Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es atzīstos un man vajag to izteikt... man nav vairs žēl vīrusa skarto, kuri nonāk stacionārā. Es mehāniski un godprātīgi veicu savu darbu, bet man ir žēl to pacientu, kas tiek apdalīti.

Nē, es neesmu izdegusi un daru visu, kas manos spēkos, lai šo sērgu uzveiktu. Priecājos, ka spēju un protu to, kas šai cīņā noder. Jūtos savā vietā joprojām. Bet arī mani resursi nav neizsmeļami.

Līdzjūtība un empātija ir limitējama pie tā, kas notiek. Lai neizdegtu. Šis ir laiks, kad nav laika tēlot un no katra izlien viņa īstā daba. Nav laika tiekties būt labākam. Ir jābūt un jādara. ĀTRI! Vēl ātrāk. Ātrāk, nekā izdomāji, jo tas ir automātiski skaidrs un tik ilgi domāt nedrīkst.

Mediķis, lai veiktu visu nepieciešamo un kvalitatīvi, nepieciešamajā ātrumā, kļūst par kaut ko līdzīgu dispečeram vai kaujiniekam, kam jāizdara darāmais, neraugoties ne uz ko. Kļūstot empātiskam pār mēru, var paraut zem straumes. Nepaspēt reaģēt.

Nav vairs laika ne skaidrot, ne laipni pagaidīt, kad pacients izdzers ūdens glāzi. Ne tālab, ka dusmas, bet tāpēc, ka citi arī smok. Turpat blakus kādam smadzenēm skābekļa trūcis tik ļoti, ka tas plēš nost sev dzīvības funkcijas uzturošās un kontrolējošās trubas.

Man ir skumji par kolēģiem, kas savas fizioloģiskās vajadzības vairs līdz 20.00 vakarā nevar apmierināt - kā paēst, pirmo reizi aiziet uz labierīcībām. Ka kolēģi pa 4-5 stundām skafandrā skrien. Ticiet - tas ir pavisam citādi nekā sēdēt baltā stērķelētā halātā vai glītā kostīmiņā. Novelkot skafandru, viņi maina zeķes, un no viņiem nepil, - sviedri tek straumītē. Ja saniezas deguns, šī sajūta jāanulē, jo pakasīt degunu nav iespējams.

Tu esi bīstamajā zonā. Uz labierīcībām netiec, jo esi kontaminēts. Padzerties nevar, jo esi hermētiski iepakots. Lai, izejot no netīrās zonas, nenestu apkārt vīrusu. Bet... tāds darbs. Ar pātagu neviens nav tur iedzīts. Tā ir apzināta izvēle un lēmums šo darbu darīt.

Neviens no mums šo negaidīja. Mēs nezinājām, kad mācījāmies, ka forma mūsu sejā atstās reālus nospiedumus un dažkārt ilgstoši paliekošus pleķus. Bet mēs paliekam. Jo izvēlamies palikt. Mēs ticam - tas reiz beigsies.

Man ir dusmas par tiem, kas gānās, dusmas, ka medicīnas nozare tik ilgi kliegusi pēc sakārtošanas un bija vajadzīga pandēmija, lai pierādītu faktus. Un man ir dusmas, ka mediķiem ir jābūt tādiem un šādiem un atbilstošiem un empātiskiem un jāievēro tas un šis, bet ir daļa sabiedrības, kuri negrib saprast vai izliekas nesaprotam, lai gūtu popularitāti un iekļūtu varas gaiteņos uz šī rēķina.

Un viņi drīkst... drīkst pa logu un kanalizāciju līst ģērbtuvēs, boksos, filmēt, montēt, dezinformēt... nofilmēt skafandra novilkšanas zonu un gaiteni, bet pateikt, ka tā ir vīrusa zona. Tas nav godīgi.

Skumji un dusmas, ka krīzes apstākļos lēmumi balstīti "uz elektorāta vēlmēm", nevis absolūto nepieciešamību, uz ko zinoši speciālisti norādīja jau laikus.

Vēl es nesaprotu... kā var tā būt, ka pa visu šo laiku mārketinga speciālistu pārpludinātajā valstī nevar atrisināt komunikācijas problēmu. Kā?!

Man ir prieks par katru, kurš sadzird pirms vakcinācijas, ka ir vērts izvēlēties atnākt uz poti 2x, bet darīt to ne tikai ķeksīša pēc, bet arī, lai sevi pasargātu, un tādi ir. Tie, jā, - tie rada prieku un sajūtu, ka ir vērts runāt, skaidrot.

Es nepadošos un turpinu cīņu ar sērgu. Un jūtos laimīga, ka man nav jāstāv malā. Kaut tieši pirms sērgas biju nolēmusi doties uz Norvēģiju. Mani vajag, un esmu noderīga šeit. Nenožēloju.

Bet, mīļie, šis nav iejūtības laiks. Šis ir jāuzveic ātri. To vārdā, kas apzinīgi un atbildīgus lēmumus pieņēmuši. To vārdā, kuri spiesti apstāties un kuru ekonomiskā situācija cieš tik un tā brīvmākslinieku dēļ. Par daudz mums viņu... Par daudz to, kuri brīvību jauc ar bezatbildību.

Brīvi cilvēki uzņemas atbildību par savu rīcību vai neizdarību. Parazīti sauc bezatbildību par brīvību, savāra mēslus un no augsta zara kliedz uz visiem, kā šie visu piegānījuši, un nogaida, līdz viss tiks sakopts, lai pēc tam atgrieztos un turpinātu ķēzīties.

Un vēl - es esmu nelabojams optimists un ceru, ka no šī visi būs mācījušies un nezaudēs cilvēcību, veselo saprātu un novērtēs izglītības nozīmi, tieksies pēc tās. Es ceru, ka cilvēki iemācīsies komunicēt efektīvi un konstruktīvi. Lai top!

Tikmēr pagaidām - viss ir stipri slikti, un man par to skumji.

Pārpublicēts no Facebook

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Informatīvie tēli

FotoBieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
Lasīt visu...

3

Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Foto2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Lasīt visu...

21

Prātā nāk "Suņa sirds" un iedzīvotāju sapulce ar Švonderiem un Šarikoviem

FotoNekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Lasīt visu...

21

Sasparojoties Ministru prezidentam un nozares ministram kā ekonomistam, veselības aprūpes reformu varētu veikt relatīvi ātri

FotoVeselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Lasīt visu...