Paskaidrojums par dalību 12. decembra protestā krastmalā

Aivars Zilups
15.12.2020.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Sestdienas pasākums krastmalā Rīgā bija vairāku drosminieku sarīkota tautas sapulce. Tur bija sanākuši dažādi cilvēki, un dažiem no tiem bija drosme nākt visu priekšā un mēģināt izteikt vārdos tautas noskaņojumu.

Organizatori nebija sagādājuši kārtīgu skaņu sistēmu, un nācās iztikt ar aizvēsturisku megafonu. Garām braucošo automašīnu taurēšana un policijas raidītie paziņojumi nepalīdzēja. Runātājus varēja dzirdēt tikai tad, ja pienācām klāt pie pašiem runātājiem un tādējādi, neievērojot distancēšanās ieteikumus, saspiedāmies kopā.

Paši prātīgākie runātāji, kas necentās bļaut, nebija sadzirdami pat no priekšas. Bet tas nekas. Galvenais bija sanākt kopā, sajust noskaņojumu, uzklausīt vienam otru un meklēt mūsu vidū teicējus, kas prasmīgāk pratīs paust tautas noskaņojumu un caur to vienot mūs gan savā starpā, gan ar tiem, kas neatbalstīja šo mūsu pirmo pulcēšanos.

Kas bija tie cilvēki, kas sanāca uz protestu? Pret ko viņi protestēja? 

Tur bija protestētāji pret valdības lēmumu likt bērniem vilkt maskas skolā no 4. janvāra. Cilvēki, kuri vēl atceras vecmāmiņas padomu ziemā nekad nelikt šalli priekšā mutei, lai nedabūtu plaušu karsoni. Tie ir cilvēki, kuriem maska ne tikai traucē vīrusa nonākšanu elpceļos, bet arī traucē saprašanos cilvēku starpā. Tie ir cilvēki, kas baidās par savu bērnu attīstību ilgtermiņā. Tie ir cilvēki, kuriem neviens nav licis priekšā vairākas desmitgades ilgušus pētījumus par masku ietekmi uz skolas vecuma bērniem. Tie ir dabiski inteliģenti, šaubu pilni vecāki, kuri, pirms piekrist kaut kam jaunam un nebijušam, uzdod loģiskus jautājumus, uz kuriem zinātne nevar atbildēt tik pārliecinoši, kā “zinātnē balstīts” skandinātājiem patīk domāt.

Daļa protestētāju bija pret aizslēdzi, kuras beigām neredz gala. Pret ierobežojumiem, kas izputina viņus un viņu draugus, kas ir apturējuši normālu dzīvi tiem, kuriem dzīve ir kas vairāk nekā sēdēšana pie datora. Protestā piedalījās amatnieki, rokdarbu meistari, viesu namu īpašnieki, pie Brīvības pieminekļa vēlāk pulcējās tūrisma nozares un mazo uzņēmēju pārstāvji.

Cik ilgi vēl? Vai ir kritēriji, pēc kuriem aizslēdze tiks pārtraukta pat tad, ja mirstības rādītāji nekritīsies mēnešiem ilgi? Vai tas ir kāds noteikts iekšzemes kopprodukta kritums? Vai tas ir kāds noteikts parāda apjoms, kas jāsasniedz, lai Latvija būtu pilnīgi un galīgi ārējā naudas drukātāja varā? Vai tas ir kāds sabiedrības garīgās veselības pilnīga sabrukuma rādītājs? Vai mēs dzīvojam, lai dzīvotu vai lai izdzīvotu?

Varbūt daļa no mums ir ieguvusi imunitāti pret hipohondriju, jo esam to izslimojuši un sapratuši, ka dzīve četrās sienās, attālināti un aiz maskām, gaišās nākotnes gaidās - tā nav dzīve. Varbūt daļa no mums nevar noskatīties, kā mūsu sirmie tuvinieki, valdības sabaidīti, noslēdzas četrās sienās un savas dzīves, iespējams, pēdējos mēnešus vai gadu būs pavadījuši nedzīvojot.

Uz dažiem plakātiem bija rakstīts: “Nē piespiedu vakcinācijai!” Tie ir cilvēki, kas veselīgi šaubās par pirms dažiem mēnešiem izstrādātas vakcīnas drošumu. It īpaši par tās pielietojumu uz bērniem, kuriem, iespējams, no tās ir vairāk ko zaudēt nekā iegūt. Tie ir cilvēki, kas nebaidās no vairāku gadu garumā par drošām atzītām vakcīnām. Viņi ir pret piespiedu vakcinēšanu. Ja piespiedu vakcinēšanas nebūs, tad kāpēc valdība saka, ka līdz vakcīnas izstrādei socializēties ar līdzcilvēkiem varam tikai caur ekrāniem? Šie ir cilvēki, kas prasa skaidru plānu, kā tas viss beigsies.

Daļa no sestdienas protesta dalībniekiem bija pilsoņi, kas norūpējušies par Latvijas valsts iekārtu. Tur bija gan tādi, kas atbalstīja Satversmes tiesas nodomus nesenajos skaļu ažiotāžu izraisījušajos spriedumos, gan tādi kas neatbalstīja, bet neviens no viņiem neatbalstīja Satversmes tiesas patvaļu, pārkāpjot varas dalīšanas principu un faktiski izmainot Satversmi.

Ja šī tiesa bez jebkādas uzraudzības var izmainīt valsts galveno likumu un šodien varbūt kādam konkrētās izmaiņas labpatīkas, kāpēc lai rīt tā tikpat prettiesiski neizmainītu kādu citu Satversmes pantu, kas dārgs būs mums visiem?

Šie paši protestētāji bija sašutuši par tautas pārstāvju - Saeimas deputātu - kūtro reakciju uz Satversmes tiesas 12. novembra spriedumu un tiem sekojošajiem tiesas priekšsēdētājas tautu nicinošajiem komentāriem sabiedriskajos medijos, kuros tiesnese piedāvāja brīvai tautai nepieņemamu interpretāciju par tautas iespējām lemt pār savu likteni un grozīt valsts pamatlikumu.

Protesta dalībnieki bija pret Saeimas darbu attālinātajā režīmā. Budžeta izskatīšanas laikā, kamēr opozicionāri mēģināja debatēt, par to, kas notika pozīcijas datoru ekrānos, nav īstas skaidrības, jo ne pozīcija, ne premjers, ne finanšu ministrs savas nostādnes aizstāvēt neuzskatīja par nepieciešamu.

Daļa no protestētājiem piedalīties sestdienas pasākumā nolēma vien pēc Saeimas ceturtdienas balsojuma, kas ļauj Ministru kabinetam ārpus ārkārtējās situācijas Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudu novēršanas pasākumu ietvaros paziņot starptautiskajām organizācijām par atkāpšanos no Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

Kāpēc debatēs par šo jautājumu runāja tikai viena opozīcijas deputāte un neviens viņai neatbildēja? Cilvēki grib zināt, vai mums vēl ir parlaments. Vai mums ir, kas mūs pārstāv, un, ja nepārstāv, vai mums ir ko atlaist? Cilvēki grib zināt, kāpēc atsevišķi varas pārstāvji ir veltījuši vairāk laika un uzmanības cilvēktiesību aizstāvībai Baltkrievijā nekā Latvijā?

Lielākā daļa protesta dalībnieku bija norūpējušies par brīvību. Dažas dienas iepriekš policija uzskatīja par vajadzīgu šajā it kā brīvajā zemē aizturēt divus dezinformatorus, kas atļāvās dalīties sociālajos tīklos ar apšaubāmas kvalitātes sazvērestības teorijām.

Cilvēks, par kuru vairums no mums nekad neko nebija dzirdējuši, padalījās internetā ar savām emocionālajām pārdomām, un mūsu komunicēt nespējīgā valdība uzskatīja, ka tas ir par daudz. Labāk apklusināt citus, nekā pašiem kaut ko skaidru pateikt.

Sazvērestības teoriju vērpšana ir jebkura inteliģenta, kritiski domājoša cilvēka normāla reakcija uz novērotā nesakritību ar oficiālo informāciju. Brīvā zemē sazvērestības teorijas aptur nevis ar arestiem, bet ar atklātību, caurskatāmību un cieņu pret informācijas saņēmējiem. Latvijas tauta ir gana gudra, lai zinātu, ka nosaukt kaut ko par “zinātnē balstītu” pats par sevi nav nekas zinātnisks. Latvijas tauta ir gana gudra, lai saprastu, ka zinātne var tikai mērīt, bet tā nevar lemt, kādu ceļu tauta izvēlēsies.

Sabiedrībā arvien biežāk izskan vārds “karš”. Pirms dažām dienām Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, televīzijas raidījumā komentējot dezinformāciju, atļāvās atzīmēt, ka kara laikā jau nu dezinformatorus nošautu. Koalīcijas pārstāvis Daniels Pavļuts nesen raksta, ka “pandēmija prasa piemēroties kara laikam”.

Nē, šis nav kara laiks. Ja šis ir kara laiks, tad nacionalizējiet ražotnes, būvējiet slimnīcu gultas, dodiet cilvēkiem darbu, kas palīdzētu karā. Ja šis ir karš, tas ir karš pret Latvijas tautu, pret mazajiem uzņēmējiem. Sēdēt mājās nav darbs. Tas ir ieslodzījums.

Pēdējais iedrošinājums piedalīties šajā pasākumā daudziem bija nosodījums un lamas, kuras izpelnījās protestā piedalīties plānojošie. Sociālajos tīklos tika slavēti aicinājumi liegt Covid-19 ārstēšanu protesta dalībniekiem, ja tāda vēlāk izrādītos nepieciešama.

Daļa protestētāju tur bija vienkārši tāpēc, lai paustu savu atbalstu pasākuma sākotnējo organizatoru tiesībām izteikties un kritizēt valdības darbu un sniegto informāciju pandēmijas laikā. Daļa protestētāju bija tie, kuri varbūt nepiekrīt itin nevienam pasākumā runājušo viedoklim, bet uzskata par savu pienākumu aizstāvēt viņu tiesības brīvi izteikties.

Sestdien runājušo atbalstītāji ir ievērojama daļa mūsu tautas, un šo tautas daļu nedrīkst ignorēt un apspiest. Ar šo tautas daļu ir jārunā. Ja valdības runas viņiem nešķiet patiesas, tad nav brīnums, ka viņus sasniedz dezinformatori. Cilvēks tic tai teorijai, kas izskaidro novērojumus. Sazvērestības teorija izdzīvo tikai tik ilgi, kamēr nav piedāvāta patiesībai atbilstošāka teorija.

Šī tautas daļa nav muļķi, un tā neuzskata citādi domājošos par muļķiem un tumsoņiem. Šī tautas daļa nenoliedz Covid-19 un nenoliedz nepieciešamību uzveikt Covid-19, bet uzskata, ka, rūpējoties par Covid-19 skaitļiem, tautai nemaz nav pajautāts, kā tā grib cīnīties ar šo pandēmiju.

Ja tik tiešām šis ir karš, tad, ejot karā, visi zina, ka būs kritušie, bet tā ir cena, kas jāmaksā par brīvību. Karā var arī neiet un no redzamajiem upuriem izvairīties, bet tad arī vairs nav teikšanas pār savu likteni.

Lai gan tauta neskandina “kara” vārdu, tā ir noskaņota kareivīgāk nekā mūsu valdība. Tie, kas negrib iet karā, tie var sēdēt mājās. Bet tauta negrib sēdēt mājās. Tautai, kas nedzīvo no valsts garantētas aldziņas, kas vērtē cilvēka brīvību augstāk par labu interneta pieslēgumu un tur pasūtītu nosvīduša jaunekļa piegādātu maltīti, ir ko zaudēt. Tautai ir un būs bērni, kuriem atstātie parādi būs jāatmaksā.

Jā, pasākumā klāt bija arī tādi elementi, kuri, iespējams, cerēja notikumu attīstības rezultātā varbūt padauzīt kādus skatlogus un izraudzīties bezmaksas Ziemassvētku dāvanas sev tuvajiem, lai gan no krastmalas līdz veikaliem ir visai patālu. Varbūt tiešām tie bija elementi, kuri gribēja radīt apstākļus, kuros apgāzt kādu policijas busiņu un nonākt Krievijas TV ziņās. Ja policija šajā pasākuma tik dedzīgi patrulēja šo elementu dēļ, tad paldies tai. Bet tādu cilvēku mūsu starpā bija ļoti maz.

Jebkurā gadījumā tā ir mācība arī šīs kustības pārstāvjiem. Provokatīvi noskaņoti dalībnieki var ietekmēt pasākuma gaitu tikai tad, ja pasākumam nav skaidras programmas un tā dalībniekiem nav vienotas pārliecības, kā reaģēt uz starpgadījumiem. Nākamreiz šādā pasākumā jābūt organizētai dziedāšanai un dejošanai. Ar kārtīgu skaņu sistēmu un nobloķētu satiksmi runātāji būs skaidrāk dzirdami un pārpratumi vieglāk atrisināmi. Nākamajās tikšanās jāorganizē zupas virtuve un tēja.

Apspriežot nākamās pulcēšanās reizes, internetā varēja lasīt viedokļus, ka nākamās reizes nebūs, jo jebkādi pasākumi tiks aizliegti. Pat, ja mūsu domas atšķiras par nupat notikušo pasākumu - piemēram, ka situācija Latvijā nav tik dramatiska, lai attaisnotu šādu ārkārtas demonstrāciju -, vai tiešām mēs domājam, ka, ja brīvību aizstāvēt nav iespējams likumā atļautajā kārtībā, tad brīvība nav jāaizstāv? Vai tiešām mūsu vidū ir uzaugusi paaudze, kas domā, ka Latvijas neatkarība tika pasludināta kādas iepriekš pastāvējušas valsts likumos noteiktajā kārtībā?

Vai tiešām mēs domājam, ka daži tūkstoši cilvēku nevar apvienoties, sapulcēties Daugavmalā, atvest tur zupas katlu un tējas katlu un sarīkot tautas manifestāciju, kas nav saskaņota ar Pārtikas un veterināro dienestu, par kuru tauta neatskaitīsies Valsts ieņēmumu dienestam un kur nebūs vajadzīga policija, lai mērītu attālumus starp klātesošajiem un filmētu viņus no augšas ar droniem?

Vai tiešām mēs esam aizmirsuši, ka visi šie dienesti un ar tiem saistītie noteikumi kalpo tautai un nevis mēs viņiem? Brīvā zemē pavārs vāra zupu godprātīgi nevis tāpēc, ka tas ir noteikts likumos, bet tāpēc, ka viņam rūp paša tauta, kas to zupu ēdīs.

Tautas sapulcē bija daudz runātāju. Internetā jau ceļo dažādas montāžas ar smieklīgākajiem, montāžniekuprāt, muļķīgākajiem teicēju izgājieniem. Nav ko liegties, daļa runātāju nerunāja pašas gaišākās domas, bet tas nav būtiski. Tie bija pirmie drosminieki. Kāds no viņiem varbūt ir slīpēts viltnieks, kas to vien grib kā rausties pie varas vai radīt haosu valstī, bet tas nav svarīgi. Svarīga ir tā tautas daļa, ar kuru pagaidām sarunājas vienīgi šie drosminieki.

Tautas daļai ir noskaņojums, bet tā nav vēl savā vidū atradusi īstos teicējus, kas būtu reizē gana drosmīgi un gana dzirdīgi, un gana prātīgi to pārstāvēt un ar pārējo tautu vienot. Viens no potenciālajiem teicējiem, kurš ap sevi pulcē ne mazums ar valdības darbu neapmierināto, šajā pasākumā neuzstājās. Varbūt tāpēc, ka viņš lolo sapni kļūt par vadoni, par sava personīgā šova galveno un vienīgo zvaigzni. Daļa no protestētājiem varbūt arī grib vadoni, bet viņu nav daudz. Saucienus pēc minētā teicēja nedzirdēja. Tauta grib nevis vadoni, bet savus pārstāvjus, kuri ar viņu runās.

Tautai jau ir grupiņa aiz maskām paslēpušos, tautas sejas neredzīgu un tautas balsis nedzirdīgu vadoņu, kas domā, ka zina labāk par tautu. Tautai jau ir grupiņa vadoņu, kas ar tautu strādā attālināti šī vārda visās nozīmēs. Tauta grib pārstāvjus un priekšstāvjus, kas to neuzskata par muļķiem. Tauta grib priekšstāvjus, kas, amatā nonākot, neaizmirsīs, ka tauta sestdien sauca: “Mēs esam brīvi. Tautai ir vara.”

Tauta ir tāda, kāda tā ir. Valdībai ir jāvada esošā tauta, nevis kāda izredzētā, valdības priekšstatiem atbilstošā tauta. Šī tautas daļa nāks kopā atkal un meklēs teicējus, kas pateiks, ko tā jūt un kā tā vēlas no šīs dižķibeles ārā brist.

Seko mums