Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Viens no latviešu varas inteliģences pretīgā intelektuālā pliekanuma un reizē hipertrofētās pašpārliecinātības uzskatāmākajiem pierādījumiem ir dažādu jaunvārdu lietošana. Nepārtraukti kāds no valsts iestāžu darbiniekiem, žurnālistiem, augstskolu kadriem savos tekstos un runās izdala kādu negaidītu leksisko novitāti (faktiski – semantiski nepiemērotu kroplību). To akceptē viņi paši un viņu prāta līmenim konģeniāli primāti. Sabiedrība šos jaunvārdus neatzīst un izsmej. Tā tas plaši notiek internetā. Bet tas tomēr netraucē turpināt lietot jaunvārdus.

Tā, piemēram, bez  “ilgtspējas” vairs neeksistē neviena valsts ierēdņa vārdu krājums. Savukārt “valstsgriba” tiek vispamatīgāk izsmieta, bet tas neko nemaina. Par “valstsgribu” turpina blādīties ne tikai “nācijas debilais tēvs”(NDT), kurš ir viens no aktīvākajiem jaunvārdu veidotājiem.

Šo jaunvārdu kolekciju var dēvēt par leksisko bižutēriju. Latviešu varas inteliģence nemitīgi izgatavo un nēsā neīstas valodiskās rotaslietas. Kā zināms, par bižutēriju sauc rotaslietas, kuras nav izgatavotas no dārgakmeņiem un dārgmetāliem. Bižutēriju visbiežāk lieto indivīdi, kuri par katru cenu grib sevi spilgti izrotāt un kas vienmēr ir ārējā izskata kāda trūkuma kompensācija. Latviešu varas inteliģence ar kroplajiem jaunvārdiem kompensē prāta, zināšanu, profesionālās sagatavotības trūkumu. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Vēl tiek kompensēta nespēja sagatavot kaut ko konstruktīvu, patiesi noderīgu un vērtīgu. Leksiskajai bižutērijai ir jākompensē pozitīva pamata, konkrētu un perspektīvu priekšlikumu deficīts turpmākajam darbam, kāda projekta, lēmuma izstrādāšanai. Tāpat leksiskajai bižutērijai ir jākompensē attiecīgās amatpersonas nespēja izraisīt konstruktīvas sarunas, bet toties eksistē viņa maniakālā velme savos izteikumos izskatīties gudri sabiedrības acīs. Tas īpaši attiecas uz NDT pseidointelektuālo murgošanu.

2020.gada 13.februārī “Dienā” tika ievietots teksts ar virsrakstu: “Kariņš: Nacionālais attīstības plāns ir vērsts uz sabiedrības paradumu maiņu”. Katram saprātīgam cilvēkam dotais apgalvojums nav pieņemams. “Nacionālais attīstības plāns” nekādi nesaderas ar vārdu “paradumu”. Valsts stratēģija ir pilnīgi kaut kas cits nekā sabiedrības paradumi. Saprātīgā vidē nevar būt valsts stratēģija sabiedrības paradumu maiņai. Neviens normāls valstsvīrs neuzdrošināsies tādu dumjību – izstrādāt valstisku stratēģiju sabiedrības paradumu korekcijai.

Neapšaubāmi, vārds “paradumu” ir bižutērisks karēklis, kas adresēts muļķiem. Vārdu “paradumu” nacionālā attīstības plānā var lietot vienīgi cilvēciski neadekvāti hominīdi, kuri psihiski nav spējīgi uztvert leksisko vienību semantisko jēgu. Tāpat var lietot inovatīvi tukši amatvīri, kuri neko sakarīgu un noderīgu nevar piedāvāt dotajā plānā. Un tas ir redzams “Dienas” publikācijā, citējot Kariņa skaidrojumu: „"NAP2027 ir vērsts uz sabiedrības paradumu maiņu, tiecoties uz augstāku dzīves kvalitāti, zinošāku sabiedrību, gudrāku uzņēmējdarbību un lielāku atbildību par apkārtējo vidi, tostarp klimatu, Latvijā. Īstenojot plānā iecerētās iniciatīvas, ieliksim pamatus mūsu sabiedrības un tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai," pauda Ministru prezidents.”

Tikai pilnīgi muļķi var attiecināt “augstāku dzīves kvalitāti, zinošāku sabiedrību, gudrāku uzņēmējdarbību un lielāku atbildību par apkārtējo vidi, tostarp klimatu” uz sabiedrības paradumiem. Minētais ir nevis sabiedrības paradumi, bet elementāra katras sabiedrības eksistenciālā vajadzība, prasība, nepieciešamība. Ļoti stulbi ir uzskatīt, ka attieksme pret dzīves labklājību, labu izglītību, sekmīgu biznesu, tīru dabu ir “paradumi”, kuri latviešu tautā līdz šim nav bijuši un tāpēc ir jāpanāk to kāpums līdz 2027.gadam.

Paradums ir cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas individuāli psiholoģiski motivēts fenomens. Visbiežāk paraduma izcelsmi cilvēks pats neprot izskaidrot. Tā, piemēram, ne visi spēs izskaidrot paradumu pēc vakariņām “dirnēt” līdz pusnaktij pie televizora . Paradums ir saistīts ar rīcības automātiskumu, stihiskumu. Cilvēks var apzināti regulēt savus paradumus. Īpaši tajos gadījumos, ja paradums nav labs un tas tiek sabiedrībā nosodīts. Audzināšanas un izglītības pienākums ir pieskatīt paradumu attīstību, lai socializācijas laikā nenostiprinātos slikti paradumi un priekšroka būtu labiem paradumiem. Taču nonsenss ir valsts stratēģiju pārvērst par paradumu kuratoru. Tas var notikt tikai debilitātes laikmetā, kad latviešiem ir valdība ar “583 darāmajiem darbiem” ģeniāli muļķa premjera virsvadībā.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...