Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es esmu bijis homofobs, kopš vien spēju sevi atcerēties. Mana pirmā spilgtā bērnības atmiņa ir homofoba - es nosaucu divas kaimiņu tantes par vecām, smirdīgām lesbietēm, un mamma pēc tam mani stundas garumā audzināja par to, ka homoseksuālisms ir pilnīgi normāla parādība, sastopama gan dzīvnieku, gan augu pasaulē, ka daudzi mūsu valsts izcilākie prāti ir homoseksuāli un ka brīvā liberāldemokrātiskā sabiedrībā šādai attieksmei nevar būt vietas. Es ar prātu jau tolaik sapratu, ka mammai ir taisnība, bet neko ar sevi padarīt nevarēju - neko citu kā vien vecas, smirdīgas lesbietes es tajās divās tantēs saskatīt nespēju, un bērnībā kontrolēt savu homofobiju ir īpaši grūti.

Jau dzīve pagalmā man kā mazam homofobam bija skarba, bet līdz ar skolas gaitu sākumu viss kļuva pavisam nežēlīgi. Zēni, kas staigā sadevušies rokās viens ar otru. Meitenes, kas satiekoties apskaujas. Jā, bieži vien šī savstarpējās pieķeršanās izrādīšana nenozīmēja automātisku piederību geju un lesbiešu grupām, bet tāpat man uz to skatīties bija pretīgi. Līdz ar to tikai dabiski, ka es skolā vienmēr turējos savrup un vienīgais īstais draugs man bija mans telefons un spēlītes tajā. Protams, itin bieži arī videospēlēs man nācās šausmināties un ķerties pie "izdzēst" pogas lietošanas, kad pār mani nāca atklāsme, ka iecienītās spēlītes varonis patiesībā ir neglābjams pederasts vai rūdīta lesbe.

Vecāki mani šā un tā mēģināja no homofobijas ārstēt - tolaik to uzskatīja par psihisku slimību un patoloģiju, daudz laika es pavadīju pie psihologiem, psihiatriem, krāsu terapijas nodarbībās, fenšui pulciņos un genderoloģijas grupiņās, bet nekas nelīdzēja. Tolaik vēl zinātnieki nebija pierādījuši homofobijas iedzimto dabu, līdz ar to mani cītīgi mēģināja no tās izārstēt. Un es patiešām pats tolaik pārdzīvoju savu "nenormālību" - kamēr mani skolas biedri ja ne paši iesaistījās viendzimuma sakaros, tad priecājās par citiem, kas tā darīja un pilnīgi noteikti nekad nerādīja uz vīriešu pāri ar pirkstu, un nekliedza pārgrieztām acīm un putām uz lūpām: "Pidari, bļe!" Tikām es neko padarīt nevarēju - šādi refleksi man bija radušies paši no sevis, un pret tiem nelīdzēja ne kumelīšu tinktūra, ne vakcīnas, ne krāsojamās grāmatas.

Līdz ar to tas droši vien bija tikai loģiski, ka pēc pamatskolas es nonācu celtniecības tehnikumā, kas šķita salīdzinoši drošākā vieta, kur izvairīties no homoseksuālisma kairinājumiem. Tur vismaz neviens tev nelika lasīt Oskara Vailda pasakas (sūkātājs!) vai modelēt Tjūringa mašīnu (tā arī vajadzēja tam kaku stumdītājam - tikt izjātam ar ķīmisko kastrāciju!). Taču pat tehnikumā brīžiem bija grūti. Par vienu pasniedzēju man bija nopietnas aizdomas, ka viņa bija lesbiete, lai gan vismaz publiski viņa neko tādu neatklāja, bet man tāpat bija ļoti grūti izturēt viņas nodarbības. Un divi mācību biedri diemžēl bija itin zili. Skaidrs, ka es centos savaldīties - biju jau ļoti daudz laika pavadījis dažādās liberastiskās nodarbībās, kam tīri teorētiski vajadzēja manu homofobiju apslāpēt, līdz ar to lielākoties es Gunvaldi un Maigoni kaut kā piecietu, vien paretām man izspruka kāds pieklusināts "mirstiet, dirsādrāzēji!" izsauciens, bet parasti centos tos piesegt ar klepus lēkmi.

Tehnikumu es pabeidzu daudz sekmīgāk nekā pamatskolu, bet tieši tad sākās visļaunākais - es kaut kā nebiju iedomājies, ka jebkurš priekšnieks pēc definīcijas ir pediņš. Pat ja viņš nav homoseksuāls bībeliskajā nozīmē, tad vismaz garīgi viņš ir zilāks par lakatiņu. Un pastāstiet man, lūdzu, kā gan es varētu strādāt par padoto pie pediņa? Protams, man varētu kāds teikt, ka tad jau man atlika tikai variants kļūt par pašnodarbināto, cilvēku bez priekšniecības, bet pamēģini tu kā celtnieks būt bez priekšniecības! Jebkurš pasūtītājs tāpat tev būs kā priekšnieks un tātad - zilais. Un pats jau es arī nevarēju kļūt par priekšnieku, jo tas jau nozīmētu vēl trakāku variantu - pašam kļūt par pediņu. Vienvārdsakot, strādāt es nevarēju, un vienīgais, kas mani glāba, bija liberālsociālisma lielie pabalsti bezdarbniekiem.

Materiāli es gan biju pietiekami nodrošināts, bet mana dzīve bija vienmuļa, jo visu laiku mani vajāja domas par gejiem un lesbietēm, kas uzglūn uz katra stūra. Es nevarēju iepazīties ar meitenēm, jo viņas visas pārmērīgi daudz apkampās viena ar otru, un jau tas šķita aizdomīgi. Man nevarēja būt draugu vīriešu, jo viņiem patika skatīties futbolu, un pasaulē nav nekā homoerotiskāka par sportu. Pieauguši vīrieši, kas jūsmo par īsos šortos skraidošiem zēniem - tas tak ir vienkārši pretīgi! Līdz ar to man atlika tikai videospēles un alkohols. Šiem diviem vaļaspriekiem tad es arī nodevos, līdz kādā interneta forumā mani uzrunāja Ahmeds.

Sākumā es, protams, domāju, ka viņš ir zilais, kurš meklē iespēju ātri nodrāzties, bet viņš mani ātri atvēsināja, pavēstot, ka islāms homoseksuālismu neatzīst vēl vairāk nekā es. Tas nomierināja. Beidzot biju atradis kādu sev tuvu dvēseli. Arī Ahmeds bija dzimis homofobs, vienīgi viņam bija vairāk paveicies - uzaudzis radikālu musulmaņu ģimenē, viņš nekad netika savas pārliecības dēļ vajāts un pazemots. Turklāt arī viņš, tāpat kā es, dzīvoja no valsts dāsnajiem pabalstiem. Protams, laiku pa laikam viņš mēģināja mani pievērst džihādam un neticīgo nogalināšanai, bet es izlikos šo viņa hobiju nemanām, tāpat kā viņš piecieta manu alkoholismu. Pieciest vienam otru bija viegli arī tāpēc, ka mēs klātienē nemaz netikāmies, tik vien kā sazinājāmies caur internetu. Bet tad Ahmeds pazuda, cik sapratu - viņš bija devies uz Palestīnu spridzināt neticīgos. Man viņa mazliet pietrūka, bet ne tik daudz, lai tur būtu kāda pediņīga nots.

Pēc Ahmeda pazušanas man jaunu draugu vairs nav bijis. Kad sabruka Eiropas ekonomika un pabalstus pārstāja maksāt, es biju spiests meklēt algotu darbu. Pārsteidzošā kārtā man izdevās atrast risinājumu, kas ļāva izvairīties no strādāšanas zilā priekšnieka labā, faktiski tāpēc, ka man nav nekādas saskarsmes ar jebkādu priekšniecību. Jā, kaut kur tāda noteikti atrodas, bet tā ir tik abstrakta, ka es nekādi nespēju iztēloties savu vadītāju, nododoties sodomiskām izvirtībām, kaut vai tāpēc vien, ka es nemaz nezinu, kas ir mans tiešais vadītājs. Es nezinu, vai var teikt, ka es lepojos ar savu interneta troļļa darbu, bet rēķinus nomaksāt tas ļauj un kaut kādu gandarījumu man sniedz. Es varbūt neesmu pats laimīgākais cilvēks pasaulē, bet troļļa darbs ir ļāvis man puslīdz integrēties sabiedrībā un tagad es vairs nejūtos tik ļoti atstumts. Turklāt es esmu sapratis, ka tādu kā es patiesībā ir diezgan daudz. Un kopā mums ir daudz vieglāk sadzīvot ar savu slimību.

Pārpublicēts no  http://kazhe.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...