Iesaki rakstu: 
Šis raksts būs veltīts septiņiem medību ideologu skaitāmpantiņiem par lūšu medībām, kurus atreferē Latvijas slinkās žurnālistes.
1. "Lūšu medību liegums ir galējs līdzeklis, kad nekas cits vairs neder" (Valters Lūsis, VMD). Dzīvotņu direktīvas 16.pants skaidri un gaiši nosaka, ka lūša medības [un ikviena cita suga, kas ir IV pielikumā] ir pieļaujama tikai ārkārtas situācijā - līdz ar to Latvijas nostāja un prakse kopš 2004.gada ir diametrāli pretēja Dzīvotņu direktīvai, un vienīgais iemesls, kāpēc šī prakse tiek saglabāta, ir tas, ka neviens šo gadu laikā to nav apstrīdējis. Bet viss šis cirks tiek pasniegts kā ekspertu viedoklis!
2. "Nevajag sagraut strādājošu sistēmu, kaut ko aizliedzot" (Jānis Baumanis, LMS un eks-VMD Medību daļas vadītājs 2000-2010). Ar „strādājošo sistēmu” 400 medību apliecību viltošanas krimināllietā apsūdzētais domā Eiropas komisijas nodrošināšanu ar maldinošajiem VMD datiem par lūšu skaitu Latvijā, uz kuru bāzes Latvijai tiek piešķirts „labvēlīgs [lūša] sugas stāvokļa statuss”.
https://www.pietiek.com/raksti/minhauzenu_armijas_skuju_taka
3. "Lūšu skaita izmaiņas ar dažu gadu nobīdi seko stirnu skaita izmaiņām" (Valters Lūsis, VMD). Ikviens var salīdzināt VMD grafikus par lūšu un stirnu skaitu un pārliecināties, ka stirnu skaitam strauji palielinoties kopš 2016./2017.g. sezonas, lūšu skaits strauji samazinās.
4. "Cilvēks ar savu saimniecisko darbību ir tik ļoti pārmainījis apkārtējo vidi, ka, nepieciešama cilvēka iejaukšanās lai savvaļas sugas uzturētu līdzsvarā" (virkne medību ideologu). Ar „līdzsvaru Dabā” šie glumie konjunktūristi saprot pārnadžu (aļņi, staltbrieži, stirnas un mežacūkas) skaita nepārtrauktu kāpināšanu un plēsēju (vilki un lūši) maksimālu apšaušanu, neskatoties uz n-to miljonu eiro zaudējumiem, kurus pārnadži katru gadu nodara lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un cilvēku dzīvībām (izraisot avārijas). Lūši ir teritoriāli dzīvnieki, tātad - pašregulējoša suga, kas nevar pārmēru savairoties, bet šādas nianses medniekam-ideologam nav uztveramas. Pašregulācija notiek, procentuāli samazinoties to vilku un lūšu skaitam, kuri piedalās reprodukcijā, samazinās metiena lielums un mazuļu izdzīvošanas procents, kā arī pieaug vardarbība pašas sugas pārstāvju starpā.
https://www.pietiek.com/raksti/kam_izdevigi_valstiskie_meli_par_vilkiem_un_lusiem_un_to_slaktins
5. "Lūši un vilki ir visvairāk izpētītās sugas Latvijā" (VARAM/DAP birokrāti, Jānis Ozoliņš/Silava un virkne medību ideologu). Atšifrējot "pateicoties medībām, lūši ir viena no visvairāk izpētītajām sugām Latvijā", jānorāda, ka Silavas monitorings vien konstatē to, ka vilkiem un lūšiem ir dzimums, vecums, tie vairojas un pārtiek no savvaļas pārnadžiem, kā rezultātā viņiem ir parazīti/ helminti. Ja šādus atklājumus nodēvē par „21.gadsimta zinātni Eiropā”, tad atliek vien nopūsties.
Sabiedrība, kuras mežos aug un attīstās savvaļas dzīvnieki, ir pret nepamatotu vardarbību pret dzīvniekiem (medniekiem pieder mazāk nekā 4% meža platību). Un sabiedrību interesē vilku un lūšu [sociālā] uzvedība (tas ir, to attiecības savā starpā un attiecībā pret citām sugām), nevis nošauti vilki un lūši, lai J.Ozoliņš par mednieku naudu varētu nopirkt maizīti & sviestiņu priekš ģimenītes.
Un šo uzvedību var novērot ar fotokamerām, ko var izmantot kā pamatu vilku un lūšu monitoringam un ekotūrisma attīstībai.
6. "Lūšu stāvoklis ir labākais pēdējo 100-150 gadu laikā" (VARAM /DAP birokrāti un visi medību ideologi). Pēdējo 100 gadu laikā:
1) lūšu populācija bija 10 īpatņu apmērā 1966.g. un 1967.g.
2) lūsis bija kaitēklis, kas
3) jāapšauj visu cauru gadu.
4) Latvijai 2004.gadā iestājoties ES, lūšu skaits bija 200 īpatņi vasarā (ar mazuļiem). Parasti populācijas novērtējumu sniedz ziemā, kas tolaik pēc medību sezonas atbilda ~120 lūšiem - tātad 1/10 jeb 10% no vides ietilpības (1 200 lūši ziemā)
5), un pieaugums sekoja saistībā ar lūšu „piegādēm” no Igaunijas vismaz 20 gadu garumā (nevis sakarā ar SAP un „ierobežotajām medībām”, kas ilgst visu sniega periodu un kad nevar izpildīt atvēlēto maksimālo limitu)! Tā kā lūšu „piegādes” no Igaunijas nenotika 100-150 gadu garumā, tad liekulīgie birokrāti var atļauties nekaunīgi pūst miglu cilvēkiem acīs „par labāko stāvokli 100 gadu laikā”;
6) jocīgi, ka tā saucamā Vides ministrija steidz atsaukties nevis uz lūšu vides ietilpību (1 200 lūšu ziemā), bet gan uz PSRS laikiem, kad lūšu skaits bija vien 10 dzīvnieki.
Jāatgādina, ka vilki un lūši ir atslēgsuga (keystone species) meža ekosistēmā un, lai tie varētu pildīt ekoloģiskās funkcijas (kādas Daba tiem ir paredzējusi), tad to skaitam ir jābūt tuvu vides ietilpībai jeb jānosedz attiecīgais izplatības areāls bez teritoriju pārrāvumiem. Tas ir, vilku/lūšu teritorijām jābūt blakus vienai pie otras, un katrā teritorijā lūšu/vilku ģimene mijiedarbojas ar pārnadžu sugām. Ja teritorijas ir izretinātas (dēļ mazās populācijas), tad vilki/lūši nevar veikt ekoloģiskās funkcijas populācijas līmenī/meža ekosistēmā. Acīmredzami, ka 10 vilki un lūši to nevar paveikt un arī 15% no populācijas vides ietilpības to nevar.
7. "Pateicoties detalizēti izstrādātai stratēģijai, sugas aizsardzības plānam un ierobežotām un rūpīgi kontrolētām medībām lūšiem ir labvēlīgs sugas stāvoklis" (Jānis Ozoliņš, Silava un eks-VMD Medību daļas vadītājs). Šeit mēs nonākam pie Igaunijas faktora. Šai kaimiņzemē vismaz divdesmit gadus (1990-2010) lūšu skaits atbilda maksimālajai vides ietilpībai. Latvijas lūšu skaits pieauga tikai tad, kad Igaunijā lūšu skaits bija tuvu vides maksimālajai ietilpībai (1991.gadā tur tika uzskaitīti 1 000 lūši, 1993.gadā 1 100 lūši, 1996.gadā 1 200 lūši, 2004.gadā 900 lūši, 2005.gadā 700 lūši). Līdz monitoringa ieviešanai Igaunijā uzskaiti veica līdzīgi kā Latvijā, bet, kā var redzēt no statistikas, tad igauņu ziemas uzskaite pēc pēdām neatšķīrās 7-9 reizes no monitoringa datiem (900 lūši 2004.gadā un 700 lūši 2005.gadā). Līdz ar to var pieņemt, ka 1997.gadā, kad tika uzskaitīti 1 200 lūši, viņi bija sasnieguši vides ietilpību.
2013./2014.g. sezonā tika konstatētas 46 lūsenes ar mazuļiem, un, lai gan stirnu skaits kopš tās sezonas pieaug katru gadu, lūšu populācija nespēj atkopties jau astoto gadu pēc kārtas (lai gan medības visus šos gadus tikpat kā nav notikušas - nošauti 37 lūši astoņu gadu laikā).
Saskaņā ar Igaunijas monitoringa datiem 50 km pierobežas joslā katru gadu ~50 lūsenēm piedzima kaķēni.
Tā kā Igaunijas lūšu bija sasnieguši vides ietilpību un jaunie lūši nespēja izcīnīt sev teritoriju, tad tie bija spiesti doties teritorijas un partnera meklējumos uz Latviju, kur lūšu skaits pēc medību sezonas 2005.gada pavasarī bija nedaudz virs simta (210 lūši maijā, daļa mazuļu iet bojā līdz decembrim, un 70 nošāva mednieki).
Pēc tam, kad kopš 2014.gada Igaunijas lūši vairs neienāk Latvijā, pēdējās medību sezonās mednieki nespēj nošaut atvēlētos 100-150 lūšus.
Ņemot vērā to, cik lēni pieaug lūšu skaits Igaunijā, tad, turpinot maksimāli apšaut lūšus, Latvijā lūšu skaits turpinās samazināties.
https://pietiek.com/raksti/par_latvijas_vilku_rezervatu_un_killeriem_-_pirmrindniekiem
Jānorāda, ka viens no SAP mērķiem ir saglabāt „labvēlīgu statusu” Baltijas lūšu populācijai, bet tas nav iespējams, ja Latvijas lūšu medības notiek apmēros, kas nav ilgtspējīgi, un tiek apšauti ienākošie lūši no Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas.
Baltijas populācijas mērogā lūšus medī tikai Latvijā - pat Krievijas 6 reģionos (kas ietilpst Baltijas lūšu populācijā) no uzskaitītajiem 2 800 lūšiem nomedīja 31 (atļauts medīt 3%-10% robežās no uzskaites lieluma).
Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainā lūšus nemedī. Igaunijā nemedī jau astoto sezonu - tā ir liecība tam, cik lēni atkopjas lūšu populācija. Tāpēc vēl jo vairāk būtu jāņem vērā lūšu aizsardzības intereses, nevis izdabāšana mednieku lobijam, kas veido 1% no sabiedrības un kam pieder ne vairāk par 4% meža īpašumu, un uz katru mednieku sanāk ~200 kg medījuma gaļas, kas izaug ne-mednieku īpašumos.
Eiropas Savienībā lūši ir sastopami 23 valstīs, bet medības notiek tikai trijās - Somijā, Zviedrijā un Latvijā. Bet pat uz skandināvu fona Latvija izceļas ar savu brutalitāti, ko vietējie masu mediji apzīmē kā ”veiksmīgas medības” lai „kontrolētu plēsēju skaitu”.
Tā, piemēram, Zviedrijā ziemā dzīvo 1 200 lūšu, bet 2018. un 2019.g. medību sezonās nošāva 66 un 69 lūšus. Somijā dzīvo 2 100 lūšu (kas sasnieguši vismaz viena gada vecumu), un nomedīt ļāva 200 lūšus.
Tikmēr Latvijā pēc 145 lūšu nogalināšanas palika ~ 250 lūšu pavasarī.
Ļoti pamācošs ir Slovākijas piemērs, kur lūšus nemedī kopš 2000.gada un zinātnieki 2017. gadā novērtēja vietējo lūšu populāciju 197 dzīvnieku apmērā, kamēr meža dienests uz aci veiktajā uzskaitē uzrādīja 1668 lūšus (situācija ar populācijas lieluma noteikšanu gluži kā Latvijā).
VMD noteiktā lūšu apšaušana nav ilgtspējīga, un viņus motivē nevis lūšu aizsardzība, bet gan naids un kopš PSRS laikiem mednieku kultivētais uzskats, ka lūsis ir „kaitēklis”, kas ēd pārāk daudz „mūsu” stirnu. To uzskatāmi apliecina 2016.gada VMD dekrēts janvāra sākumā, kas atcēla teritoriālos ierobežojumus lūšu populācijas apšaušanā, lai gan bija nomedīti tikai 28 lūši.
Lūšu nomedīšanas limits pārskatīts
http://www.latma.lv/lv/aktualitates/2016/lusu-nomedisanas-limits-parskatits-547/
“Valsts meža dienests informē, ka noteiktais lūšu nomedīšanas limits ir pārskatīts un šobrīd Latvijā lūšus drīkst medīt visur, kur tas atļauts (bez teritorijas iedalījuma), līdz tiks nomedīti atlikušie 122 dzīvnieki.
07.01.2016.
Kopumā šajā medību sezonā Latvijā atļauts nomedīt 150 lūšu. Medības atļautas arī Dienvidkurzemes virsmežniecībā, kur sākotnējais nomedīšanas limits tika izpildīts.”
Skaidrojums ir acīmredzams: ja pat ar visām Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienām mēneša laikā tikuši nomedīti tikai 28 lūši, tad ar tādiem tempiem netiks izpildīta 150 lūšu kvota. Tāpēc jāatļauj šaut lūšus tur, kur viņu ir visvairāk (Igaunijas pierobežas tuvumā), jo tur ir vislielākā varbūtība viņus nošaut. Tas viss, neskatoties uz lūšu populācijas sabrukumu Igaunijā un Jāņa Ozoliņa norādīto, ka vēsturiski vairākkārt ir novērots, ka, nošaujot vairāk nekā 150 lūšus, nākamajos gados samazinās nomedīto lūšu skaits (2014./2015.gada medību sezonā nošāva 172 lūšus). Tomēr, neskatoties uz VMD ekstrēmo izdabāšanu mednieku lobija kaprīzēm, 2015./2016.gada sezonā nošāva 115 lūšus. Gadu vēlāk - 125 lūšus. Nākamajās divās medību sezonās – 140 un 145 lūšus.
Jānorāda, ka Slovākijā, Polijā, Šveicē un Igaunijā ir līdzīgs lūšu skaits kā Latvijā (300-400 lūši) un šajās valstīs lūšus nemedī. Nokosto aitu statistika sekojoša: Slovākijā 2 aitas; Šveicē 19 aitas; Igaunijā 30 aitas; Latvijā 2 aitas.
Lūši kā sevišķi aizsargājamā suga ir jāizņem no medījamo sugu saraksta, un jāizbeidz šī apkaunojošā prakse.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
