Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocīds. Tas šausmīgi ārdījās līdzšinējā dzīvē un turpmāk šausmīgi ārdīsies nenosakāmi ilgu laiku, nāvējoši apdraudot bijušo padomju tautu eksistenci. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā apjomā.

Pārbūves dzemdētajam genocīdam ir zināma specifika. Tas nav tipoloģiski salīdzināms ar cilvēces vēsturē pārdzīvotajiem genocīdiem. Tajos notika pilnīga vai daļēja atsevišķu iedzīvotāju grupu vai tautu iznīcināšana reliģiskā, etniskā, rasiskā vai politiskā naida dēļ.

No pārbūves mantotais genocīds ir savādāks. Tam ir īpatnas iezīmes. Tā terminoloģiskajā fiksēšanā nepieciešams epitets „stihiskais”, jo par laimi genocīds nav apzināti mērķtiecīga akcija.

Tā ir pirmā un galvenā specifiskā iezīme. Pēcpadomju laikā konstatējamais genocīds ir stihisks genocīds – neorganizēts, bez plāna un bez vadības. Ja arī dažās nenormālās galvās eksistē ideja par īstu genocīdu kā organizētu un plānveidīgu akciju iedzīvotāju skaita samazināšanā, tad šī trakā ideja tomēr nenosaka stihiskā genocīda kopējo virzību un vismaz Latvijā nekādā gadījumā nav iegansts publiskam diskursam par genocīda nepieciešamību, kā tas diemžēl ir vienas lielas kaimiņvalsts politiskās opozīcijas antihumānajā bazūnēšanā.

Vēl ir citas specifiskas iezīmes. Arī stihiskā genocīda pamatā tāpat kā „klasiskā” genocīda pamatā ir naids. Bet tas nav reliģisks, etnisks, rasisks vai politisks naids. Tas ir specifisks naids.

Tas ir sugas naids. Tas ir cilvēku naids pret cilvēkiem. Naidīgumā nav svarīga reliģiskā piederība, ādas krāsa, tautība, politiskā partija. Svarīga ir vienīgi cilvēciskā kvalitāte. Cilvēku viena daļa pret pārējiem cilvēkiem izturas kā pret zemākas kvalitātes dzīvām būtnēm ar nepietiekamu intelektu, izglītību, darba spējām. Pret šīm būtnēm atklātā naidā izplūst indivīdi ar intelektuālā, izglītotības, darba spēju pārākuma apziņu. Sugas naids enerģiju smeļas pārākuma fetišizācijā. Pārspīlēti dievinot sevi, cilvēku viena daļa naidīgi noniecina pārējos cilvēkus.

Sugas naids būtībā ir paradoksāls – neloģisks, pretrunīgs un neatbilst reālajiem apstākļiem. Principā sugas naidam nav nekāda iemesla. Abas cilvēku grupas ir vienas sociālās kārtas pārstāvji. Starp viņiem nav nekādu radikālu atšķirību intelektuālajā, izglītotības, darba spēju ziņā. Abu cilvēku grupu sociālajā izcelsmē un socializācijas procesos nav nekādu atšķirīgu īpatnību. Tie ir cilvēki, kuri ir dzimuši un uzauguši šķiriski līdzīgās ģimenēs, mācījušies no vienām un tām pašām mācību grāmatām, studējuši vienās un tajās pašās augstskolās, darbavietās uzrādījuši līdzīgas darba spējas. Principā nav nekāda iemesla vieniem fetišizēt savu pārākumu un pārējos uzskatīt par nevērtīgiem radījumiem, apsaukājot nievājošā „terminoloģijā”.

„Terminoloģija” nav oriģināla. Tiek lietots sen pazīstamais vārds „elite”. Par „eliti” paši sevi dēvē un citiem liek viņus dēvēt pārākuma apmātie indivīdi. „Elite” savukārt visus pārējos apsaukā par „atkritumiem”, „pabirām”, „plebejiem”, „baru”, „lumpenu”, „zemcilvēkiem”, „lūzeriem”, „melnajiem”, „skrandaiņiem”, „tumsoņiem”, „reņģēdājiem”.

„Terminoloģija” nav oriģināla. Vārdi ir seni. Taču to pielietojums ir jauns. Visvairāk tas attiecās uz vārda „elite” pielietojumu.

Kas pārbūves rezultātā kļuva „elite”? Latvijā šodien to zina katrs. Vispirms „elite” formējās no „prihvatizācijas” noziedzniekiem. Pēc tam „elitei” pievienojās valsts budžeta un ārzemju fondu zagļi, bet no 2004.gada ES fondu zagļi. Latvijā pēcpadomju laikā „elite” ir Rīgas zagļu Lielā Banda un tās filiāles provincē.

Jēdziena „elite” pielietojumā tas ir vēsturiski kaut kas jauns gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Parasti par eliti dēvē neapstrīdami elitāras personības. Viņu lielākā bagātība ir morālais cēlums, patiesa inteliģence, garīguma un ideālisma prioritāte – tieksme sekot cildeniem ideāliem, ticība cildeniem ideāliem un cenšanās tos realizēt dzīvē.

Iepriekš teicu, ka sugas naidam nav nekāda iemesla. Abas cilvēku grupas ir vienas sociālās kārtas pārstāvji, un starp viņiem nav nekādu radikālu atšķirību intelektuālajā, izglītotības, darba spēju ziņā.

Bet tas ir tikai daļēji pareizi. Atšķirība tomēr eksistē. Atšķirība ir morālajā ziņā. „Elites” morālais līmenis noteikti būtiski atšķiras no „atkritumu”, „pabiru”, „plebeju”, „bara”, „lumpena”, „zemcilvēku”, „lūzeru”, „melno”, „skrandaiņu”, „tumsoņu”, „reņģēdāju” morālā līmeņa. „Elites” morālais līmenis nedara godu, un tas ir sociāli ļoti bīstams. Šajā līmeni ietilpst genocīda ideja. Šis līmenis pret saviem sugas brāļiem praktiski realizē genocīdu. Tas notiek stihiski. Taču tas notiek, un stihiskā genocīda placdarms ir „elite”.

Sugas naids ir saistīts ar vienu pretīgu, bet vēsturiski, socioloģiski, kulturoloģiski noderīgu pamācību darbaļaužu (proletariāta, „vienkāršās tautas”, „vidusmēra cilvēku”, „parasto cilvēku”) izpratnē.

Kas ir stihiskā genocīda (sugas naida) autori?

Atbilde nav patīkama. Stihiskā genocīda (sugas naida) autori ir proletariāta, darba cilvēku, darba tautas, sociālisma un komunisma celtniecības slavenie pārstāvji. Tātad tā sociuma daļa, kura vēl nesen tika pasniegta kā cilvēces visvērtīgākā daļa pretstatā nīkuļojošajai aristokrātijai, sapuvušajai buržuāzijai, par „mēslu” nosauktajai inteliģencei un uz siena kaudzes sapņojošajiem intelektuāļiem. Stihiskā genocīda autori nav patricieši, aristokrāti, buržuji, kapitālisti, imperiālisti. Stihiskā genocīda autori ir darbaļaudis – strādniecības, darba zemniecības un darba inteliģences pārstāvji.

„Perestroiku” un „prihvatizāciju” izdomāja darbaļaudis; proti, vienas sociālās kārtas pārstāvji. Nav nekas lasīts un dzirdēts par „perestroikas” diriģentu aristokrātisko vai buržuāzisko izcelsmi. Andropova tēvs bija dzelzceļnieks, Jakovļevs un Gorbačovs dzimuši darba zemnieku ģimenē. Arī Jeļcins ir dzimis zemnieku ģimenē. Tāpat čekistu barveži – „prihvatizācijas” varoņi – noteikti nevar lepoties ar aristokrātisko vai buržuāzisko izcelsmi. Latviešiem vispār nav bijusi aristokrātija. Par latviešu jauno buržuāziju pirms 1940.gada ne visai drīkst droši izteikties. Tādējādi pats par sevi ir saprotams, ka „prihvatizatori”, valsts budžeta zagļi un ārzemju fondu zagļi, ir vistīrasinīgākie sociālisma celtnieki un viņu atvases – „cilvēces priekšpulka” pārstāvji, kuru alkātīgās mantkārības instinkti padomju laikā bija spiesti klusi snauduļot un nogaidīt izdevīgo brīdi, lai latentās ģenētiski nelabās spējas izvērstu konkrētā nelabā rīcībā un pat genocīdā. Pārbūve atsedza sociālisma un komunisma celtniecības „priekšpulka” vienas daļas dziļo amoralitāti un cilvēcisko zemiskumu.

Ja „klasiskajam” genocīdam ir tikai viena izpausmes forma (tieša nogalināšana), tad stihiskajam genocīdam ir vairākas izpausmes formas. Tās funkcionē netieši, bet tāpat galu galā izraisa nogalināšanu – mirstības strauju pieaugumu, dzimstības strauju samazināšanos, pašnāvību skaita palielināšanos.

Piemēram, stihiskā genocīda netiešās formas ir izglītības, medicīnas, farmācijas, garīgās kultūras, mediju pārvēršana par privāto biznesu bez valsts un sabiedrības uzraudzības, valsts budžeta piesaistes un valsts sociālajām programmām. Īstajās kapitālistiskajās valstīs tas tā nenotiek. Turpretī proletāriskās „elites” pārvaldītajās „kapitālistiskajās valstīs” tas tā notiek. LR nav izņēmums.

Stihiskā genocīda efektīva forma ir cilvēku ienākumu netaisnīga sadale nodokļu veidā. Šī forma ātri izraisa radikālus sociālos kontrastus – milzīgas atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Savukārt radikālie sociālie kontrasti var izraisīt sociālos satricinājumus, sākot ar revolūciju un beidzot ar iedzīvotāju masveida izmiršanu un aizceļošanu no netaisnīgās valsts.

Piemēram, ienākuma nodoklis fiziskajām personām attiecīgajā valstī ietekmē sociālo klimatu, politisko stabilitāti, demogrāfisko stāvokli. Gudri valstsvīri to zina un ņem vērā.

Gudri valstsvīri tāpat cenšas iedibināt noteiktu proporcionalitāti starp visbagātākajiem un visnabadzīgākajiem. Ja starp viņiem ir 8 reizes liela atšķirība, tad tas rada spriedzi sabiedrībā. Ja ir 10 reizes liela atšķirība, tad apdraud nacionālo drošību. PSRS atšķirība bija 3-4 reizes liela. Krievijā pašlaik ir 25-30 reizes liela atšķirība, bet Maskavā – 40-50 reizes liela atšķirība. Milzīga atšķirība ir uz planētas. Vienam procentam no planētas iedzīvotājiem pieder 90% no planētas bagātībām.

Īstajās kapitālistiskajās valstīs, baidoties no proletariāta revolūcijas, XX gadsimtā ieviesa diferencētu pieeju ienākumu sadalē saskaņā ar principu „jo vairāk nopelna, jo vairāk maksā nodokļos”. Šajā ziņā paraugs ir Francija, Zviedrija, Dānija, Izraēla, Spānija, Vācija, Japāna.

Stihiskā genocīda panākumi Latvijā ir ļoti vareni. Pat valsts dažas amatpersonas nebaidās sūdzēties par nabadzības sistemātisko pieaugumu. Savukārt Rīgas mediji katru rītu tautu cītīgi iepriecina ar skaitļiem par aizvadītajā naktī nosalušajiem un sadegušajiem iedzīvotājiem. Nav manīts, ka kāds no viņiem būtu bijis mūsu „miljonārs”.

Stihiskā genocīda laikā obligāti nav jābūt protestiem. Sekas var būt noziedzības, alkoholisma, narkomānijas pieaugums, kā arī inteliģences degradācija. Šodienas Latvijā faktiski nav kam protestēt. Fiziski spēcīgie vīrieši ir aizceļojuši darbā uz citām valstīm. Pensionāru nabadzīgais slānis spēj protestēt vienīgi verbāli. No jauniešiem Latvijā ir palikuši tikai tizli spēkavīri, kuri fiziski nav spējīgi pacelt ne lāpstu, ne šauteni. Spoži panākumi ir inteliģences degradācijai, – šajā procesā veiksmīgi ir sasniegta deģenerācijas pakāpe. Tātad stihiskā genocīda nomāktā tauta ir palikusi bez apgādnieka. Panīkuši un pagrimuši inteliģenti domā tikai par sava vēdera piepildīšanu un perversām izklaidēm.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...