Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojums ir ne vien kolosāli daudzpusīgs, bet arī odiozi eksotisks. Bez svešvārdiem izsakoties, „perestroikas” mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams, dīvains un savāds. Bet tas nenozīmē, ka par šo mantojumu nevajadzētu analītiski, publicistiski, mākslinieciski interesēties.

Mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams, dīvains un savāds. Bet tas ir mūsu mantojums. Cita mantojuma mums nav no mūsdienu dzīves. Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās, mirstības pārākums, salīdzinot ar dzimstību, pusmiljons latviešu strādīgākās rokas Rietumeiropas trauku mazgātavās, nabagu un bezpajumtnieku bari pie atkritumu urnām, tumsoniski un idiotiski murgotāji ar augstskolas diplomiem, zinātniskajiem grādiem, profesora un akadēmiķa tituliem, - tas ir „perestroikas” mantojums.

Īpaši lepns „perestroikas” antropoloģiskais mantojums ir mūsdienu jaunatne. Mūsdienu jaunatne var neko nezināt un nevēlēties kaut ko zināt par „perestroiku”. Bet tam nav nekādas nozīmes. Ja nebūtu „perestroikas”, tad mūsdienu jaunatne būtu pilnīgi citādāka, jo pilnīgi citādāks būtu bijis tās socializācijas process.

„Perestroikas” mantojums būs arī turpmāko paaudžu mantojums. Tas ir katram nopietni jāņem vērā. Par šo mantojumu visprecīzāk uzzinās turpmākās paaudzes, kad no arhīvu dokumentiem noņems slepenības grifu un „perestroika” sabiedrības priekšā beidzot nostāsies bez apzinātas muldēšanas. Masveidā tas neapšaubāmi kādreiz notiks arī Latvijā. Citur tas jau ir noticis. „Perestroika” atbrīvosies no šausmīgajiem meliem, kuri pašlaik Latvijas valdošās kliķes uzraudzībā turpina auļot kā satrakojies lops ar izvalbītām acīm un krampjaini trīcošu ķermeni. Tiem cilvēkiem, kuri ir izpratuši patiesību, pagaidām nākas samierināties no personīgajiem novērojumiem, profesionālo intuīciju, melīgo publikāciju zemtekstā nojaušamo īstenību un galveno atziņu par „perestroikas” katastrofālo jēgu.

Acīmredzot galveno atziņu nevajadzēs koriģēt. Galvenā atziņa saglabāsies uz visiem laikiem. „Perestroika” bija katastrofa. Epitetu šim vārdam var katrs izvēlēties atbilstoši savai individuālajai vērtību skalai. Adekvāti varianti ir antropoloģiskā katastrofa, humanitārā katastrofa, tautas katastrofa, nacionālā katastrofa, sociālā katastrofa, kultūras katastrofa.

Odiozi eksotiska bija tīši organizētā un viltīgi izplānotā pasaules lielākās valsts sagraušana. Tā notika valdošās elites pašu spēkiem, lai masveidā dvēselīgi atdotos plebejiskam epikūrismam – brīvai, neierobežotai dzīves baudīšanai un nemitīgai, alkatīgai mantas un naudas vairošanai noziedzīgā formā. „Perestroikas” rezultātā tam visam, kas agrāk bija „mūsu”, vajadzēja kļūt „manam”. Valsts īpašumiem bija jākļūst privātīpašumiem, neņemot vērā valsts īpašumu faktisko īpašnieku (sabiedrības, tautas, nācijas) tiesības, intereses, vajadzības, taisnīgas sadales prasību.

Nepastāvēja kautrība „prihvatizācijas” paņēmienu izvēlē. Neatsacījās no slepkavībām, „pašnāvībām”, spridzināšanas, dedzināšanas, zvēriskas piekaušanas, sakropļošanas, ieslodzīšanas cietumā. Latvijas lielāko pilsētu kapos ir „perestroikas” prāvs mantojums ar gados jaunu vīriešu apbedījumiem. Visas nelietības pastrādāja savējie. Galvenokārt specdienestu un partijas nomenklatūras viena (visnelietīgākā) daļa.

PSRS sabrukums nebija Rietumu nopelns. Zinošs trimdas „traks” latvietis pareizi raksta: „Iespēja, ka pati PSRS varētu sabrukt, nevienam pasaulē - izņemot dažus “trakus” baltiešus - pat fantāzijā nerādījās.”

„Perestroikas” oriģināls mantojums ir t.s. vēstures politika. Vēstures politika ir jauna ideoloģiskā tehnoloģija. Tas, ko tagad pasaulē dēvē par vēstures politiku, ir austrumeiropiešu politiķu izgudrojums XXI gadsimta sākumā. Īpaši enerģiski vēstures politiku no 2004.gada ciena poļu politiskā elite, lai ar „polityka historyczna” savā tautā kāpinātu „veselīgu patriotismu”.

Vēsture vienmēr ir bijusi ideoloģijas dzinējspēks. Visos laikmetos uzvarētāji pārrakstīja vēsturi, lai ar to krāptu un kaitinātu pavalstniekus, kaimiņus un ienaidniekus. Bet agrāk tā nebija šodienas vēstures politikas cienīga darbība. Agrāk tā bija samērā primitīva darbība. Austrumeiropiešu politiķi rīkojās izsmalcinātāk un izmanīgāk. Viņi izdomāja rafinētu pieeju vēstures izmantošanā ideoloģiskajos nolūkos.

Šī jaunā pieeja ļoti nepatīk Rietumeiropas aristokrātijas caurstrāvotajai elitei. Tās morālē godīgums ir samērā stabila politiskās uzvedības norma, un Rietumeiropas elitei nav pieņemami Austrumeiropas politiķu mežonīgie tikumi. Par to kompetenti raksta tāda pasaules klases politiķe, politiskā godīguma etalons un Valsts prezidenta troņa kā Sandra Kalniete. Par to var izlasīt viņas mājas lapā. Tajā ir publicēts interesants apskats par Rietumeiropas un Austrumeiropas politiķu konfrontāciju morāli tikumiskajos jautājumos. Eiropā mūžsenais civilizētības un barbarisma spriegums nav izzudis, bet ir ieguvis jaunu ieganstu. Par to ir parūpējušies Austrumeiropas politiķi.

Vēstures politika balstās uz komplekso pieeju. Vēstures politikā ietilpst parlamentā un valdībā apstiprinātie politiskie dokumenti, speciāli izveidotas t.s. nacionālās atmiņas institūcijas, specializētie muzeji, vēstures popularizācijas projekti medijos, kinostudijās, mācību iestādēs, sabiedriskajās organizācijās. Pie mums Latvijā vēstures politikā nākas iekļaut Satversmes preambulas kroplības, Okupācijas muzeju un tā atsevišķu nodaļu specifisko darbību, video materiālu gatavošanu par XX gs. vēsturiskajiem notikumiem, Saeimas atbalstu nacionālā interešu objekta statusa piešķiršanai Okupācijas muzejam.

Internetā nesen ziņoja par Okupācijas muzeja svaigo iniciatīvu. Pret to var izturēties kā pret iniciatīvu vēstures politikā: „Publiskās vēstures nodaļa ir pati jaunākā no Okupācijas muzeja struktūrvienībām, pat ne gadu veca. Muzeja interneta vietnē sacīts: “Publiskā vēsture ir Okupācijas muzeja centieni Latvijas un citu valstu publikai uzskatāmi, saprotami un daudzpusīgi skaidrot vēsturnieku pētījumus un atziņas par Latvijas okupācijas laiku (1940 – 1991), tā priekšvēsturi un sekām.”

Šobrīd sagatavots arī jaunās Okupācijas muzeja interneta vietnes saturs. Plāni ir nopietni, pat ambiciozi. Publiskās vēstures nodaļā iekļaujas vairākas muzeja nozares un programmas – pētniecības programma, piemiņas vietu programma un publikāciju programma. Pagaidām šajā muzeja nodaļā ir divi enerģijas pilni dalībnieki – nodaļas vadītājs ULDIS NEIBURGS un pētnieks DĀVIS PUMPURIŅŠ. Notiek sadarbība arī ar citām institūcijām, un ir cerība, ka nākotnē Publiskās vēstures nodaļas pētnieku loks paplašināsies.”

Starp citu, Okupācijas muzejā noteikti kaut kas nav kārtībā ar vārda „publisks” lietojumu. Vēsture ir publiska darbība. Tā ir pieejama publikai. Ja tā nav pieejama publikai, tad tā ir slēgta darbība. Tāda slēgta darbība vēsture mēdz būt. Vēsturnieki var gatavot darbus, kuri nav pieejami publikai. Savā laikā to darīja arī latviešu vēsturnieki. Piemēram, viņu pētījumi par latviešiem trimdā bija slēgtā darbība.

Aplami ir organizēt „publisko vēsturi”. Tas asociējās ar idiotismu. Tas, ko vēlas darīt muzeja jaunā nodaļa, ir populārzinātniskā darbība. Vēsturi var popularizēt populārzinātniskā formā. Tas nav nekas jauns. Abi jaunās nodaļas „enerģijas pilnie dalībnieki” nelieto jēdzienu „populārzinātne”. Tā vietā viņi ir piespēlējuši savu nepārdomāto atvasinājumu – „publiskā vēsture”. Atkārtoju: vēsture (akadēmiskā, populārzinātniskā) pamatā vienmēr ir publiska darbība.

Pie mums vēstures politika tomēr vēl nav pa īstam uzkurbulēta un tāpēc internetā lasāmas žēlabas: „Latvijas sabiedrības problēma šodien ir nevis kaut kāds "oficiālais" vai "pareizais" viedoklis par vēsturi, jo demokrātiskā valstī tāda nav (!?), bet gan vēstures politikas neesamība. Tieši tādēļ publiskajā telpā tik bieži sastopam pagātnes skaidrojumus, kas ir tikai dažādu vēstures mītu apkopojums, sākot ar joprojām sastopamo stāstu par 700 verdzības gadiem un beidzot ar stereotipiem par Otro pasaules karu un padomju okupācijas laiku. Šādiem priekšstatiem ir liela inerce, turklāt tie ir izplatīti ne tikai t.s. sociālajos tīklos, par ko varētu vainot interneta troļļus, bet arī ikdienas saskarsmē ārpus virtuālās realitātes”.

Vēstures politika ir vēstures politizācijas jauna pakāpe. Šī pakāpe kalpo valdošajai kliķei, vēloties sabiedrībā uzturēt noteiktu dominējošo viedokli par savas varas likumīgumu (leģitimitāti).

Principā vēstures politikai ar vēstures zinātni nav nekā kopēja. Īsti vēsturnieki nedraudzējās ar vēstures politiku un nepārraksta vēsturi saskaņā ar politiskās varas pavēlēm. Politiķi zina, ka viņiem īstas personības nekalpos. Tāpēc politiķi tagad mobilizē savu „vēsturnieku” rotu no pseidozinātniekiem, vēstures amatieriem, entuziastiem, šarlatāniem. Viņi par labu summu un lētu slavu ir gatavi sašņorēt politiķu pasūtītos šņorējumus. Latvijā pašlaik ir „vēsturnieki”, kuri ir gatavi pielīst valdošajai kliķei un kapitāli aprobežotiem filistriem bez īpaša materiālā un morālā stimula. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka augstskolās vēsturnieku gatavošana ir morāli slidena akadēmiskā personāla rokās. Pielīdēji prot izskolot vienīgi jaunus pielīdējus.

Vēstures politikai nav nekā kopēja ar tiem fenomeniem, kurus zinātnē tradicionāli dēvē par kultūras atmiņu un tautas vēsturisko atmiņu. Vēstures politika faktiski ir politikas sastāvdaļa un politiskās elites instruments, vēloties panākt ideoloģisko monopolu pār historiogrāfiju. Turklāt vēstures politikai ir izteikti šauras intereses. Tai interesē vienīgi visjaunākie laiki. Īpaši interesē vēsturiskais posms, sākot no „perestroikas”. Atsevišķās zemēs var interesēt laiks no II Pasaules kara.

Tam ir pamatots iemesls. Pats par sevi ir saprotams, ka, piemēram, mūsu valdošajai kliķei nepieciešams dedzīgi pamatot savu leģitimitāti. Mūsu valdošajai kliķei nākas latviešu tautai nemitīgi atgādināt par savām likumīgajām tiesībām pārvaldīt Latvijas Republiku, kas patiesībā nekādā gadījumā nav pareizi. Nav pareizi tāpēc, ka LR reāli pārvalda specdienestu un kompartijas varas kliķe, kas piedalījās LPSR pārvaldīšanā.

LR „atjaunošana” bija sociāli ekonomiskās formācijas maiņa. Latvija no sociālisma atgriezās kapitālismā. Šī maiņa notika bezjēdzīgi un netaisni. Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka reizē ar formācijas maiņu simtprocentīgi mainās arī valdošā politiskā elite. Tas ir dabiski. Jaunās formācijas celtniecība prasa jaunu domāšanu, zināšanas, citādāku pasaules uzskatu, sociālo un politisko orientāciju, organizatoriskās metodes, attieksmi pret dzīves materiālo un garīgo kārtību. Turpretī pie mums kapitālismu sāka atjaunot tie paši cilvēki, kuri aktīvi līdzdarbojās sociālisma celtniecībā, šīs celtniecības laikā sakrātās valsts bagātības piesavinoties sev un pasludinot par savu privātīpašumu. Lai attaisnotu noziedzību, nepieciešama ir vēstures politika, kas ir „perestroikas” mantojuma moderna interpretācija.

Tie, kuri vēlas zināt patiesību, zina, ka „perestroika” nesākās 1987.gada 27.-28.janvārī, kad PSKP CK Plēnumā oficiāli apstiprināja „perestroiku” kā valsts reformu plānu. PSRS sagraušana nesākās ar Gorbačovu, par kuru kādā tekstā ir teikts: „Gorbačovs bija tieši tāds, kādu Rietumi vēlējās. Kā atzinīgi izteicās Lielbritānijas premjere Mārgareta Tečere: ar viņu varēja slēgt darījumus.” Gorbačovs nerealizēja savas idejas. Viņa spēks bija zemiskas intrigas, bet nevis tālejoša valstiskā stratēģija. To šodien atklāti saka vēsturnieki un Gorbačova darbabiedri. Viņa prāts un morāle bija lieliski piemērota citu personu ideju realizācijai, obligāti noklusējot ideju autoru. Kāds viņa bijušais kolēģis Gorbačovu nesen raksturoja šādi: „Его не страна интересовала, а то, как он выглядит на ее фоне.”

„Perestroika” sākās daudz agrāk. Tās ģenēzes sižets bija apmēram šāds. Vispirms „perestroika” sākās PSRS varas elites gudrākajās galvās. Tās pārsvarā koncentrējās VDK. Pirmajā vietā nosauc PSRS VDK priekšsēdētāju J.Andropovu. Viņš slaveno „kantori” vadīja no 1967. gada līdz 1982.gadam. VDK elite saprata un klusu atzina sociālisma celtniecības letālo likteni. Cilvēka grēcīgumu nevar pārvarēt. Var vienīgi uz kādu laiku apslāpēt cilvēka grēcīgās tieksmes pēc naudas, mantas, privātīpašuma. Padomju Savienībā agrāk vai vēlāk nāksies atsacīties no sociālisma celtniecības. Nekad neizdosies ieviest ideālu sociālismu. Nāksies pārtraukt eksperimentu. Nāksies iet kopsolī ar Rietumu civilizācijas kapitālistisko daļu, kas par cilvēka grēcīgumu neuztraucās un ļauj tam pulsēt pēc katra indivīda sirds patikas. Sabiedrībai par sociālisma un PSRS bēdīgo likteni atklāti nedrīkstēja teikt. Taču drīkstēja piesardzīgi gatavot sabiedrību valstiskās iekārtas maiņai. Tas bija jādara savlaicīgi, padomju ļaudīm pakāpeniski uzpotējot kapitālisma mentalitāti un izgaismojot sociālisma nepilnības.

1982.gada 12.novembrī PSKP ģenerālsekretārs kļuva J.Andropovs. Jau decembra beigās viņš PSKP CK sekretāriem N.Rižkovam, V.Dolgiham un M.Gorbačovam uzdeva gatavot PSRS reformēšanas plānu un šī plāna ieviešanas programmu. Nikolajs Rižkovs uzskata, ka Andropovu ietekmēja Ķīnas pieredze. Ķīniešu komunistu vadītāji uzsāka sociālisma reformēšanu 1979.gadā.

1984.gada 9.februārī J.Andropovs mira. 1985.gada 11.martā PSKP ģenerālsekretārs kļuva M.Gorbačovs. Ja Andropova reformas paredzēja ieviest „sociālismu ar cilvēcisku seju” un „demokrātisko sociālismu”, tad Gorbačova mahinācijas noveda līdz PSRS sabrukumam un sociālisma vietā ieviesa kapitālismu ar noziegumu brīvības seju un postmodernistisko demokrātiju vismaz tādā bijušajā PSRS republikā kā Latvijas PSR. Vēstures politikas uzdevums ir to noklusēt. Latvijā tas oficiālajā komunikācijā izdodas sekmīgi. Tā tas ir tāpēc, ka „perestroikas” unikālā afēra balstās uz mankurtisma divām modifikācijām. Par tām būs runa citā esejā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...