Iesaki rakstu: 
„Re kur stalti kara vīri, Mani balti bāleliņi,” - tā kādreiz esot dziedājuši. Tad neteica, kam tu kalpo. Vai polim vai krievam, zviedram vai vācietim. Pēdējo reizi latvietis kalpoja latvietim ap 12.g.s. un tad tikai atkal pēc Pirmā pasaules kara.
Pa starpām tevi paņēma vai nu kāds hercogs, kņazs vai cars. 1943. gadā, vācu okupācijas posmā, mūsu tā laika latviešu politiķi un ģenerāļi piekāpās kalpot vāciešiem, lai gan jau labi bija zināms, ka karš pret krieviem līdz ar Staļingradu bija zaudēts. Piekāpās arī igauņi un iesauca igauņus savā divīzijā. Lietuvieši pieprasīja neatkarību kara beigās, ko vācieši neapsolīja, un līdz ar to lietuvieši neveidoja savu divīziju.
Pēc starptautiskiem likumiem, okupētā zemē nedrīkst veikt mobilizāciju. 1941.g. augustā Krievija dibināja 201. latviešu strēlnieku divīziju, kura sastāvā bija puse Krievijas latviešu un puse, kas bija bēguši līdz ar krievu atkāpšanos no Latvijas. Vera Kacena, žēlsirdīgā māsa šajā strēlnieku divīzijā, ir aprakstījusi tās gaitas grāmatā "Kājāmgājējs karā".
Vācieši apgāja starptautiskiem likumiem ar līkumu, nosaukdami saformētās divīzijas par brīvprātīgām vienībām. Bija četri iesaukumi. Pirmajā - 1943. gadā iesauca, kas dzimuši no
Vācu mobilizācija Latvijā papildus iesauca vēl jaunākus tā saucamajā lidlauku apkalpes dienestā, kurus tautā sauca par gaisa izpalīgiem. Tie bija jauni zēni, tieši no skolas sola.
Mani iesauca 1943. gada oktobrī, iedodot rokā karti ar ierakstu vāciski un latviski:
SIE SIND EINGERUFEN IN DIE "FRAIWILLIGE" LETTISCHE DIVISION.
JŪS ESAT IESAUKTS LATVIEŠU "BRĪVPRĀTĪGĀ" DIVIZIJĀ.
Tāpat kā es neviens cits negāja brīvprātīgi, bet arī daudz nepretojās tamdēļ, ka visiem vēl spilgtā atmiņā bija 1941.g 14. jūnija izvešanas, kad krievi izveda uz Sibīriju 15 400 nevainīgus cilvēkus, pieaugušos un bērnus. Mēs cīnījāmies pret tiem, kas viņus izveda, nevis, lai atbalstītu nacistu valsti.
Karavīra dzīve ir sūra un grūta, un nav jācieš tikai no krievu uguns, bet gadās arī no divīzijas vadības netaisnās rīcības. Pie Opočkas frontes pārāvuma, kur mūsu zēni jau bija bombardēti trīs dienas un trīs naktis, atkāpjoties, iznākot no meža ceļa, viņus sagaidīja divīzijas komandieris, vācietis. (Mūsu abu divīziju komandieri bija vācu ģenerāļi.) Viņš lika nošaut katru desmito, kas iznāca no meža. Kad kaprālis Janavs labā vācu valodā mēģināja komandierim izstāstīt neiespējamo stāvokli, viņu nošāva ārpus kārtas.
1944.g. 16. martā pie Veļikajas upes abas latviešu divīzijas cīnījās pleca pie pleca. Šo datumu izvēlējās kā piemiņas dienu kritušajiem. Tie palika bez bērniem un mazbērniem, kas viņus varētu atcerēties.
Šī gada 16. marta gājienā uz Brīvības pieminekli piedalījās apmēram 1000 dalībnieku. Starp tiem bija arī redzami vecāka gada gājuma vīri, kuri varēja arī būt bijušie karavīri, iesaukti vācu okupācijas laikā. Neviens no tiem vairs nevarēja būt jaunāks par 90 gadiem. Kara beigās krievu gūstā nonākušie karavīri varēja būt izcietuši pie Somijas kanālu būvēm vai Sibīrijas raktuvēs, vai kādos citos piespiedu darbos. Pēc visiem izciestiem sodiem Padomju Savienības okupācijas laikā viņi arvien skaitījās trešās šķiras pilsoņi. Viņiem, kā arī viņu pēcnācējiem bija liegtas daudzas tiesības, ko saņēma citi līdzpilsoņi.
Ministru prezidenta Kariņa aicinājums valdības locekļiem nepiedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa, bet labāk aktā Lestenes Brāļu kapos, paceļ jautājumu: kāpēc? Rīgā 9. maijs ir gadus pulcējis līdz pat simttūkstoš krievu un to līdzskrējējus. Neviens mūsu ministrs neaizrāda, ka tas nav mūsu nacionālās interesēs, un neieteic to atzīmētu kādā mazāk apdzīvotā vietā.
16. marta gājiens ir piemiņas akts, nevis demonstrācija. Vai jau pēc pāris gadiem latviešiem tas būs pilnīgi aizmirsts?
Cerams, ka nākošais mūsu valsts prezidents, ja tādu Latvijā atradīs, būs atsaucīgāks, un pat būtu vēlams, ka norīkotu kādu zemessardzes vienību, kas ietu pa priekšu šim piemiņas gājienam.
* Rakstā licis un sakārtojis Kalvis Auziņš.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
