Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Taisnība ir uzvarējusi. Mana sieva Valija savas veselībai un dzīvībai nepieciešamās zāles ir saņēmusi. Un mēs esam ļoti pateicīgi visiem, kuri mūs atbalstīja un palīdzēja taisnībai uzvarēt. Tiem, kuri nezina, par ko es runāju, īsi paskaidrošu.

Šī gada 1. martā stājās spēkā izmaiņas MK noteikumos, kas aizliedza Latvijas iedzīvotājiem saņemt sūtījumos zāles no ārpus Eiropas Savienības esošām valstīm. Ievērojiet, nevis no kaut kādām atpalikušām Āzijas vai Āfrikas valstīm, kur mums nezināmu vietējo dziednieku gatavoto zāļu kvalitāti tiešām varētu apšaubīt, bet gan no visām pasaules valstīm ārpus ES.

Neko nezinot par šādu aizliegumu, mana sieva, kura jau divas reizes ir nesekmīgi ārstējusi c-hepatītu, ārsta receptē savai slimībai izrakstītās jaunākās paaudzes zāles pasūtīja no Indijas. Zāļu sūtījums pienāca Rīgā, bet Valsts muita, atsaucoties uz aizlieguma stāšanos spēkā, atteicās zāles ielaist valstī. Tā nu iznāca, ka valsts Valijai bija atņēmusi viņas nopirktās zāles un arī nekādas ārstēšanās iespējas tā vietā nepiedāvāja.

Par šādu kliedzošu cilvēktiesību pārkāpumu no valsts puses Valija uzrakstīja atklātu vēstuli Valsts prezidentam, bet es kopā ar vēl dažiem cilvēkiem divas dienas piketējām pie Ministru kabineta ēkas ar plakātiem „Valdība! Neslepkavojiet c-hepatīta slimniekus, atdodiet mums atņemtās zāles!” un „Prasām atcelt aizliegumu saņemt sūtījumos zāles no ārpus ES esošām valstīm!”.

Arī atsevišķi masu saziņas līdzekļi pievērsa uzmanību mūsu protestiem, un, pateicoties visām šīm aktivitātēm, nejēdzīgais, cilvēktiesības aizskarošais aizliegums tika atcelts. Taču arī pēc aizlieguma atcelšanas nekas jau negāja gludi. Kad Valija griezās muitā un lūdza zāļu atmuitošanu, izrādījās, ka iepriekš iesniegtie, sūtījuma atmuitošanai nepieciešamie dokumenti „nav saglabājušies”. Acīm redzot, vispārējie lietvedības noteikumi uz Valsts muitu neattiecas. Nācās iesniegt vajadzīgos dokumentus no jauna.

Bet arī ar to nekas nebeidzās. Tālāk no muitas nāca paziņojums, ka zāles nevar atmuitot, jo Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti konstatējuši, ka vienu zāļu nosaukums sūtījumu pavadošajā invoisā ir citādāks nekā ārsta izrakstītajā receptē. Bijām pārsteigti par to, kāds sakars vispār ir Valijai domātajām zālēm ar Pārtikas un veterināro dienestu, jo tās taču nav ne veterinārais medikaments, ne pārtika. Tā kā tā bija piektdienas pēcpusdiena, tad neko vairāk noskaidrot nevarējām. Atlika tikai gaidīt pirmdienu, kad skaidrošanos varējām turpināt.

Pirmdien, sazvanot pa norādīto telefonu PVD, Valija tur sastapa tādu kā nezinīšu kolektīvu, kur „visi ir speciālisti”, bet neviens „neko nezina” pateikt par viņas konkrēto lietu. Arī priekšā stādīties šie kungi nevēlējās, un tikai pēc Valijas uzstājīgā atgādinājuma, ka amatpersonu pienākums ir nosaukt savu vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, viņa uzzināja, kas ir viņas sarunu biedrs un to, ka viņš ir vetārsts. Šis cilvēks gan apgalvoja, ka neko nezinot, jo esot tikai pirmo dienu darbā pēc atvaļinājuma.

Tā kā neviens cits zinātājs visā PVD speciālistu saimē tā arī neatradās, Valija izstāstīja viņam savas problēmas būtību, piebilstot, ka vienām un tām pašām zālēm mēdz būt arī vairāki nosaukumi. Piemēram, C vitamīnu var nosaukt arī par askorbīnskābi. Lai šo speciālistu kolektīvu vēl vairāk pārliecinātu, aizsūtījām viņiem pa e-pastu no interneta izdrukātu Valijai sūtīto zāļu attēlu, kur uz zāļu iepakojuma bija skaidri redzami uzrakstīti abi zāļu nosaukumi. Tad nu Valijai tika apsolīts, ka šis gadījums tiks „rūpīgi izpētīts un par rezultātiem viņai tiks paziņots”.

Pēc kāda laika Valija saņēma ziņu, ka ar zāļu sūtījumu viss esot kārtībā, un tikai tagad beidzot varēja sākties ilgi gaidītā zāļu sūtījuma atmuitošana. Nezinu gan, vai savas zāles Valija būtu saņēmusi, ja mums abiem kā bijušajiem medicīnas darbiniekiem nebūtu zināšanu medicīnā un prasmes izmantot datoru un internetu.

Mēs bieži mēdzam kritizēt valdību un valsti, kādā dzīvojam, bet nepievēršam uzmanību tam, kas notiek ar mums pašiem, dzīvojot šādā valstī. Kur paliek mūsu cilvēcība, līdzcietība vienam pret otru, biedriskums, savstarpējā cieņa? Vai tiešām mēs uz šīs pasaules esam radīti, lai apgrūtinātu dzīvi, radītu problēmas, kaitētu viens otram un tad cīnītos savā starpā? Un darīts tas viss tiek tikai tādēļ, lai iedzīvotos uz citu rēķina, izkalpotos augstākās priekšniecības acīs vai kompensētu savu mazvērtības kompleksu pazemojot citus un izbaudot savas varas saldmi. Mēs žēlojamies, ka dzīvojam nežēlīgā, ļaunā pasaulē, un vienlaikus paši šo ļaunumu vairojam.

Veselības ministrs, kuram būtu jārūpējas par veselības aprūpi un ārstēšanās iespējām valstī, „izbīda cauri” Ministru kabinetam aizliegumu, labi zinot, ka šis aizliegums atņems iespējas ārstēties vai ievērojami apgrūtinās ārstēšanos tūkstošiem slimnieku. Atrodas samērā augstus amatus ieņēmuši mediķi, kas nevis protestē, bet steidzas šo ministra rīcību attaisnot, sakot, ka „mums nav iespējas pārliecināties par zāļu ražošanas kvalitāti Indijā” un „no Indijas sūtītajās zālēs zāļu vielas var nebūt pareizajās proporcijās vai arī šīs zāļu vielas tur vispār var nebūt”.

Kaut arī Hepatīta biedrība Latvijā ir likvidēta (par to var pārliecināties Uzņēmumu reģistrā), pēkšņi uzrodas tāds Kristaps Kaugurs, kurš žurnālistiem apgalvo, ka ir Hepatīta biedrības pārstāvis, un arī cenšas attaisnot ieviesto aizliegumu, stāstot ka zāļu sūtījumos esot iespējami zāļu viltojumi. Visbeidzot, neticu, ka PVD strādā tādi stulbeņi, kas nezina, kas ir zāļu nosaukumu sinonīmi, vai arī nemāk ieiet internetā un atrast informāciju par attiecīgajām zālēm.

Tad kāpēc no PVD nāca šis atkārtotais aizliegums atmuitot zāles? Ko tas aizliedzējs ar to gribēja panākt? Paņirgāties par slimo sievieti, kas jau tā ir daudz pārcietusi, gandrīz divu mēnešu garumā cīnoties par tiesībām saņemt viņas dzīvībai nepieciešamās zāles? Varbūt atriebības nolūkā viņš pildīja kādu „no augšas” dotu norādījumu vai vienkārši gribēja izbaudīt sev piešķirto varu? Vai viņš tā rīkotos, ja zāļu sūtījums būtu domāts kādam viņam tuvam cilvēkam – sievai, māsai, mātei? Protams, nē!

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka gribu izteikt aicinājumu: cilvēki, nezaudēsim savu cilvēcību tās naudas, karjeras vai privilēģiju dēļ! Tas ne pie kā laba nenovedīs.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...