsu vairākumu nebūtu pat niecīgāko problēmu.
Pat, ja Saeimas atlaišanu pieprasītu Šlesers, bet pietiktu ar vienkāršu balsu vairākumu, tad arī šāda referenduma rezultāts būtu skaidrs. Lai tāda “tautas vaļība” nenotiktu, radīta ir tik milzīga Saeimas padzīšanas nosacījumu disproporcija atkarībā no ierosināšanas veida. Ja ierosina tauta, tad padzīt Saeimu ir gandrīz neiespējami, bet ja ierosina prezidents, tad tikai brīnums to var glābt.
Izejot no visa augstākminētā, varētu teikt, ka Saeimas deputāti un ap to spietojošā politiskā šķira var gulēt mierīgi. Tā ir parūpējusies, lai vismaz pagaidām to neviens neapdraudētu. Taču kāpēc tikai varētu, nevis var? Tāpēc, ka šāda parakstu vākšana liek sabiedrībai pievērst lielāku uzmanību likumdevējam, un Saeima vienkārši vairs nevar darboties ierastajā režīmā - mums vienalga, ko jūs par mums domājat. Ko gribam, to darām, kā gribam, tā maunam. Tāpat līdz nākamajām vēlēšanām viss būs aizmirsies.
Šādas parakstu kampaņas kaut vai tāpēc vien ir vērtīgas un atbalstāmas, jo mobilizē deputātus kaut mazliet pagriezties ar seju savu vēlētāju virzienā. Savukārt skaļie šo kampaņu noliedzēji un nekritiskie Saeimas atbalstītāji parāda savu patieso, prettautisko, nedemokrātisko seju. Jebkurā gadījumā sabiedrība no tā tikai iegūst.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
