Iesaki rakstu: 
Viens no mūsu valsts melnajiem rekordiem: mirstība ar diagnosticētu COVID-19 ir piecas reizes augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs. Kāpēc? Cik no šīm vairāk nekā 4000 nāvēm bija novēršamas?
Lai kā gribētu, valdība nevar šo satriecošo statistiku tā vienkārši paslaucīt zem tepiķa. Vajadzīga versija, ko, izglītības ministres vārdiem runājot, “sabiedrība varētu apēst”. Un versija ir ģeniāli vienkārša – cilvēki paši vainīgi, ka mirst! Viņiem ir zema “veselības pratība” un “nepietiekama līdzestība” – tā situāciju sabiedriskajā televīzijā skaidro Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs.
Cilvēki laikus neapmeklējot ārstu, neveicot vajadzīgos izmeklējumus, neievērojot mediķu rekomendācijas nelietojot izrakstītos medikamentus. Tas viss noved pie hroniskām slimībām un kovida nāves pļaujas. Tad vēl iedzīvotāji ietiepīgi nevakcinējas un pakļaujas dezinformācijai, ko izplatot opozīcijas politiķi.
Ar lielu cieņu izturoties pret dr. Skridi kā mediķi, tomēr gribu norādīt, ka seku uzdošana par cēloņiem ir viena no demagoģijas metodēm. Cik dienas jāgaida uz vizīti pie ģimenes ārsta? Cik mēnešus – uz izmeklējumiem? Uz atsevišķām operācijām – cik gadus? Kāpēc mums ir vieni no lielākajiem pacientu līdzmaksājumiem? Kāpēc tik nepieejami kompensējamie medikamenti?
Kāpēc mums trūkst ģimenes ārstu, speciālistu? Kāpēc medmāsas ir absolūts deficīts?... Kāpēc mediķu atalgojums atpaliek ne tikai no pārticīgajām valstīm, bet arī no tuvākajiem kaimiņiem? Kāpēc arī šogad mediķus valdošais vairākums vienkārši “uzmeta”? Un šādus jautājumus var uzdot vēl un vēl.
Eiropas Savienībā vidēji veselības aprūpes budžets veido 7% no iekšzemes kopprodukta; Latvijā – 4,5%. Latvijā cilvēku dzīves ilgums ir viens no īsākajiem ES; Latvijā ir viens no augstākajiem novēršamās nāves rādītājiem… Un arī šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), ES Padome, Pasaules Veselības organizācija gadu gadiem ir norādījušas, ka Latvijā finansējums veselības aprūpei ir kritiski zems. Bet, cik akurāti mēs izpildām (un krietni pārsniedzam) NATO prasības, tik nesatricināmi ignorējam šo organizāciju norādes…
Ja nu kādu var vainot par zemu “veselības pratību” un nepietiekamu “līdzestību”, tad pirmām kārtām mūsu valdības daudzu gadu garumā.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.