Iesaki rakstu: 
Šajā nedēļā Latviju pāršalca ziņa par mūsu savienības bijušā bīskapa Pētera Sproģa pēkšņo un negaidīto iesaistīšanos politikā un vēl vairāk par piesliešanos partijai, kuras ideoloģijas pārstāvji ir nodarījuši daudz posta un sāpju latviešu tautai. Iet kopā ar tiem, kuru okupācijā dzīvojām pusgadsimtu, – tas mums daudziem bija ļoti negaidīti, pārsteidzoši un varētu teikt pat šokējoši un radīja lielu neizpratni un saviļņojumu gan sabiedrībā, gan arī mūsu draudzēs. Cilvēki gaida Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) vērtējumu un reakciju uz notikušo.
Arī es esmu saņēmis daudz zvanu un jautājumus, t.sk. no masu medijiem, iespējams, tāpēc, ka bijušā bīskapa darba laikā es atkārtoti esmu teicis, ka atbalstu viņa darbu un centienus baptistu draudžu stiprināšanā kristocentriskuma virzienā.
Šo viņa lēmumu es atbalstīt nevaru un izšķiršanos savu politisko karjeru veidot partijā Saskaņa vērtēju negatīvi. Mēģināšu paskaidrot mazliet vairāk savu nostāju. Tā pamatojas sekojošos apsvērumos.
1. LBDS Satversmes 1.3. punktā ir teikts: “LBDS kā juridiska persona neiesaistās politisko partiju dibināšanā un darbībā, bet neierobežo dalībnieku draudzes locekļu līdzdalību politiskajās partijās, nenesot atbildību par dalībnieku draudzes locekļu darbību tajās.”
Es šo Satversmes punktu saprotu kā LBDS pilnīgu norobežošanos no politiskas darbības, kas nozīmē arī neiesaistīšanos jebkāda veida atbalstā un aģitācijā, par ko draudžu locekļiem vajadzētu balsot.
2. LBDS, kā jau to rāda pieminētā Satversmes panta otrā daļa, nevienam neaizliedz un to nemaz arī nevar izdarīt, iesaistīties politiskā darbībā. Es nebūt neuzskatu, ka kristietis un politika ir nesavienojamas lietas. Gluži otrādi, kristietim ir uzlikta ļoti nopietna atbildība par šo pasauli. Tuvāk par to esmu jau rakstījis.**
3. Es respektēju katra indivīda izvēles brīvību un tiesības pieņemt savus lēmumus.
Vēlos uzsvērt: nevis pieņemtos lēmumus, bet cilvēka tiesības lēmumus pieņemt. Bet tajā pašā laikā paturu sev tiesības izteikt savu vērtējumu par lietām un parādībām.
Tie ir vispārēji principi, pēc kuriem vados savos secinājumos un vērtējumos. Attiecībā uz konkrēto gadījumu jāpiebilst vēl trīs lietas.
Katram pašam ir nopietni jādomā par sava lēmuma motīviem. Kas ir tas, kas man liek pieņemt to vai citu lēmumu? Citiem vārdiem sakot, vai tas ir Dieva prāts manai dzīvei. Kristietim tāds jautājums būtu jāuzstāda par visām lietām un lēmumiem savā dzīvē. Mācītājam vēl vairāk, jo viņam jau ir Dieva aicinājums garīdznieka darbam. Vai patiešām Dievs sūta citā uzdevumā? Ja ir skaidra pārliecība par to, tad, neskatoties ne uz kādiem citiem apsvērumiem vai cilvēku nosodījumu, ir jāiet un jādara tas, ko liek Dievs.
Labs piemērs tam ir Vācijas, vēlāk Francijas teologs, ērģelnieks, filozofs, ārsts Alberts Šveicers (1875–1965), kas, sasniedzis augstu stāvokli Eiropā, būdams Strasburgas universitātes filozofijas un teoloģijas profesors, devās uz Āfriku un sāka misionāra darbu. Daudzi nosodīja Šveicera lēmumu, bet viņš bija sajutis Dieva aicinājumu.
Tikai ir ļoti jāuzmanās, jo pavisam viegli par Dieva aicinājumu maldīgi var noturēt sava prāta, vēlmju un gribas iespaidotus secinājumus. Esmu sastapis cilvēkus, kuriem „Dieva aicinājums” mainās ik pēc pusgada.
Vēl jo vairāk par Dieva aicinājumu ir ne tikai jādomā, bet tas nepārprotami ir jāsajūt savā sirdī, ja turpmākā darbība ir saistīta ar ļaudīm, kuri latviskajā vidē netiek vērtēti pozitīvi.
Vai Dievs sūta mani tieši šajā vidē darboties? Vidē, kuras pārstāvji pagātnē ir nodarījuši daudz posta un sāpju mūsu tautai. Vai šo cilvēku uzskati un darbība man ir pieņemami un es varu tos atbalstīt? Vai iešu kopā ar tiem, kuri joprojām dzīvo tajā ideoloģijā, kas mūsu vecākus un vecvecākus aizsūtīja uz Sibīriju un mūs pašus kā tautu pusgadsimtu turēja verdzības jūgā. Un galu galā šeit nav runa par evaņģēlija sludināšanu šajā vidē, bet par politisku mērķu sasniegšanu.
Man ir jāsaka, ka patriotiskie izteicieni par Latviju kā argumenti darboties tieši šajā partijā, mani nepārliecina, tāpat kā piemērs par Āfrikas valsti Ruandu, un idejām par divkopienu valsti arī es nevaru piekrist. Dīvaini izklausās arī prokrieviskās notis, izteicieni par „prolatvisko partiju” šauro domāšanu un ES kritika, kas ieskanas P. Sproģa retorikā.
Ir jādomā, kādu rezonansi tas radīs tajā vidē, kurā esmu ilgstoši darbojies un kuru esmu veidojis līdz šim. Vai tas neradīs šķelšanos? Diemžēl redzam, ka tas jau notiek. Vai mērķis, ko gribu sasniegt, ir tā vērts? Kādu iespaidu par baptistiem un kristiešiem tas radīs mūsu tautā? Protams, Bībele nesaka, ka mums vajadzētu iztapt pasaulei un censties pēc tā, lai pasaule par mums labi domātu. Kristietim ir jāatšķiras no pasaules, bet ar savu kristīgo, nevis politisko stāju. Un atkal tas pats jautājums: Vai to liek darīt Dievs?
Par šiem jautājumiem ir ne tikai nopietni jādomā, bet jābūt skaidrai pārliecībai par Dieva aicinājumu šim ceļam.
Es neesmu tiesīgs spriest un vēl mazāk nosodīt sava bijušā bīskapa un studenta lēmumus. Ceru, ka viņš visus šos jautājumus ir nopietni pārdomājis, sajutis savā sirdī patiesu Dieva aicinājumu un viņa lēmuma pamatā nav paša ambīcijas, vēlme veidot karjeru, par katru cenu tikt „pie siles”, finansiāli apsvērumi vai vēl kas cits. Varu tikai pateikt, ka es kā mācītājs, LBDS padomes loceklis un vienkāršs kristietis viņa lēmumu neatbalstu un no tā norobežojos.
* profesors, Mg.sc.ing., Dr. theol.
** Sk. Hiršs, I., Kristiešu sociālpolitiskā atbildība Jaunās Derības skatījumā; sk. I. Hiršs, Debesis ir visur. Rīga 2012, 316–331.
Pārpublicēts no hirss.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
