Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau vecais režīms, saukts par "The New World Order" (saīs. NWO, latv. Jaunā Pasaules Kārtība) savu darbību sāka 1960. gadu beigās, izvērsās 80. gados, nonāca pie sava piepildījuma trešās tūkstošgades sākumā un sabruka tikai dažas minūtes pirms paspēja iznīcināt Rietumu pasauli. Šajā vēsturiski īsā laika sprīdī Rietumi piedzīvoja tādu neparastu ideoloģiskās pārvaldības formu, kas ļoti līdzinājās Orvela cilvēku paverdzināšanas futūristikai. 

Iedzīvotāju vairākums tika demonizēti, vienkāršos cilvēkus, kas strādāja, mīlēja savas sievas un bērnus, apmeklēja baznīcu, sauca par "fašistiem" vai "privileģētiem baltiem vīriešiem", viņu tradicionālā kristīgā ticība tika izstumta no publiskās telpas, normālas dzimumattiecības rādītas negatīvā gaismā, homoseksualitātes propaganda kļuva tikpat izplatīta kā komunisma propaganda Brežņeva laikos, vecāku un bērnu attiecības tika desinhronizētas un normāla valoda nīdēta.

Tika ieviests termins "Naida runa", un tā kļuva par vadošo noziegumu pret  NWO. "Fanātiķis" - šis vārds pārvērtās par apkaunojošu apzīmējumu, ko pielipināja normāliem cilvēkiem, "Antisemītisms" un "Rasisms" nozīmēja nepiedodamu noziedzību, toties daudzi amorāli nāves grēki tika veicināti.

Pēc padomju sistēmas sabrukšanas NWO turpināja savu uzvaras gājienu pāri visai Eiropai. Politkorektuma diktētā kontrole kļuva totalitāra, radikālais feminisms postīja eiropiešu ģimenes, vecāku - tēva un mātes konceptu deleģitimizēja. Vecākiem liedza iespējas lemt par savu bērnu audzināšanu, to darīja ierēdņi, pēc sava prāta nosakot "bērnu labākās intereses". Miljoniem bērnu tika leģitīmi nolaupīti no vecākiem, un tika izpostīti miljoni dzīvju.

Neskaitāmi migrantu pūļi pārpludināja Eiropu, lai nomainītu tās populāciju, un katrs, kas pret to iebilda, tika saukts par nacistu. Tajā pat laikā tādi kā Lena Dunham, publiski aicinot iznīcināt baltos vīriešus, par to tika nevis nosodīti, bet slavēti.

Ir žēl to nabaga ļaužu, kuri ASV tagad demonstrācijās sludina savu mīlestību un uzticību Obamam un Klintonei. Viņi bijuši iezombēti aklā ticībā tam, ka NWO režīms ir uz palikšanu uz visiem laikiem, ka paklausīgie vienmēr balsos tā, kā viņiem teiks. Viņi bija pārāk ilgi dzīvojuši izdomājumu un filmu pasaulē un zaudējuši saikni ar realitāti tāpat, kā, piemēram, rojālisti, kas turpina pielūgt gāzto un mirušo karaļu portretus.

Mēs esam bijuši vergi, divu veidu vergi: tie, kas verdzību paši izvēlējušies, un tie, kam to uzspieda NWO. Tas pūlis, kas kliedz "Not My President!", tie ir labprātīgie vergi; viņi ir ieraduši mīlēt kungus un paklausīt tiem. Tramps nu tos ir atbrīvojis, bet tie par to nepriecājas. Eiropa ir pilna ar šādiem vergiem. Veselas paaudzes ilgumā vienīgais veids, kā tikt uz augšu un kaut ko sasniegt, bija kļūt par laimīgo vergu, un to viņi darīja.

Milzīgs daudzums Happy House vergu ir Zviedrijā, tur tie no galvas zina visus NWO saukļus un tic tiem kā svētiem baušļiem, lai gan tie Zviedriju ved uz katastrofu. Viņi pakļaujas radikālo feministu izstrādātiem noteikumiem, viņi uzņem milzīgas migrantu masas, bet, ja nu pēkšņi tas vairs nav nepieciešams, ja viņi saskaras ar brīvību, tad tas tiem nemaz nepatīk.

Bet mums, piespiedu vergiem, Trampa uzvara ir kā Dieva dāvana. Mēs esam ienīduši verdzību, un mēs gribam baudīt brīvību. Mēs redzam cauri mūsu bijušo vergturu lētajiem trikiem, ar kuriem tie mēģina baidīt ļaudis atpakaļ sprostā.

Vēl cīņa nav galā
Tādu himnisku sajūsmu, kādu šeit atainojis I.Šamirs, izjūt simti miljoni. Taču NWO joprojām kontrolē finanses un lielos medijus. Elite cer, ka Trampa uzvara būs tikai kā īslaicīgs karnevāls, kā anekdote un pēc kāda laika viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Tāpēc gan ASV, gan Eiropā ir vajadzīgs pamatīgs cunami, lai notiktu neatgriezeniskas pārmaiņas. 

Viena pēc otras pienāk ziņas par mutes aizbāšanu Trampa piekritējiem. Arī mūsu pašu avīzes tādā dīvainā streipveidīgā leksikā pauž, ka "apturēti baltādaino cilvēku pārākuma sludinātāju" konti. Tvitteris un Feisbuks bija lieliski un visiem pieejami mediji, kuros visai brīvi varēja paust uzskatus, kas atšķīrās no NWO meinstrīma. Nu tiem cenzūra virsū.

Starp apturētiem kontiem ir ASV labējo Alt-right kustības līdera Ričarda Spensera konts un ar viņu saistītie konti. Spensers to nodēvējis par "korporatīvu staļinismu" un Tvittera rīcību salīdzinājis ar to, kā Hitlers 1934.gadā iznīcināja opozīciju savai nacionālsociālistu partijai, lai konsolidētu varu Vācijā, īstenojot tā saukto “garo nažu nakti”.

Kontu bloķēšanu Tvitteris neveikli un aplami "attaisno" ar saviem noteikumiem, kas aizliedz “vardarbības draudus, mocīšanu, naidīgu uzvedību”. NWO kritika - tā taču ir "naida runa".

Digitālais komunisms

Kad viņi nespēj apstrīdēt kādu ziņu un jūtas bezspēcīgi apturēt pieaugošo informētību par šo ziņu, vienīgā iespēja, kas viņiem atliek, ir apklusināt šo ziņu, to cenzējot. Tāda ir kultūrmarksisma stratēģija, un tās vadlīnijas viņu teorētiķis Markūze ir izklāstījis savā pazīstamajā esejā "Represīvā Tolerance".

Viņi nepieļauj alternatīvus viedokļus, jo zina, ka uzvarēt tos nevarēs. Viņi nevis debatē vai ļauj sabiedrībai apspriest kādu alternatīvu ziņu, bet dara visu, kas viņu spēkos, lai izslēgtu šo ziņu.

Tie necietīs atšķirīgus uzskatus, jo tie ir drauds viņu hegemoniskajai kontrolei pār ļaužu masām. Ja viņi būtu tik pārliecināti par sava pasaules uzskata uzvarošo nekļūdīgumu, tad taču viņi ļautu plašai sabiedrībai izspriest un apsvērt visus argumentus.

Politkorektuma, kas būtībā ir kultūrmarksisma esence, saknes ir komunismā. Pirmo reizi tas parādīja savu patieso dabu boļševiku Krievijā un vēlāk izplatījās arī maoistu Ķīnā. Politkorektuma koncepcija bija un paliek - domāšanai jābūt "pareizai", citiem vārdiem sakot, jāsaskan ar valdošās elites doktrīnu.

Labāk nestāstīt savas domas vai formulēt savu viedokli, jo tas var beigties ar ieslodzījumu un asinīm, to visi zināja tajos laikos, kad komunisms uzturēja savu brutālo kontroli. Klusēt par savām atziņām un runāt tikai to, kas tiek gaidīts - tas bija politkorekti. Un ne citādi. Jo jebkurš slepkavīgo boļševiku vai Mao režīmu kontroles apdraudējums tika nežēlīgi apspiests.

Mūsdienu pasaulē politkorektums izpaužas citādāk, bet ir veidots pēc tā paša komunistiskā šablona. Lodes vietā ir cietumsods, gulaga vietā - sociālā izstumtība, spīdzināšanas vietā - cenzūra un aizliegumi sociālos medijos. Nonkonformistiskas idejas nav pieļaujamas, un vārda brīvība tiek apspiesta tāpat, kā tas bija komunistiskajā pagātnē.

Cilvēkiem un grupām, kas pauž alternatīvus viedokļus, liegt pieeju sociāliem medijiem - tas ir jauns digitālais komunisms. Tas nepieļauj nekādus iebildumus un izskauž visu, kas apstrīd dominējošos naratīvus. Tā ir ekstrēma neiecietība, savā būtībā tāda pati kā tā, kas reiz radīja cilvēku masveida iznīcināšanas sistēmu zem sirpja un āmura.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...